Ēze
Ēze ir vaļēja krāsns metālu karsēšanai un kausēšanai. Kalšanai nepieciešamā dzelzs temperatūra ir 1100—1300°С, un ēze bija pirmais un vienkāršākais līdzeklis tādu sasniegt.[1] Vēsturiski to lietoja kalēji metāla nokaitēšanai pirms apstrādes — kalšanas un rūdīsanas.[2][3] Pirmās ēzes zināmas no vairāk kā 4000 gadu senatnes, bet Latvijas teritorijā tās pazīstamas kopš mūsu ēras sākuma. Ēze sastāv no ar ķieģeļiem izlikta, vaļēja pavarda, kurā ievieto degošo vielu — agrāk koku vai ogles, mūsdienās biežāk koksu, mazutu vai deggāzi,— un pievieno tajā vai virs tās karsējamo materiālu. Pavarda sānos vai tā dibenā atstāj caurumus — dūkas, caur kuriem ar plēšām, ventilatoriem vai kompresoriem pievada spēcīgākai degšanai vajadzīgo papildus gaisu. Virs pavarda atrodas dūmgāzu savācējs, parasti ar dūmvadu un skursteni.[4]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Виды горнов». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. decembrī. Skatīts: 2017. gada 25. novembrī.
- ↑ «“Latviešu literārās valodas vārdnīca”: ēze». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. novembrī. Skatīts: 2017. gada 25. novembrī.
- ↑ Oxford Dictionaries: ēze[novecojusi saite]
- ↑ “Latvijas Padomju Enciklopēdija”, 3. sējums, 1983., 243. lpp.