Ņikita Hruščovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ņikita Hruščovs
Никита Хрущёв
Bundesarchiv Bild 183-B0628-0015-035, Nikita S. Chruschtschow.jpg
Ņikita Hruščovs 1963. gadā
PSKP CK pirmais sekretārs
Amatā
1953. gada 14. septembris — 1964. gada 14. oktobris
Priekštecis Josifs Staļins
Pēctecis Leonīds Brežņevs

Dzimšanas dati 1894. gada 15. aprīlī
Kaļinovkas ciems, Kurskas guberņa, Krievijas Impērija
(Kurskas apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1971. gada 11. septembrī (77 gadu vecumā)
Maskava, PSRS
(Karogs: Krievija Krievija)
Tautība krievs
Politiskā partija PSKP
Profesija komunists
Reliģija ateists
Paraksts Nikita Khrushchev Signature2.svg

Ņikita Hruščovs (krievu: Никита Сергеевич Хрущёв; dzimis 1894. gada 15. aprīlī [v.s. 3. aprīlī], miris 1971. gada 11. septembrī) bija PSKP CK pirmais sekretārs no 1953. gada, un PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs no 1958. līdz 1964. gadam. Vienpersoniskais PSRS vadītājs no 1957. līdz 1964. gadam.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Krievijas Impērijas Kurskas guberņas zemnieku ģimenē. Krievijas pilsoņu kara laikā darbojās kā Sarkanās armijas komisārs. Pēc tam dažādos partijas amatos Ukrainā un Maskavā. Atbalstīja Staļinu Lielā terora laikā. Otrā pasaules kara laikā darbojās kā Sarkanās armijas komisārs, tai skaitā, Staļingradas kaujas laikā.

Destaļinizācijas posmā aktīvi iesaistījās cīņā par augstāko valsts varu. 1956. gada PSKP 20. kongresā nosodīja Josifa Staļina "personības kultu" un asiņaino teroru, kurā nogalināja daudzus PSRS partijas un armijas vadītājus. 1957. gadā uz īsu laiku atcelts no amata, taču spēja sakaut savus pretiniekus un kļūt par PSRS vadoni. Pazīstams ar grandioziem solījumiem par PSRS ekonomikas sasniegumiem, ASV apsteigšanu līdz 1970. gadam un komunisma ieviešanu pēc 1980. gada. Hruščova varas laikā Jurijs Gagarins veica pirmo lidojumu kosmosā, tika uzcelts Berlīnes mūris, kā arī notika Kubas raķešu krīze. 1964. gada oktobrī tuvākie līdzgaitnieki Hruščovu atcēla no ieņemamajiem amatiem un turpmāko dzīvi viņš kā pensionārs pavadīja VDK uzraudzībā. Miris 1971. gadā no sirds slimības.

Ceļš uz varu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Destaļinizācija

Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā Padomju Savienībā izveidojās kolektīvās vadības modelis, kurā Politbiroja veterānu ietekme bija nestabilā līdzsvarā. Sākotnēji par vadoni ar Berijas atbalstu izvirzījās Georgijs Maļenkovs, kas kļuva par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju. Bet jau 1953. gada vasarā Hruščovs organizēja Berijas arestu, kam decembrī izpildīja nāvessodu nošaujot. Šis bija pēdējais nāvessods kādam no PSRS vadītājiem. Turpmāk politiskajā cīņā zaudējušos nosūtīja uz nenozīmīgiem amatiem vai pensionēja. 1953. gada septembrī Hruščovu ievēlēja par PSKP Pirmo sekretāru, un sākās Maļenkova un Hruščova cīņa par varu. Mēģinot izmainīt Staļina varas periodā izveidoto rūpniecības modeli, kura rezultātā netika attīstītas nozares, kas veicinātu iedzīvotāju labklājību, Maļenkovs aizstāvēja vieglās industrijas attīstību, kamēr Hruščovs turpināja aizstāvēt smago rūpniecību.[1] Jau 1953. gadā Maļenkovs kolhozniekiem atcēla obligātās produktu piegādes normas, un sāka palielināt valsts noteiktās iepirkumu cenas. No 1953. līdz 1958. gadam valsts maksājumi par piegādātajiem produktiem palielinājās no 4,14 miljardiem rubļu līdz 13,41 miljardam rubļu. Pēc Maļenkova piespiedu atkāpšanās no valdības vadītāja amata 1955. gada janvāra beigās, par valdības vadītāju kļuva Nikolajs Bulgaņins, kurš atradās Hruščova ietekmē. Hruščovs kļuva par ekonomikas politikas vadītāju. Cīņā pret Maļenkovu viņš bija aizstāvējis nepieciešamību turpināt koncentrēties uz smago industriju un aizsardzību. Strauji pieauga tēriņi tradicionālā bruņojuma ražošanai un starpkontinentālo raķešu attīstībai, kas pārgāja kosmosa programmas veidošanā. 6. piecgades plāns koncentrējās uz Centrālāzijas, Sibīrijas un Tālo Austrumu industrializāciju, atomelektrostaciju celtniecību. 1956. gada beigās šī kursa pretinieki Politbirojā panāca smagās industrijas attīstībai paredzēto izdevumu samazinājumu, uz ko 1957. gada sākumā Hruščovs reaģēja paziņojot, ka 6. piecgade tiek pārtraukta, un uzsākts darbs pie septiņgades plānošanas.

1956. gada februārī PSKP 20. kongresā Hruščovs nosodīja Staļina personības kultu un teroru. Hruščova reformu politika izraisīja seno Staļina līdzgaitnieku Molotova, Maļenkova un Kaganoviča pretestību. Šī ietekmīgā grupa 1957. gada jūnijā nobalsoja par Hruščova atlaišanu no partijas vadītāja amata, taču Hruščovs uzstāja uz partijas statūtu ievērošanu, kurā partijas vadītāju no amata atcelt varēja tikai PSKP Centrālā komiteja. Ar maršala Žukova atbalstu, kurš nodrošināja Centrālkomitejas locekļu transportēšanu uz Maskavu armijas lidmašīnās, Hruščovam izdevās panākt sev labvēlīgu Centrālkomitejas balsojumu, un no partijas izslēgt Molotovu, Maļenkovu un Kaganoviču, kurus nodēvēja par "Antipartejisko grupu". Jau oktobrī viņš no amata atlaida arī maršalu Žukovu. 1958. gada martā, pēc valdības vadītāja Bulgaņina atkāpšanās no amatiem, Hruščovs ieņēma arī šo amatu, tā kļūstot par ietekmīgāko cilvēku valstī. 21. un 22. PSKP kongresā viņš turpināja partijas konservatīvo spēku un staļinisma kritiku. 1961. gadā no Ļeņina mauzoleja izvāca tur 1953. gadā publiskai apskatei novietotās Staļina mirstīgās atliekas, kuras apglabāja pie Kremļa sienas.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirmajās nedēļās pēc Staļina nāves kolektīvā vadība sāka kursu uz attiecību uzlabošanu ar Rietumvalstīm. Ātri izbeidza Korejas karu. Maļenkovs sāka runāt par atomkaru kā draudu visai cilvēcei, kamēr vēlākos Hruščova varas gados draudi kapitālistiskajām valstīm ar atomieročiem kļuva par normu. 1955. gada pavasarī Hruščovs uzsāka cīņu ar ietekmīgo Molotovu par izmaiņām ārlietās. Kā savu ideju paudēju viņš izmantoja maršalu Žukovu, kurš savā uzvaras dienas uzrunā 30. aprīlī izvirzīja tēzi par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar kapitālisma valstīm. Par spīti Molotova protestam, šī frāze no runas netika svītrota. Dažas dienas vēlāk, uzvarai veltītā rakstā, Žukovs pozitīvi izteicās par draudzīgu attiecību atjaunošanu ar Tito Dievidslāviju. Molotovs, kurš Tito uzskatīja par fašistu, atkal nespēja novērst raksta publicēšanu. Jau 26. maijā vizītē Belgradā ieradās Hruščovs, Bulgaņins un Mikojans. Jaunais ārpolitikas kurss, kas ļāva uzlabot attiecības arī ar valstīm, kas dogmatiski nesekoja staļinismam un komunismam, pavēra iespējas PSRS ietekmes pieaugumam Trešajā pasaulē.[2] 1955. gadā PSRS vienojās ar Austriju un Rietumvalstīm par Austrijas valsts līgumu, un vēlāk tajā pašā gadā notika Hruščova un ASV prezidenta Eizenhauera tikšanās, kas iesāka "mierīgās līdzāspastāvēšanas" politiku. Pēc VFR kanclera Konrāda Adenauera vizītes, PSRS beidzot sāka atbrīvot izdzīvojušos vācu karagūstekņus. Hruščovs kopā ar Bulgaņinu sāka apceļot jaunās Trešās pasaules valstis, veidojot politisku aliansi ar Nepievienošanās valstu kustību, īpaši attīstot attiecības ar Ēģiptes Nāseru, Indijas Neru un Indonēzijas Sukarno. Vēlākajos varas gados Hruščovs mēnešiem ilgi atradās ārvalstu vizītēs, apmeklējot daudzas pasaules valstis un ANO. 1959. gadā Hruščovs ilgā vizītē apceļoja ASV, gūstot jaunu iedvesmu kukurūzas audzēšanai. 1961. gadā viņš Vīnē tikās ar ASV prezidentu Kenediju.[3]

Jau pirms oficiālā destaļinizācijas sākuma, 1955. gadā sākās attiecību uzlabošana ar Tito vadīto sociālistisko Dienvidslāviju. 1956. gada rudenī Polijas Tautas Republikā izcēlās plaši protesti pret komunistu diktatūru, kurus izdevās izbeigt, par partijas vadītāju ievēlot Gomulku, un apmierinot virkni citu prasību. Protesti Ungārijas Tautas Republikā drīz izvērtās asiņainā ungāru revolūcijā pret komunistu varu. Pēc neilgas svārstīšanās, Hruščovs pieņēma lēmumu par bruņotu iebrukumu Ungārijā. Līdzās Staļina noziegumu atklāšanai 1956. gadā, iebrukums Ungārijā bija viens no faktoriem, kas uz ilgāku laiku smagi iedragāja padomju sistēmas un komunisma popularitāti pasaulē.

1959. gada Kubas revolūcija, un tās ātra kļūšana par sociālistisku diktatūru bija viens no spilgtākajiem PSRS ārpolitikas panākumiem, kas gan noveda pie 1962. gada Kubas raķešu krīzes ar ASV, kuru Hruščovs zaudēja.

Rietumberlīnes neatrisinātais jautājums uz vairākiem gadiem radīja saspīlējumu abu bloku starpā, Hruščovam uzstājot uz Rietumberlīnes iekļaušanu VDR sastāvā. Militāra konflikta draudi beidzās līdz ar Berlīnes mūra uzcelšanu 1961. gadā, un Berlīnes krīzes mierīgu atrisināšanu.

Ķīnas vadonis Mao Dzeduns nepieņēma Hruščova jauno ideoloģisko kursu, un abu komunistisko lielvalstu sadarbība ātri sabruka, izvēršoties atklātā konfliktā, kas sašķēla pasaules komunistisko kustību Maskavas un Pekinas atbalstītājos. Eiropā Albānijas Tautas Republika atklāti nostājās Ķīnas pusē. Konfliktam ar Ķīnu bija vairāki iemesli, taču ideoloģiski galvenais bija tas, ka ķīnieši nepiekrita Hrusčova "mierīgās līdzāspastāvēšanas" politikai ar Rietumiem. Mao bija gatavs sākt atomkaru ar kapitālistiem. Kareivīgi noskaņots bija arī Kubas līderis Kastro. Lai demonstrētu savu radikālismu, PSRS sacentās ar Ķīnu militārās palīdzības sniegšanā Ziemeļvjetnamai.

Ekonomiskā palīdzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms Āfrikas dekolonizācijas viļņa, Hruščovs sāka veidot ciešākas ekonomiskās un militārās sadarbības programmas ar jaunajām Trešās pasaules valstīm. 1959. gadā dažāda veida palīdzība un kredīti jaunattīstības valstīm bija 859 miljonu USD apmērā. 1964. gadā dažādiem projektiem kredītos izsniedza 128 miljonus USD Alžīrijai, 283 miljonus USD Ēģiptei, 200 miljonus USD Indijai, kā arī 333 miljonus USD Bulgārijai un 160 miljonus USD Kubai. Mazākus kredītus saņēma arī Kenija, Nepāla, Pakistāna, Jemena un Mongolija.[4]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļina nāves brīdī PSRS atradās 5. piecgades (1951—1955) vidū, kas turpināja galveno uzmanību pievērst smagajai rūpniecībai. Maļenkovs savas varas īsajā laikā sāka mainīt šo uzsvaru par labu vieglajai rūpniecībai, plaša patēriņa preču ražošanai un dzīvokļu celtniecībai, lai uzlabotu PSRS iedzīvotāju dzīvi. Politisku iemeslu dēļ Hruščovs šo politiku kritizēja, taču, nonākot pie varas, pats to turpināja.

Viss Hruščova varas laiks pagāja zem saukļa "Sasniegsim un apdzīsim Ameriku!" Aprēķini, ka to izdosies paveikt līdz 1970. gadam bija nereāli un balstījās kļūdainos datos. Plānotāji rēķināja, ka PSRS rūpniecība turpinās augt par 8,7% gadā, kamēr ASV augs par 2% gadā. Viņi arī uzskatīja, ka PSRS ražošanas līmenis ir sasniedzis 50% no ASV līmeņa. Realitātē ASV auga par 4% un tās ražošanas apjoms 2,5 reizes pārsniedza PSRS līmeni, tā ka tīri matemātiski PSRS varēja sasniegt ASV līmeni 1978. gadā.[5] Kamēr smagā rūpniecība turpināja augt, Hruščovam nepārtrauktas rūpes sagādāja lauksaimniecības problēmas, kuras viņš mēģināja atrisināt ar dažādām kampaņām un reformām, kas pakāpeniski sagrāva viņa prestižu un varu.

Lai palielinātu neapmierinošās graudu ražas, Hruščovs 1953. gada beigās sāka plānot Neskarto zemju kampaņu, kas ar pilnu spēku izvērsās 1954. gada sākumā. Kampaņas mērķis bija ievērojami palielināt lauksaimniecībā apstrādātās zemes apjomu, iegūt pārtikas un lopbarības graudus, atslogot citus lauksaimniecības reģionus, nodrošināt graudus eksportam. Uz Kazahstānu un Sibīriju nosūtīja simtiem tūkstošu cilvēku, galvenokārt jauniešus, kas tukšās stepēs sāka sēt graudus. Līdz 1955. gadam sākotnēji bija paredzēts apgūt 13 miljonus hektāru, taču jau 1954. gada augustā pieņēma lēmumu līdz 1956. gadam apgūt 30 miljonus hektāru (līdzvērtīgi visai Kanādas lauksaimniecības teritorijai). Pirmo gadu ražas bija nestabilas, taču kopumā veiksmīgas. Ilgtermiņā neapgūto zemju kampaņa radīja jaunas problēmas — nabadzīgo stepes augšņu apstrādāšanā ieguldīja milzīgus līdzekļus, kas labāk būtu noderējuši situācijas uzlabošanai tradicionālajos lauksaimniecības rajonos, kuru ražas joprojām bija zemas saimnieciski neizdevīgās kolhozu sistēmas dēļ. Jau dažus gadus vēlāk ražas kritās, sākās ekoloģiskas problēmas un sausuma izraisītas putekļu vētras.[6] Kontinentālā klimata svārstības nenodrošināja stabilas ražas, sausumam un salam bieži iznīcinot ražas. 1954. gadā bija apsēti 4 miljoni hektāru, no kuriem ieguva 4 miljonus tonnas graudu. 1955. gada sausuma dēļ, no četrreiz lielākas apsētās platības ieguva tikai 8 miljonus tonnas graudu. Neskatoties uz augsnes un dabas apstākļiem, Hruščovs paziņoja, ka sagaida līdz 33 miljoniem tonnu lielas ražas.[7]

Kukurūzas kampaņa bija nākamā Hruščova lauksaimniecības programma, kas sākās 1955. gada janvārī. Ņemot vērā strauji palielināto lauksaimniecībā apstrādātās zemes apjomu, paralēli graudiem varēja sākt audzēt kukurūzu. Kampaņas mērķis bija līdz 1960. gadam ar kukurūzu apsēt 28 miljonus hektāru. Tā kā lielākajā PSRS daļā klimata apstākļi nav piemēroti pārtikas kukurūzas iegūšanai, kukurūzu plānoja audzēt kā skābbarības materiālu ar ko barot mājlopus, tā samazinot graudu patēriņu lopbarībai un palielinot pārtikas ieguvi. Balstoties uz optimistiskiem aprēķiniem, Hruščovs paziņoja, ka pateicoties kukurūzai 1961. gadā PSRS apsteigs ASV piena, sviesta un gaļas ražošanas apjomos.[8] Šo mērķu sasniegšanas neiespējamību demonstrēja Rjazaņas brīnums. Dažādas kukurūzas šķirnes sēja gandrīz visā PSRS teritorijā, un tipiski padomju kampaņām, kukurūzas propaganda drīz sasniedza absurdus apjomus, taču plānotais apsējamās platības daudzums netika sasniegts klimatisko apstākļu dēļ. Atšķirībā no ASV, kur Hruščovs peronīgi apmeklēja kukurūzas laukus, PSRS teritorijā kukurūzai vispiemērotākās bija Karpatu, Kaukāza, un daļēji Ukrainas un Centrālāzijas teritorijas. Pārējās valsts daļās kukurūzas ražas bija nestabilas, nespējot nodrošināt Hruščova paredzētos 4-5 reizes lielākos skābbarības apjomus.[9]

Hruščova dominētais PSKP 20. Kongress 1956. gadā apstiprināja ambiciozo 6. piecgades plānu, taču jau 1956. gada beigās kļuva skaidrs, ka to nav iespējams izpildīt. Pēc vairākiem mēģinājumiem atrisināt ekonomikas problēmas, 6. piecgadi 1957.gada beigās pārtrauca, un sākās PSRS Septiņgades (1959—1965) plānošana, kas paredzēja izveidot komunistiskās sabiedrības pamatus, taču prognozēja mērenākus izaugsmes tempus. 1957. gada februārī, partijas vadītājs Hruščovs samazināja valdības varu, likvidējot lielās nozaru ministrijas, lēmumus par ekonomiku turpmāk piešķirot vairāk nekā 105 reģionu ekonomikas padomēm (sovnarhoziem), kas darbojās tiešā partijas pakļautībā. 1958. gadā viņš izlēma strauji attīstīt PSRS plastmasas, sintētisko materiālu un ķīmisko rūpniecību, parakstot līgumus ar Rietumu firmām par rūpnīcu piegādi un būvniecību.

Neveiksmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par spīti lielajiem plāniem un reformām, salīdzinoši straujā izaugsme, kas bija sākusies 1953. gadā, pēc 1959. gada kļuva aizvien lēnāka. Starp režīma propagandu un cilvēku ikdienu sāka parādīties aizvien lielāka plaisa, ko Hruščovs mēģināja likvidēt ar aizvien jaunām reformām. Viņš bija apsolījis pārāk daudz, un sācis tērēt milzīgas summas, neņemot vērā to, ka PSRS to nevar atļauties.[10]

1963. gada novembrī CIP aprēķināja, ka 1962. gadā PSRS kopprodukts bija 260 miljardi USD, jeb 47% no ASV. Ņemot vērā vidējos izaugsmes tempus, kas PSRS bija 6,3% un 3,4% ASV, tad matemātiski PSRS 1970. gadā sasniegtu 70% no ASV līmeņa, un 1980. gadā 85%. Ņemot vērā PSRS Septiņgades neveiksmi, CIP par reālāku uzskatīja to, ka 1980. gadā PSRS sasniegs 60% no ASV līmeņa. Rūpniecības izaugsme kritās no aptuveni 10% (1956-59) uz 7%. Investīciju pieaugums rūpniecībā arī pēc 1959. gada kritās no 10% uz 4-5%. Mājokļu celtniecības apjoms sāka palēnināties 1959. gadā. Ārzemēs tika iepirktas jaunas fabrikas, kuru tehnoloģijas PSRS vadība sākotnēji cerēja nokopēt pašu spēkiem, taču valsts atpalicība bija tāda, ka jauno rūpnīcu celtniecību un servisu vajadzēja veikt ārzemju tehniķiem.[11] Investīciju apjoms tautsaimniecībā šajos gados sasniedza ASV līmeni, un paralēli, PSRS attīstīja dārgu kosmosa programmu. Militārie tēriņi no 1959. līdz 1963. gadam pieauga par 30%, atņemot līdzekļus tautsaimniecībai.

1958. gadā ASV lauksaimniecībā strādāja 7,5 miljoni cilvēku, kamēr PSRS 52 miljoni. ASV lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija 40% mazāka par PSRS. Par spīti šiem skaitļiem, PSRS lauksaimniecības ražas sasniedza tikai 2/3 no ASV apjoma. 1963. gada beigās Hruščovs sāka jaunu minerālmēslu kampaņu, lai uzlabotu ražas, un sāka minerālmēslu rūpnīcu un inventāra iepirkšanu Rietumos ar mērķi līdz 1970. gadam četrkāršot minerālmēslu ražošanu no 20 miljoniem tonnu uz 80 miljoniem tonnu. Lai nodrošinātu tehnoloģiju iepirkšanu, no 1960. gada PSRS katru gadu pārdeva zeltu apmēram 200 miljonu USD vērtībā, ko katru gadu papildināja Rietumvalstu kredīti 300 miljonu USD vērtībā. 1962.-63. gada neraža piespieda PSRS ārzemēs iepirkt vismaz 11 miljonus tonnu graudu, par to samaksājot 800 miljonus USD, tādējādi zaudējot tehnoloģiju iepirkšanai paredzētos līdzekļus.[12]

Dzīvokļu celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hruščovka

1957. gadā sākās ļoti strauja jaunu dzīvojamo ēku celtniecība, valdībai solot likvidēt dzīvokļu problēmu līdz 1970. gadam. Septiņgades plāns jau solīja uzcelt 650-660 miljonus kv.m. jaunu dzīvokļu, kā arī palielināt vienam cilvēkam atvēlēto dzīvojamo platību no 6,2 kv.m. uz 9 kv.m. (ASV tā bija 28 kv.m.) Līdz 1960. gadam par valsts un kooperatīvu (Dzīks) līdzekļiem uzcēla 199 miljonus kv.m. dzīvojamās platības, un par privātajiem līdzekļiem uzcēla vēl 96,8 miljonus kv.m. Hruščovs sākotnēji atbalstīja privātmāju celtniecību, kas 1958. pārsniedza plānoto apjomu par 30%, taču turpmākajos gados sākās kampaņa pret "sociālismam naidīgajām" privātmājām, un 1960. gadā valsts izbeidza finanšu atbalstu privātmāju celtniecībai un ierobežoja būvmateriālu pārdošanu, tā ievērojami samazinot kopējo būvniecības apjomu.[13] Lai dotu iedzīvotājiem ar uzkrājumiem apmierināt vēlmi pēc sava mājokļa, straujāk attīstījās dzīvokļu kooperatīvu ēku celtniecību, kur valsts veikto celtniecību finansēja privātpersonas ar saviem līdzekļiem.[14]

Pēc straujā celtniecības kampaņas sākuma, 1960. gadā tempi palēninājās, jo valstij sāka aptrūkties būvmateriāli (samazinājās ķieģeļu ražošana) un būvpaneļu fabriku jauda nespēja apmierināt pieprasījumu, jo daudzas jaunās būvpaneļu fabrikas ražošanu uzsāka 2-3 gadus vēlāk par plānoto. 1961. gadā Hruščovs kritizēja situāciju, ka vienlaikus ir iesākti ļoti daudzi celtniecības projekti, jo to visu pabeigšanai nepietiek materiālu, tehnikas un celtnieku, tādējādi projektu nodošana ekspluatācijā ievelkas.

Drošības dienesti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc Staļina nāves izbeidza skaļo "Ārstu lietu", un samazinājās totalitārais terors pret iedzīvotājiem. 1954. gada 13. martā izveidoja VDK, kas pildīja politiskās slepenpolicijas funkcijas. Komitejas, un nevis ministrijas statuss skaidri norādīja, ka tās ietekme ir samazināta. 1955. un 1958. gadā pieņēma kriminālkodeksa izmaiņas, kas formāli samazināja milicijas un VDK patvaļas iespējas. Vienlaikus samazināja politisko noziegumu skaitu un sodus par tiem.[15]

Kā atalgojumu par atbalstu cīņā pret Beriju, 1954. gadā par VDK vadītāju iecēla Ivanu Serovu un Iekšlietu ministru Sergeju Kruglovu, kuriem bija ilgstoša staļiniskā terora pieredze. 1956. gada janvārī Kruglovu atlaida, un 1960. gadā vispār izslēdza no partijas. 1958. gada decembrī Serova vietā iecēla Aleksandru Šeļepinu, kas nāca no komjaunatnes, un vecos staļinistus ātri nomainīja ar labi izglītotiem un jaunākiem darbiniekiem, kas aizvien vairāk nodarbojās ar spiegošanu. 1961. gada decembrī par VDK vadītāju kļuva Šeļepina sabiedrotais Vladimirs Semičastnijs, kas turpināja VDK modernizācijas politiku. Viņi abi 1964. gadā iesaistījās Hruščova gāšanā, un pat pretendēja uz augstākajiem valsts amatiem, taču Leonīds Brežņevs pāris gadu laikā viņus atbīdīja no varas.

Ieslodzījuma sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1956. gada sākumā Gulagā joprojām bija 781 630 ieslodzītie, no kuriem 92 000 bija politieslodzītie. Hruščovs ierosināja koncentrācijas nometnes pārveidot par soda kolonijām, kas ieslodzītos vairs nenodarbinātu nāvējošos apstākļos. 1956. gadā Gulag nosaukumu mainīja uz Galveno labošanas darba koloniju pārvaldi, bet 1959. gadā uz Galveno ieslodzījuma vietu pārvaldi. 1960. gadā ieslodzījuma vietās atradās 582 717 ieslodzītie, kas bija zemākais skaitlis kopš 1935. gada. Ieslodzītos parasti izmantoja celtniecības darbos, mežu ciršanā un zelta ieguvē.[16]

Varas zaudēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī Hruščovs kopš 1957. gada bija neapstrīdēts PSRS vadītājs, viņa nepārdomātās reformas, nepiepildāmie solījumi un ārpolitikas neveiksmes, noveda pie sazvērestības viņa tuvāko līdzstrādnieku vidū, kas vainagojās ar viņa atstādināšanu no visiem amatiem 1964. gada 14. oktobrī.

Hruščovs 1961. gadā bija atsācis aktīvu destaļinizācijas kampaņu, ko varēja izmantot, lai atbrīvotos no konservatīvajiem elementiem partijā, no kuriem redzamākais bija Mihails Suslovs. 1962. gada beigās viņš partiju sadalīja divās daļās, no kurām viena atbildēja par rūpniecību, bet otra par lauksaimniecību.

1963. gada vasarā Hruščovs piedāvāja radikāli izmainīt ekonomikas modeli, samazinot tradicionāli lielās investīcijas smagajā rūpniecībā, un koncentrējoties uz minerālmēslu ražošanu, kas beidzot ļautu uzlabot lauksaimniecības ražas, pēc tam, kad iepriekšējās kampaņas nebija sasniegušas mērķus. Šī politika izraisīja neapmierinātību arī armijā, kuras budžets tiktu ievērojami samazināts. Padomju iestādes publiski atzina, ka apmēram 25% minerālmēslu tiek zaudēti paviršas pārvadāšanas un uzglabāšanas rezultātā. Minerālmēslus bieži izmantoja nepareizi, tā samazinot iegūtās ražas.[17]

1964. gada 17. aprīlī Hruščovs svinēja 70. dzimšanas dienu. Par viņa ticamākajiem pēcnācējiem uzskatīja Brežņevu un Nikolaju Podgorniju, bet pārējie tuvākie līdzgaitnieki bija Mikojans, Kosigins un Suslovs. Atšķirībā no Staļina, kurš ļoti reti atstāja Maskavu, Hruščovs nepārtraukti braukāja pa valsti, uz vietas sniedzot padomus par visiem dzīves jautājumiem. Lai arī lauksaimniecība nekad nesasniedza plānotos apjomus, uz 1964. gadu saražotās pārtikas apjoms bija pieaudzis par 50%. Agresīvais ārpolitikas kurss, kas sākās pēc Molotova atlaišanas 1957. gadā, beidzās līdz ar Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Turpmāk PSRS bija vairāk vēsta uz attiecību uzlabošanu ar Rietumvalstīm. Ideoloģiskais konflikts ar Ķīnu bija radījis nopietnu šķelšanos pasaules komunistiskajā kustībā, un Kubas raķešu krīzi uzskatīja par PSRS zaudējumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Josifs Staļins
PSKP CK ģenerālsekretārs
1953-1964
Pēctecis:
Leonīds Brežņevs
Priekštecis:
Nikolajs Bulgaņins
PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs
1958—1964
Pēctecis:
Aleksejs Kosigins