Ņikita Hruščovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ņikita Hruščovs
Никита Хрущёв
Bundesarchiv Bild 183-B0628-0015-035, Nikita S. Chruschtschow.jpg
Ņikita Hruščovs 1963. gadā
PSKP CK pirmais sekretārs
Amatā
1953. gada 14. septembris — 1964. gada 14. oktobris
Priekštecis Josifs Staļins
Pēctecis Leonīds Brežņevs

Dzimšanas dati 1894. gada 15. aprīlī
Kaļinovkas ciems, Kurskas guberņa, Krievijas Impērija
(Kurskas apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1971. gada 11. septembrī (77 gadu vecumā)
Maskava, PSRS
(Karogs: Krievija Krievija)
Tautība krievs
Politiskā partija PSKP
Profesija komunists
Reliģija ateists
Paraksts Nikita Khrushchev Signature2.svg

Ņikita Hruščovs (krievu: Никита Сергеевич Хрущёв; dzimis 1894. gada 15. aprīlī [v.s. 3. aprīlī], miris 1971. gada 11. septembrī) bija PSKP CK pirmais sekretārs no 1953. gada, un PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs no 1958. līdz 1964. gadam. Vienpersoniskais PSRS vadītājs no 1957. līdz 1964. gadam.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Krievijas Impērijas Kurskas guberņas zemnieku ģimenē. Krievijas pilsoņu kara laikā darbojās kā Sarkanās armijas komisārs. Pēc tam dažādos partijas amatos Ukrainā un Maskavā. Atbalstīja Staļinu Lielā terora laikā. Otrā pasaules kara laikā darbojās kā Sarkanās armijas komisārs, tai skaitā, Staļingradas kaujas laikā.

Destaļinizācijas posmā aktīvi iesaistījās cīņā par augstāko valsts varu. 1956. gada PSKP 20. kongresā nosodīja Josifa Staļina "personības kultu" un asiņaino teroru, kurā nogalināja daudzus PSRS partijas un armijas vadītājus. 1957. gadā uz īsu laiku atcelts no amata, taču spēja sakaut savus pretiniekus un kļūt par PSRS vadoni. Pazīstams ar grandioziem solījumiem par PSRS ekonomikas sasniegumiem, ASV apsteigšanu līdz 1970. gadam un komunisma ieviešanu pēc 1980. gada. Hruščova varas laikā Jurijs Gagarins veica pirmo lidojumu kosmosā, tika uzcelts Berlīnes mūris, kā arī notika Kubas raķešu krīze. 1964. gada oktobrī tuvākie līdzgaitnieki Hruščovu atcēla no ieņemamajiem amatiem un turpmāko dzīvi viņš kā pensionārs pavadīja VDK uzraudzībā. Miris 1971. gadā no sirds slimības.

Ceļš uz varu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Destaļinizācija

Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā Padomju Savienībā izveidojās kolektīvās vadības modelis, kurā Politbiroja veterānu ietekme bija nestabilā līdzsvarā. Sākotnēji par vadoni ar Berijas atbalstu izvirzījās Georgijs Maļenkovs, kas kļuva par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju, ko tajā brīdī uzskatīja par ietekmīgāko amatu valstī. Berija piešķīra amnestiju vairāk nekā miljonam ieslodzīto; savienības republikās vadošos amatus sāka piešķirt vietējo tautību pārstāvjiem; ierosināja izbeigt sociālisma celtniecību VDR un izveidot apvienotu, neitrālu Vāciju. Liberalizācija VDR izraisīja jūnija sacelšanos, ko apspieda padomju tanki. Jau 1953. gada jūnija beigās Hruščovs panāca pārējo Prezidija locekļu atbalstu pārāk ambiciozā Berijas arestam, un nošaušanai 23. decembrī. Šis bija pēdējais nāvessods kādam no PSRS vadītājiem. Turpmāk politiskajā cīņā zaudējušos nosūtīja uz nenozīmīgiem amatiem vai pensionēja.

1953. gada septembrī Hruščovu ievēlēja par PSKP Pirmo sekretāru, un sākās Maļenkova un Hruščova cīņa par varu. Mēģinot izmainīt Staļina varas periodā izveidoto rūpniecības modeli, kura rezultātā netika attīstītas nozares, kas veicinātu iedzīvotāju labklājību, Maļenkovs aizstāvēja vieglās industrijas attīstību, kamēr Hruščovs turpināja aizstāvēt smago rūpniecību.[1] Jau 1953. gadā Maļenkovs kolhozniekiem atcēla obligātās produktu piegādes normas, un sāka palielināt valsts noteiktās iepirkumu cenas. No 1953. līdz 1958. gadam valsts maksājumi par piegādātajiem produktiem palielinājās no 4,14 miljardiem rubļu līdz 13,41 miljardam rubļu. Tikmēr Hruščovs aizstāvēja smago rūpniecību, un kolhoznieku ekonomiskās motivācijas vietā aizstāvēja jaunu kampaņu organizēšanu. Viņa Neskarto zemju kampaņai drīz sekoja Kukurūzas kampaņa. Kā konservatīvo spēku pārstāvis, Hruščovs ātri nostiprināja savu stāvokli partijā, un 1954. gada beigās bija gatavs atbrīvoties no Maļenkova. Pēc Maļenkova piespiedu atkāpšanās no valdības vadītāja amata 1955. gada janvāra beigās, par valdības vadītāju kļuva Nikolajs Bulgaņins, kurš, lai arī publiski turpinājās kolektīvās vadības modelis, atradās Hruščova ietekmē. Hruščovs, sākotnēji lauksaimniecības politikas vadītājs, 1955. gada vasarā pārņem arī ārpolitiku, panākot Molotova atcelšanu. Cīņā pret Maļenkovu Hruščovs bija aizstāvējis nepieciešamību turpināt koncentrēties uz smago industriju un aizsardzību. Strauji pieauga tēriņi tradicionālā bruņojuma ražošanai un starpkontinentālo raķešu attīstībai, kas pārgāja kosmosa programmas veidošanā. 6. piecgades plāns koncentrējās uz Centrālāzijas, Sibīrijas un Tālo Austrumu industrializāciju, atomelektrostaciju celtniecību. 1956. gada beigās šī kursa pretinieki Politbirojā panāca smagās industrijas attīstībai paredzēto izdevumu samazinājumu, uz ko 1957. gada sākumā Hruščovs reaģēja paziņojot, ka 6. piecgade tiek pārtraukta, un uzsākts darbs pie PSRS Septiņgades plānošanas.

1956. gada februārī PSKP 20. kongresā Hruščovs nosodīja Staļina personības kultu un Lielo teroru, tā vēl vairāk iedragājot partijas veterānu stāvokli Prezidijā. Hruščova reformu politika izraisīja seno Staļina līdzgaitnieku Molotova, Maļenkova un Kaganoviča pretestību. Šī ietekmīgā grupa 1957. gada jūnijā nobalsoja par Hruščova atlaišanu no partijas vadītāja amata, taču Hruščovs uzstāja uz partijas statūtu ievērošanu, kurā partijas vadītāju no amata atcelt varēja tikai PSKP Centrālā komiteja. Ar maršala Žukova atbalstu, kurš nodrošināja Centrālkomitejas locekļu transportēšanu uz Maskavu armijas lidmašīnās, Hruščovam izdevās panākt sev labvēlīgu Centrālkomitejas balsojumu, un no partijas izslēgt Molotovu, Maļenkovu un Kaganoviču, kurus nodēvēja par "Antipartejisko grupu". Jau oktobrī viņš no amata atlaida arī maršalu Žukovu. 1958. gada martā, pēc valdības vadītāja Bulgaņina atkāpšanās no amatiem, Hruščovs ieņēma arī šo amatu, tā kļūstot par ietekmīgāko cilvēku valstī. 21. un 22. PSKP kongresā viņš turpināja partijas konservatīvo spēku un staļinisma kritiku. 1961. gadā no Ļeņina mauzoleja izvāca tur 1953. gadā publiskai apskatei novietotās Staļina mirstīgās atliekas, kuras apglabāja pie Kremļa sienas.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asuānas dambja memoriāls
Lumumba
Brīvību Āfrikas tautām

Jau pirmajās nedēļās pēc Staļina nāves kolektīvā vadība sāka kursu uz attiecību uzlabošanu ar Rietumvalstīm. Ātri izbeidza Korejas karu un Pirmo Indoķīnas karu. Normalizēja attiecības ar Turciju un Izraēlu, sākās ciešākas attiecības ar Indiju. Maļenkovs sāka runāt par atomkaru kā draudu visai cilvēcei, kamēr vēlākos Hruščova varas gados draudi kapitālistiskajām valstīm ar atomieročiem kļuva par normu. 1955. gada pavasarī Hruščovs uzsāka cīņu ar ietekmīgo Molotovu par izmaiņām ārlietās. Kā savu ideju paudēju viņš izmantoja maršalu Žukovu, kurš savā uzvaras dienas uzrunā 30. aprīlī izvirzīja tēzi par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar kapitālisma valstīm. Par spīti Molotova protestam, šī frāze no runas netika svītrota. Dažas dienas vēlāk, uzvarai veltītā rakstā, Žukovs pozitīvi izteicās par draudzīgu attiecību atjaunošanu ar Tito Dievidslāviju. Molotovs, kurš Tito uzskatīja par fašistu, atkal nespēja novērst raksta publicēšanu. Jau 26. maijā vizītē Belgradā ieradās Hruščovs, Bulgaņins un Mikojans. Jaunais ārpolitikas kurss, kas ļāva uzlabot attiecības arī ar valstīm, kas dogmatiski nesekoja staļinismam un komunismam, pavēra iespējas PSRS ietekmes pieaugumam Trešajā pasaulē.[2]

Ekonomikas attīstībai nepieciešamos līdzekļus un darbaspēku, Hruščovs centās iegūt regulāri samazinot padomju armijas skaitlisko sastāvu. Tā kā ASV saglabāja militāro pārspēku, lai vairotu PSRS varenības tēlu, viņš rīkoja regulārus atomizmēģinājumus un sāka starpkontinentālo raķešu ražošanu. Padomju raķešu spēka propagandēšanā labi noderēja 1957. gada Sputņika palaišana kosmosā.

1955. gadā PSRS vienojās ar Austriju un Rietumvalstīm par Austrijas valsts līgumu, un vēlāk tajā pašā gadā notika Hruščova un ASV prezidenta Eizenhauera tikšanās, kas iesāka "mierīgās līdzāspastāvēšanas" politiku. Pēc VFR kanclera Konrāda Adenauera vizītes, PSRS beidzot sāka atbrīvot izdzīvojušos vācu karagūstekņus. Hruščovs kopā ar Bulgaņinu sāka apceļot jaunās Trešās pasaules valstis, veidojot politisku aliansi ar Nepievienošanās valstu kustību, īpaši attīstot attiecības ar Ēģiptes Nāseru, Indijas Neru un Indonēzijas Sukarno. Neru 1955. gada jūnija lielāko daļu pavadīja vizītē PSRS, kurai sekoja Hruščova un Bulgaņina trīs nedēļu ilgs ceļojums pa Indiju novembrī-decembrī. Hruščovs atbalstīja Indijas pozīciju Kašmīras konfliktā, un prognozēja Goa atgūšanu. 1959. gadā uzliesmojot Ķīnas-Indijas robežkonfliktam, PSRS bija grūta izvēle, kuru no pusēm atbalstīt.

Sākās ieroču piegādes Ēģiptei un Sīrijas republikai. Lai arī Nāsers arestēja komunistus, 1956. gada Suecas krīzes laikā PSRS nostājās Ēģiptes un arābu valstu pusē. PSRS finansēja Asuānas dambja celtniecību.

Vēlākajos varas gados Hruščovs nedēļām ilgi atradās ārvalstu vizītēs, apmeklējot daudzas pasaules valstis un ANO. 1959. gada septembrī Hruščovs gandrīz divu nedēļu ilgā vizītē apceļoja ASV, gūstot jaunu iedvesmu kukurūzas audzēšanai. 1960. gadā paredzēto Eizenhauera vizīti PSRS atcēla pēc U-2 izlūklidmašīnas notriekšanas 1960. gada 1. maijā. U-2 problēma arī izgāza Parīzē notiekošo ASV, PSRS, Francijas un Lielbritānijas vadītāju tikšanos. Par spīti neveiksmīgajam 1961. gada aprīļa iebrukumam Kubā, Hruščovs jūnija sākumā Vīnē tikās ar ASV prezidentu Kenediju.[1]

Jau pirms oficiālā destaļinizācijas sākuma, 1955. gadā sākās attiecību uzlabošana ar Tito vadīto sociālistisko Dienvidslāviju. 1956. gada rudenī Polijas Tautas Republikā izcēlās plaši protesti pret komunistu diktatūru, kurus izdevās izbeigt, par partijas vadītāju ievēlot Gomulku, un apmierinot virkni citu prasību. Protesti Ungārijas Tautas Republikā drīz izvērtās asiņainā ungāru revolūcijā pret komunistu varu. Pēc neilgas svārstīšanās, Hruščovs pieņēma lēmumu par bruņotu iebrukumu Ungārijā. Līdzās Staļina noziegumu atklāšanai 1956. gadā, iebrukums Ungārijā bija viens no faktoriem, kas uz ilgāku laiku smagi iedragāja padomju sistēmas un komunisma popularitāti pasaulē. Lai arī Tito atbalstīja padomju iebrukumu Ungārijā, attiecības ar viņu uz pāris gadiem kļuva vēsākas, PSRS cenšoties atjaunot pilnīgu kontroli pār Austrumeiropu, kurā nebija vietas neatkarīgam ceļam uz sociālismu.

Vācijas okupācija, VFR un VDR izveidošana, un Rietumberlīnes neatrisinātais jautājums uz vairākiem gadiem radīja saspīlējumu abu bloku starpā, Hruščovam uzstājot uz Rietumberlīnes iekļaušanu VDR sastāvā, vai arī neitrālas pilsētas izveidošanu. Militāra konflikta draudi beidzās līdz ar Berlīnes mūra uzcelšanu 1961. gadā, un Berlīnes krīzes mierīgu atrisināšanu.

1959. gada Kubas revolūcija, un tās ātra kļūšana par sociālistisku diktatūru bija viens no spilgtākajiem PSRS ārpolitikas panākumiem, kas gan noveda pie 1962. gada oktobra Kubas raķešu krīzes ar ASV, kuru Hruščovs zaudēja.

Ķīnas vadonis Mao Dzeduns nepieņēma Hruščova jauno ideoloģisko kursu, un abu komunistisko lielvalstu sadarbība ātri sabruka, 1960. gadā izvēršoties atklātā ideoloģiskā konfliktā, kas sašķēla pasaules komunistisko kustību Maskavas un Pekinas atbalstītājos. Eiropā Albānijas Tautas Republika atklāti nostājās Ķīnas pusē. Konfliktam ar Ķīnu bija vairāki iemesli, taču ideoloģiski galvenais bija tas, ka ķīnieši nepiekrita Hrusčova "mierīgās līdzāspastāvēšanas" politikai ar Rietumiem. Mao bija gatavs sākt atomkaru ar kapitālistiem. Kareivīgi noskaņots bija arī Kubas līderis Kastro. Lai demonstrētu savu radikālismu, PSRS sacentās ar Ķīnu militārās palīdzības sniegšanā Ziemeļvjetnamai un neatkarības cīnītājiem Trešajā pasaulē.

1960. gadā PSRS atzina Alžīrijas Pagaidu valdību, tā iesaistoties Alžīrijas neatkarības karā. 1961. gadā Padomju Savienība piegādāja ieročus Laosas komunistu nemierniekiem, taču tālākas piegādes izbeidza pēc vienošanās par pilsoņu kara neitralizāciju ar Kenediju 1961. gada maijā. Haotiskais Kongo neatkarības sākums deva jaunu mocekli padomju propagandai - Patrisu Lumumbu, kura vārdā Maskavā nosauca universitāti.

Gvinejas, Ganas un Mali valdošo partiju pārstāvji piedalījās PSKP 22. kongresā, un šo valstu vadītājiem vēlāk piešķīra Ļeņina Miera balvas. Ahmedam Seku Ture 1961., Kvame Nkruma 1962. un Modibo Keita 1963.

1963. gada 5. augustā PSRS, ASV un Lielbritānija parakstīja līgumu par daļēju atomizmēģinājumu aizliegumu, apņemoties turpmāk rīkot tikai pazemes izmēģinājumus. Ķīna, kas šajā laikā pati centās radīt savu atombumbu, līgumu kritizēja kā imperiālistu mēģinājumu saglabāt atomieroču monopolu.

Ekonomiskā palīdzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms Āfrikas dekolonizācijas viļņa, Hruščovs sāka veidot ciešākas ekonomiskās un militārās sadarbības programmas ar jaunajām Trešās pasaules valstīm. 1959. gadā dažāda veida palīdzība un kredīti jaunattīstības valstīm bija 859 miljonu USD apmērā. 1964. gadā dažādiem projektiem kredītos izsniedza 128 miljonus USD Alžīrijai, 283 miljonus USD Ēģiptei, 200 miljonus USD Indijai, kā arī 333 miljonus USD Bulgārijai un 160 miljonus USD Kubai. Mazākus kredītus saņēma arī Kenija, Nepāla, Pakistāna, Jemena un Mongolija.[3]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sovnarhozu karte 1963. gadā

Staļina nāves brīdī PSRS atradās 5. piecgades (1951—1955) vidū, kas turpināja galveno uzmanību pievērst smagajai rūpniecībai. Maļenkovs savas varas īsajā laikā sāka mainīt šo uzsvaru par labu vieglajai rūpniecībai, plaša patēriņa preču ražošanai un dzīvokļu celtniecībai, lai uzlabotu PSRS iedzīvotāju dzīvi. Politisku iemeslu dēļ Hruščovs šo politiku kritizēja, taču, nonākot pie varas, pats to turpināja.

Viss Hruščova varas laiks pagāja zem saukļa "Sasniegsim un apdzīsim Ameriku!" Aprēķini, ka to izdosies paveikt līdz 1970. gadam bija nereāli un balstījās kļūdainos datos. Plānotāji rēķināja, ka PSRS rūpniecība turpinās augt par 8,7% gadā, kamēr ASV augs par 2% gadā. Viņi arī uzskatīja, ka PSRS ražošanas līmenis ir sasniedzis 50% no ASV līmeņa. Realitātē ASV auga par 4% un tās ražošanas apjoms 2,5 reizes pārsniedza PSRS līmeni, tā ka tīri matemātiski PSRS varēja sasniegt ASV līmeni 1978. gadā.[4] Kamēr smagā rūpniecība turpināja augt, Hruščovam nepārtrauktas rūpes sagādāja lauksaimniecības problēmas, kuras viņš mēģināja atrisināt ar dažādām kampaņām un reformām, kas pakāpeniski sagrāva viņa prestižu un varu.

Lai palielinātu neapmierinošās graudu ražas, Hruščovs 1953. gada beigās sāka plānot Neskarto zemju kampaņu, kas ar pilnu spēku izvērsās 1954. gada sākumā. Kampaņas mērķis bija ievērojami palielināt lauksaimniecībā apstrādātās zemes apjomu, iegūt pārtikas un lopbarības graudus, atslogot citus lauksaimniecības reģionus, nodrošināt graudus eksportam. Uz Kazahstānu un Sibīriju nosūtīja simtiem tūkstošu cilvēku, galvenokārt jauniešus, kas tukšās stepēs sāka sēt graudus. Līdz 1955. gadam sākotnēji bija paredzēts apgūt 13 miljonus hektāru, taču jau 1954. gada augustā pieņēma lēmumu līdz 1956. gadam apgūt 30 miljonus hektāru (līdzvērtīgi visai Kanādas lauksaimniecības teritorijai). Pirmo gadu ražas bija nestabilas, taču kopumā veiksmīgas. Ilgtermiņā neapgūto zemju kampaņa radīja jaunas problēmas — nabadzīgo stepes augšņu apstrādāšanā ieguldīja milzīgus līdzekļus, kas labāk būtu noderējuši situācijas uzlabošanai tradicionālajos lauksaimniecības rajonos, kuru ražas joprojām bija zemas saimnieciski neizdevīgās kolhozu sistēmas dēļ. Jau dažus gadus vēlāk ražas kritās, sākās ekoloģiskas problēmas un sausuma izraisītas putekļu vētras.[5] Kontinentālā klimata svārstības nenodrošināja stabilas ražas, sausumam un salam bieži iznīcinot ražas. 1954. gadā bija apsēti 4 miljoni hektāru, no kuriem ieguva 4 miljonus tonnas graudu. 1955. gada sausuma dēļ, no četrreiz lielākas apsētās platības ieguva tikai 8 miljonus tonnas graudu. Neskatoties uz augsnes un dabas apstākļiem, Hruščovs paziņoja, ka sagaida līdz 33 miljoniem tonnu lielas ražas.[6]

Kukurūzas kampaņa bija nākamā Hruščova lauksaimniecības programma, kas sākās 1955. gada janvārī. Ņemot vērā strauji palielināto lauksaimniecībā apstrādātās zemes apjomu, paralēli graudiem varēja sākt audzēt kukurūzu. Kampaņas mērķis bija līdz 1960. gadam ar kukurūzu apsēt 28 miljonus hektāru. Tā kā lielākajā PSRS daļā klimata apstākļi nav piemēroti pārtikas kukurūzas iegūšanai, kukurūzu plānoja audzēt kā skābbarības materiālu ar ko barot mājlopus, tā samazinot graudu patēriņu lopbarībai un palielinot pārtikas ieguvi. Balstoties uz optimistiskiem aprēķiniem, Hruščovs paziņoja, ka pateicoties kukurūzai 1961. gadā PSRS apsteigs ASV piena, sviesta un gaļas ražošanas apjomos.[7] Šo mērķu sasniegšanas neiespējamību demonstrēja Rjazaņas brīnums. Dažādas kukurūzas šķirnes sēja gandrīz visā PSRS teritorijā, un tipiski padomju kampaņām, kukurūzas propaganda drīz sasniedza absurdus apjomus, taču plānotais apsējamās platības daudzums netika sasniegts klimatisko apstākļu dēļ. Atšķirībā no ASV, kur Hruščovs peronīgi apmeklēja kukurūzas laukus, PSRS teritorijā kukurūzai vispiemērotākās bija Karpatu, Kaukāza, un daļēji Ukrainas un Centrālāzijas teritorijas. Pārējās valsts daļās kukurūzas ražas bija nestabilas, nespējot nodrošināt Hruščova paredzētos 4-5 reizes lielākos skābbarības apjomus.[8]

Hruščova dominētais PSKP 20. Kongress 1956. gadā apstiprināja ambiciozo 6. piecgades plānu, taču jau 1956. gada beigās kļuva skaidrs, ka to nav iespējams izpildīt. Pēc vairākiem mēģinājumiem atrisināt ekonomikas problēmas, 6. piecgadi 1957.gada beigās pārtrauca, un sākās PSRS Septiņgades (1959—1965) plānošana, kas paredzēja izveidot komunistiskās sabiedrības pamatus, taču prognozēja mērenākus izaugsmes tempus. 1957. gada februārī, partijas vadītājs Hruščovs samazināja valdības varu, likvidējot lielās nozaru ministrijas, lēmumus par ekonomiku turpmāk piešķirot vairāk nekā 105 reģionu ekonomikas padomēm (sovnarhoziem), kas darbojās tiešā partijas pakļautībā. 1958. gadā viņš izlēma strauji attīstīt PSRS plastmasas, sintētisko materiālu un ķīmisko rūpniecību, parakstot līgumus ar Rietumu firmām par rūpnīcu piegādi un būvniecību.

1963. gada vasarā Hruščovs piedāvāja radikāli izmainīt ekonomikas modeli, samazinot tradicionāli lielās investīcijas smagajā rūpniecībā, un koncentrējoties uz minerālmēslu ražošanu, kas beidzot ļautu uzlabot lauksaimniecības ražas, pēc tam, kad iepriekšējās kampaņas nebija sasniegušas mērķus. Šī politika izraisīja neapmierinātību arī armijā, kuras budžets tiktu ievērojami samazināts. Padomju iestādes publiski atzina, ka apmēram 25% minerālmēslu tiek zaudēti paviršas pārvadāšanas un uzglabāšanas rezultātā. Minerālmēslus bieži izmantoja nepareizi, tā samazinot iegūtās ražas.[9]

Privātais sektors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā visa zeme piederēja valstij, tad kolhozieku piemājas saimniecības un pilsētnieku dārziņu kooperatīvus arī regulēja valsts. Ierobežotā daudzumā iedzīvotāji drīkstēja turēt mājlopus, galvenokārt govis, cūkas, kazas un mājputnus. Drīz pēc Staļina nāves Maļenkovs un Hruščovs ieviesa vairākus atvieglojumus mājlopu turēšanā, un jau 1954. gadā privāti turēto cūku skaits bija dubultojies. 1956. gada janvārī presē sākās kampaņa, lai kolhoznieku piemājas zemes gabalus, kas sasniedza līdz pushektāram, samazinātu uz pusi. Taču zemes gabalu samazinājums nenotika, un privāto mājlopu skaits turpināja palielināties. 1956. gada augustā valdība pieņēma lēmumu, lai ierobežotu graudu un maizes iegādi valsts veikalos un to izmantošanu lopbarībai. 1957. gada 22. maijā Hruščovs izvirzīja mērķi jau 1958. gadā apsteigt ASV piena ražošanā un gaļas ražošanā līdz 1962. gadam. Mērķi bija nereāli, un vēlāk izdotajos Hruščova runu krājumos šie datumi ir dzēsti. Uzskatot, ka kolhozi jau tuvākajā laikā spēs nodrošināt visu nepieciešamo pārtiku, Hruščovs 1958.-1960. gados īstenoja kampaņu pret piemājas saimniecībām un mājlopu turēšanu. 1959. gadā ierobežo mājlopu turēšanu pilsētās un apdzīvotās vietās. Ierobežoja mājlopu ganības. Kolhozos sākās mājlopu piespiedu atpirkšana no privātīpašniekiem. Kad izrādījās, ka PSRS nespēj sasniegt izvirzītos pārtikas plānus, spiediens pret privāto sektoru atslāba, lai ļautu iedzīvotājiem parūpēties par savu pārtiku. 1963. gadā Krievijas PFSR atkal pieņēma aizliegumu par graudu un maizes izbarošanu mājlopiem, ieviešot pat cietumsodu. Privāti atļāva turēt ne vairāk par vienu govi vai cūku, vai trīs aitas. Zemniekiem, kas turēja vairāk mājlopus, uzlika lielāku nodokli.[10]

Neveiksmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par spīti lielajiem plāniem un reformām, salīdzinoši straujā izaugsme, kas bija sākusies 1953. gadā, pēc 1959. gada kļuva aizvien lēnāka. Starp režīma propagandu un cilvēku ikdienu sāka parādīties aizvien lielāka plaisa, ko Hruščovs mēģināja likvidēt ar aizvien jaunām reformām. Viņš bija apsolījis pārāk daudz, un sācis tērēt milzīgas summas, neņemot vērā to, ka PSRS to nevar atļauties.[11] Padomju plānveida ekonomika turpināja ierobežot cilvēku radošo enerģiju, kontrolējot visus dzīves aspektus, ierobežojot privāto zemkopību, privātmāju celtniecību un reliģiju. 1961. gadā notika naudas reforma, 10 vecos rubļus pielīdzinot 1 jaunajam rublim.

1960. gadā sākās sovnarhozu apvienošanas, līdz 1963. gadam to skaitu samazinot no 105 līdz 43. Atkal pastiprinājās centrālās varas kontrole, un 1965. gadā sovnarhozus likvidēja vispār.

1963. gada novembrī CIP aprēķināja, ka 1962. gadā PSRS kopprodukts bija 260 miljardi USD, jeb 47% no ASV. Ņemot vērā vidējos izaugsmes tempus, kas PSRS bija 6,3% un 3,4% ASV, tad matemātiski PSRS 1970. gadā sasniegtu 70% no ASV līmeņa, un 1980. gadā 85%. Ņemot vērā PSRS Septiņgades neveiksmi, CIP par reālāku uzskatīja to, ka 1980. gadā PSRS sasniegs 60% no ASV līmeņa. Rūpniecības izaugsme kritās no aptuveni 10% (1956-59) uz 7%. Investīciju pieaugums rūpniecībā arī pēc 1959. gada kritās no 10% uz 4-5%. Mājokļu celtniecības apjoms sāka palēnināties 1959. gadā. Ārzemēs tika iepirktas jaunas fabrikas, kuru tehnoloģijas PSRS vadība sākotnēji cerēja nokopēt pašu spēkiem, taču valsts atpalicība bija tāda, ka jauno rūpnīcu celtniecību un servisu vajadzēja veikt ārzemju tehniķiem.[12] Investīciju apjoms tautsaimniecībā šajos gados sasniedza ASV līmeni, un paralēli, PSRS attīstīja dārgu kosmosa programmu. Militārie tēriņi no 1959. līdz 1963. gadam pieauga par 30%, atņemot līdzekļus tautsaimniecībai.

1958. gadā ASV lauksaimniecībā strādāja 7,5 miljoni cilvēku, kamēr PSRS 52 miljoni. ASV lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija 40% mazāka par PSRS. Par spīti šiem skaitļiem, PSRS lauksaimniecības ražas sasniedza tikai 2/3 no ASV apjoma. 1963. gada beigās Hruščovs sāka jaunu minerālmēslu kampaņu, lai uzlabotu ražas, un sāka minerālmēslu rūpnīcu un inventāra iepirkšanu Rietumos ar mērķi līdz 1970. gadam četrkāršot minerālmēslu ražošanu no 20 miljoniem tonnu uz 80 miljoniem tonnu. Lai nodrošinātu tehnoloģiju iepirkšanu, no 1960. gada PSRS katru gadu pārdeva zeltu apmēram 200 miljonu USD vērtībā, ko katru gadu papildināja Rietumvalstu kredīti 300 miljonu USD vērtībā. 1962.-63. gada neraža piespieda PSRS ārzemēs iepirkt vismaz 11 miljonus tonnu graudu, par to samaksājot 800 miljonus USD, tādējādi zaudējot tehnoloģiju iepirkšanai paredzētos līdzekļus.[12]

Dzīvokļu celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hruščovka Jelgavā
Pamatraksts: Hruščovka

Lai risinātu katastrofālo mājokļu trūkumu, 1948. gadā PSRS atļāva atkal celt privātmājas, kuras ideoloģisku apsvērumu dēļ sauca par "individuālajām" ēkām. Valsts izsniedza kredītus celtniecībai, taču vienlaikus, ļoti stingri kontrolēja privātmāju celtniecību. Tās bija vienādas, kvadrātiskas, vienstāva "tintes pudeles" ar ne vairāk par diviem stāviem un piecām istabām. Gandrīz 30% jauno platību turpmāk nodrošināja privātmājas. Lielie uzņēmumi cēla vienkāršas 2-3 stāvu ķieģeļu staļinkas vai kopmītnes savu strādnieku vajadzībām. Sākās paneļu ēku celtniecības plānošana.

1957. gadā ar saukli "celt ātri, lēti un labi", sākās ļoti strauja dzīvojamo ēku celtniecība, valdībai solot likvidēt dzīvokļu problēmu līdz 1970. gadam, katrai ģimenei piešķirot nelielu dzīvokli. Septiņgades plāns jau solīja uzcelt 650-660 miljonus kv.m. jaunu dzīvokļu, kā arī palielināt vienam cilvēkam atvēlēto dzīvojamo platību no 6,2 kv.m. uz 9 kv.m. (ASV tā bija 28 kv.m.) Līdz 1960. gadam par valsts un kooperatīvu (Dzīks) līdzekļiem uzcēla 199 miljonus kv.m. dzīvojamās platības, un par privātajiem līdzekļiem uzcēla vēl 96,8 miljonus kv.m. Hruščovs sākotnēji atbalstīja privātmāju celtniecību, kas 1958. pārsniedza plānoto apjomu par 30%, taču turpmākajos gados sākās kampaņa pret "sociālismam naidīgajām" privātmājām. 1960. gadā valsts izbeidza finanšu atbalstu privātmāju celtniecībai, un ierobežoja būvmateriālu pārdošanu, tā ievērojami samazinot valsts kopējo būvniecības apjomu.[13] Lai dotu iedzīvotājiem ar uzkrājumiem apmierināt vēlmi pēc sava mājokļa, veicināja dzīvokļu kooperatīvu (DzĪKs) ēku celtniecību, kur valsts veikto celtniecību finansēja privātpersonas ar saviem līdzekļiem.[14] Šis risinājums tomēr neguva lielu popularitāti, jo iztērējot uzkrājumus un paņemot kredītu (līdz 60% no dzīvokļa cenas), iedzīvotāji ieguva tādu pašu dzīvokli, kādu citiem piešķīra bez maksas. Iedzīvotājiem nebija tiesības dzīvokļus pārdot un atstāt mantojumā, taču tā kā tajos parasti bija pierakstīta visa ģimene, vecāku nāves gadījumā tajos turpināja dzīvot bērni.

Pēc straujā celtniecības kampaņas sākuma, 1960. gadā tempi palēninājās, jo valstij sāka aptrūkties būvmateriāli (samazinājās ķieģeļu ražošana) un būvpaneļu fabriku jauda nespēja apmierināt pieprasījumu, jo daudzas jaunās būvpaneļu fabrikas ražošanu uzsāka 2-3 gadus vēlāk par plānoto. 1961. gadā Hruščovs kritizēja situāciju, ka vienlaikus ir iesākti ļoti daudzi celtniecības projekti, jo to visu pabeigšanai nepietiek materiālu, tehnikas un celtnieku, tādējādi projektu nodošana ekspluatācijā ievelkas. Sākās kampaņa pret privātmāju celtniecību, kas esot dārga, iztērējot būvmateriālus un nelietderīgi aizņem pilsētu teritorijas. Dažviet par sākās privātmāju nojaukšana, lai atbrīvotu vietu daudzstāvu paneļu ēkām. Mazpilsētās un ciematos aktīvi turpinājās privātmāju celtniecība, taču aizvien biežāk arī šeit cēla ķieģeļu hruščovku kvartālus. Propaganda pielika lielas pūles, lai nepieļautu individuālisma attīstīšanos. Daudzdzīvokļu ēku iedzīvotājiem ieteica kopīgi uzkopt ēku iekštelpas un zaļo zonu. No 1957. līdz 1963. gadam 1/3 PSRS iedzīvotāju ievācās jaunā dzīvoklī vai mājā.[15]

Drošības dienesti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc Staļina nāves izbeidza skaļo "Ārstu lietu", un samazinājās totalitārais terors pret iedzīvotājiem. 1954. gada 13. martā izveidoja VDK, kas pildīja politiskās slepenpolicijas funkcijas. Komitejas, un nevis ministrijas statuss skaidri norādīja, ka tās ietekme ir samazināta. 1955. un 1958. gadā pieņēma kriminālkodeksa izmaiņas, kas formāli samazināja milicijas un VDK patvaļas iespējas. Vienlaikus samazināja politisko noziegumu skaitu un sodus par tiem.[16]

Kā atalgojumu par atbalstu cīņā pret Beriju, 1954. gadā par VDK vadītāju iecēla Ivanu Serovu un Iekšlietu ministru Sergeju Kruglovu, kuriem bija ilgstoša staļiniskā terora pieredze. 1956. gada janvārī Kruglovu atlaida, un 1960. gadā vispār izslēdza no partijas. 1958. gada decembrī Serova vietā iecēla Aleksandru Šeļepinu, kas nāca no komjaunatnes, un vecos staļinistus ātri nomainīja ar labi izglītotiem un jaunākiem darbiniekiem, kas aizvien vairāk nodarbojās ar spiegošanu. 1961. gada decembrī par VDK vadītāju kļuva Šeļepina sabiedrotais Vladimirs Semičastnijs, kas turpināja VDK modernizācijas politiku. Viņi abi 1964. gadā iesaistījās Hruščova gāšanā, un pat pretendēja uz augstākajiem valsts amatiem, taču Leonīds Brežņevs pāris gadu laikā viņus atbīdīja no varas.

Ieslodzījuma sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1956. gada sākumā Gulagā joprojām bija 781 630 ieslodzītie, no kuriem 92 000 bija politieslodzītie. Hruščovs ierosināja koncentrācijas nometnes pārveidot par soda kolonijām, kas ieslodzītos vairs nenodarbinātu nāvējošos apstākļos. 1956. gadā Gulag nosaukumu mainīja uz Galveno labošanas darba koloniju pārvaldi, bet 1959. gadā uz Galveno ieslodzījuma vietu pārvaldi. 1960. gadā ieslodzījuma vietās atradās 582 717 ieslodzītie, kas bija zemākais skaitlis kopš 1935. gada. Ieslodzītos parasti izmantoja celtniecības darbos, mežu ciršanā un zelta ieguvē.[17]

Izmaiņas sabiedrībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reabilitētajam Tuhačevskim veltīta pastmarka

Pēc Hruščova ierosinājuma Krievijai piederošo Krimas pussalu 1954. gadā pievienoja Ukrainas PSR, tā iesākot konfliktu, kas 21. gs. izraisīja Krimas krīzi. Pēc Staļina kritikas 1956. gada PSKP 20. kongresā, Tbilisi sākās demonstrācijas un nemieri, kurus apspieda armija.

1957. gada sākumā Staļina laikā deportētajām tautām - kalmikiem, čečeniem, ingušiem, karačajiem un balkāriem ļāva atgriezties dzimtenē un atjaunoja viņu autonomās republikas. Šeit izcēlās konflikti starp čečenu un ingušu trimdiniekiem, un viņu mājās izmitinātajiem jaunajiem iedzīvotājiem. Krimas tatāriem un Pievolgas vāciešiem neatļāva atgriezties dzimtajos apvidos, spiežot viņus palikt Kazahijā un Uzbekijā.

1955. gada 23 novembrī atcēla 1936. gadā ieviesto abortu aizliegumu.

Staļina laika teroru un nošaušanas draudus aizstāja maigākas kontroles formas. Sākās padomju sistēmu kritizējošo cilvēku ieslodzīšanas psihiatriskajās slimnīcās. Borisa Pasternaka grāmatas "Doktors Živago" publicēšana Rietumos 1957. gadā, izraisīja pret rakstnieku personīgi vērstu kampaņu, kuras rezultātā viņš atteicās no 1958. gada Nobela prēmijas literatūrā. Pēc Pasternaka nāves 1960. gadā, viņa dzīvesbiedreni arestēja un deportēja uz Sibīriju.

Valstī regulāri notika izolēti nemieri. Gandrīz 300 000 uz neskartajām zemēm strādāt nosūtīto dzīves apstākļi bija tik nepanesami, ka sākās vardarbīgi protesti. 1959. gadā Temirtau pilsētā nogalināja 16 protestētājus. Papildus notika jauniebraucēju sadursmes ar vietējiem iedzīvotājiem. Ekonomikas pasliktināšanās 1961. un 1962. gadā izraisīja strādnieku protestus. Pēc tam, kad 1962. gada 1. jūnijā valsts pacēla pārtikas cenas, sākās streiks un demonstrācijas Novočerkaskā, kuru apspiešanas laikā nogalināja vismaz 26 cilvēkus. Septiņus nemieru vadītājus vēlāk notiesāja uz nāvi.

Reģionālo sovnarhozu izveidošana 1957. gadā vietējiem partijas vadītājiem deva ne tikai politisko, bet arī ekonomisko varu. Centrālāzijā un Kaukāzā tas noveda pie vietējās elites korumpēšanās, kamēr Baltijā parādījās nacionālisma riski. 1959. gadā Hruščovs sāka kampaņu pret "nacionālismu", kas Latvijas PSR noveda pie Berijas laikā aizsāktās kadru politikas beigām, un nacionālkomunistu tīrīšanām. Visā PSRS vadošos amatus atkal uzticēja krieviem. Politiskajai kontrolei sekoja arī sovnarhozu brīvības ierobežošana, un PSRS Augstākās Tautsaimniecības padomes izveidošanas 1963. gadā.[18]

PSKP 22. kongress iezīmēja destaļinizācijas un mākslinieciskās brīvības augstāko punktu. 1962. gada 1. decembrī Hruščovs ar pavadoņiem, tai skaitā VDK vadītāju, apmeklē izstāžu zāli Manēžā, kur izstādīti abstrakcionistu un moderno mākslinieku darbi. Iespējams, šo apmeklējumu speciāli organizēja konservatīvie spēki, kas spēja prognozēt Hruščova reakciju. Hruščovs ir šokēts par redzēto mākslu, un nespējot savaldīties, nolamā klātesošos māksliniekus par "pidariem" un viņu mākslu par "suņa sūdiem". Viņš piedraud tos izslēgt no mākslinieku savienības, nosūtīt uz Sibīriju, vai vispār izraidīt no PSRS. Valstī sākas plaša kampaņa pret moderno mākslu un kultūru.[19]

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

22. kongresam veltīta pastmarka

Hruščova laikā notika trīs PSKP kongresi. 1956. gada 20. kongress, 1959. gada 21. kongress un 1961. gada 22. kongress, kurā izvērsa plašu destaļinizācijas kampaņu, pieņēma PSKP trešo programmu, un Hruščovs paziņoja, ka jau esošā paaudze ap 1980. gadu sāks dzīvot komunismā. Līdz 1970. gadam bija paredzēts apsteigt ASV visos ražošanas rādītājos. Nākamajos gados būtu jāizveido komunisma materiāli tehniskā bāze, iedzīvotāju vajadzības būs pilnībā apmierinātas, pēc 1980. gada notiks komunisma ieviešana.[20] Ķīnas—PSRS ideoloģiskās nesaskaņas, kas publiski izpaudās 1960. gadā, sašķēla par monolītu uzskatīto komunistu pasauli. Hruščova radikālismu šajos gados - aktīvo palīdzību Kubai, atbalstu Āfrikas jaunajām valstīm, komunisma sasniegšanu 20 gados, var daļēji izskaidrot ar nepieciešamību demonstrēt, ka par spīti ķīniešu apvainojumiem, PSRS joprojām seko revolūcijas kursam.

Reliģijas apspiešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1954. gadā Centrālkomiteja uz īsu laiku sāka pret reliģiju vērstu kampaņu, kas gan beidzās dažu mēnešu laikā. Komunisma celtniecība nozīmēja zinātniskā ateisma veicināšanu un jaunu kampaņu pret reliģiju, kas sākās 1958. gada beigās, tā izbeidzot Otrā pasaules kara sākumā izveidoto aliansi starp Staļina režīmu un pareizticīgo baznīcu. Pēc dažādiem datiem, kampaņas laikā visā PSRS slēdza vairāk nekā pusi no esošajām baznīcām un dievnamiem, to skaitam no 22 000 1959. gadā samazinoties līdz 7873 1965. gadā. Baznīcām aizliedza zvanīt zvanus. Īpašiem ierobežojumiem pakļāva baptistus, Jehovas lieciniekus un Septītās dienas adventistus, ko dēvēja par sektantiem. Masveidā slēdza vecticībnieku lūgšanu namus. 1961. gadā aizliedza bērnu dalību baptistu, un 1963. gadā arī pareizticīgo dievkalpojumos. Reliģisko konfesiju vadītāji, daudzi no kuriem bija VDK kontrolē, pret notiekošo publiski neprotestēja. Slēgtajās baznīcās, ja tās atradās pilsētās, labākajā gadījumā ierīkoja muzeju vai koncertzāli, kas vismaz daļēji ļāva to saglabāt. Lauku baznīcas visbiežāk nodeva kolhoziem, kas tur ierīkoja garāžas un noliktavas. Daudzas baznīcas nojauca. Vērtīgākos kulta priekšmetus nodeva muzejiem, pārējo vienkārši iznīcinot. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle kampaņas laikā tiek slēgta, tai noņem krustus, telpās iekārto lekciju zāli, planetāriju un kafejnīcu. Plaši sāk izdot pret reliģiju vērstas grāmatas un žurnālus, uzņemt kinofilmas (Pieviltie). Vairākus simtus ticīgo arestē un notiesā par dažādiem pārkāpumiem. Ticīgajiem vecākiem atņēma vecāku tiesības, bērnus ievietojot bērnunamos. Agresīvākais kampaņas posms beidzās līdz ar Hruščova gāšanu no amatiem, taču ticības ierobežojumi turpinājās visu atlikušo padomju varas laiku.

Varas zaudēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hruščovs 1961. gadā bija atsācis aktīvu destaļinizācijas kampaņu, ko varēja izmantot, lai atbrīvotos no konservatīvajiem elementiem partijā, no kuriem redzamākais bija Mihails Suslovs. 1962. gada beigās viņš partiju sadalīja divās daļās, no kurām viena atbildēja par rūpniecību, bet otra par lauksaimniecību. 1964. gada 17. aprīlī Hruščovs svinēja 70. dzimšanas dienu. Par viņa ticamākajiem pēcnācējiem uzskatīja Brežņevu un Nikolaju Podgorniju, bet pārējie tuvākie līdzgaitnieki bija Mikojans, Kosigins un Suslovs. Atšķirībā no Staļina, kurš ļoti reti atstāja Maskavu, Hruščovs nepārtraukti braukāja pa valsti, uz vietas sniedzot padomus par visiem dzīves jautājumiem. Lai arī lauksaimniecība nekad nesasniedza plānotos apjomus, uz 1964. gadu saražotās pārtikas apjoms bija pieaudzis par 50%. Agresīvais ārpolitikas kurss, kas sākās pēc Molotova atlaišanas 1957. gadā, beidzās līdz ar Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Turpmāk PSRS bija vairāk vēsta uz attiecību uzlabošanu ar Rietumvalstīm. Ideoloģiskais konflikts ar Ķīnu bija radījis nopietnu šķelšanos pasaules komunistiskajā kustībā, un Kubas raķešu krīzi uzskatīja par PSRS zaudējumu.

Lai arī Hruščovs kopš 1957. gada bija neapstrīdēts PSRS vadītājs, viņa nepārdomātās reformas, nepiepildāmie solījumi un ārpolitikas neveiksmes, noveda pie sazvērestības viņa tuvāko līdzstrādnieku vidū, kas vainagojās ar viņa atstādināšanu no visiem amatiem 1964. gada 14. oktobrī.

Kā īpašas šķiras pensionārs, Hruščovs saglabāja māju un vasarnīcu, piekļuvi īpašajai nomenklatūras poliklīnikai, automašīnu "Volga" un salīdzinoši lielu 500 rubļu pensiju. Viņa pārvietošanās brīvība bija ierobežota, un viņā atradās VDK uzraudzībā. Hruščovs nodarbojās ar dārza darbiem, un pēc ilgstošas depresijas, dažus gadus vēlāk sāka magnetofona lentē ierakstīt savus memuārus, kurus izdevās izvest no PSRS un 1970. gadā publicēt Rietumos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Josifs Staļins
PSKP CK pirmais sekretārs
1953-1964
Pēctecis:
Leonīds Brežņevs
Priekštecis:
Nikolajs Bulgaņins
PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs
1958—1964
Pēctecis:
Aleksejs Kosigins