Ļeņingradas lieta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ļeņingradas lieta, nosaukums politisko represiju kampaņai starp 1949. un 1952. gadu , kuras laikā amatus, brīvību un dzīvību zaudēja daudzi no Ļeņingradas nākuši PSRS partijas un valdības vadītāji. Ļeņingradas lieta iznīcināja tā dēvēto "Ļeņingradas grupu", kuru veidoja 1948. gada 31. augustā mirušā Andreja Ždanova izvirzītie darbinieki. Šo tīrīšanu, kas bija asiņainākā pēckara staļinisma gados, parasti saista ar varas cīņu Politbirojā, kuras mērķis bija kļūt par novecojošā Staļina mantinieku. Lietu Staļina uzdevumā vadīja Georgijs Maļenkovs un Lavrentijs Berija ar Valsts drošības ministra Viktora Abakumova līdzdalību.[1]

Galvenie apsūdzētie:

  • Politbiroja loceklis, PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Vozņesenskis.
  • PSKP CK sekretārs Kuzņecovs.
  • KPFSR Ministru padomes priekšsēdētājs Rodionovs.
  • PSKP Leņingradas pilsētas un apgabala partijas pirmais sekretārs Popkovs.

1949. gada 15. februārī Politbirojs nosodīja Kuzņecova, Rodionova un Popkova antipartejisko darbību. Viņus apvainoja par tautsaimniecības preču gadatirgus sarīkošanu Ļeņingradā bez CK un PSRS valdības atļaujas, kā arī centienos atdalīt Ļeņingradas partijas organizāciju no pārējās partijas. Viņus apvainoja dažādās iekšpartijas mahinācijās un sazvērestībās. Kuzņecovu, Rodionovu un Popkovu atbrīvoja no amatiem.

21. februārī Ļeņingradā ieradās Maļenkovs, sākās pilsētas un rajona partijas vadības sapulce, kuras dalībniekiem bija jāatzīst savi pārkāpumi. 22. februāra sapulcē Maļenkovs uzstājās ar runu, aicinot partijas vadītājus aktīvāk nodarboties ar paškritiku.

Preču gadatirgu sarīkoja no 1949. gada 10.-20. janvārim. Lai arī PSRS valdība 1948. gada 20. novembrī bija likusi sarīkot Viskrievijas gadatirgu, tajā piedalījās arī daudzu citu republiku pārstāvji, tā pārvēršot to par Vissavienības gadatirgu. Ļeņingradas partijas vadītājus arī apvainoja par 1948. gada decembra partijas konferences vēlēšanu rezultātu viltošanā par labu sev (tā gan bija plaši izmantota prakse padomju sistēmā).[2]

Vozņesenskis nebija izpildījis Staļina norādījumu pacelt 1949. pirmā ceturkšņa ražošanas apjomus. Šajā ceturksnī sezonālu iemeslu dēļ, kā arī mazāka darbadienu skaita dēļ vienmēr nedaudz kritās ražošanas apjomi. Vozņesenski apsūdzēja apzinātā un patvaļīgā valsts attīstības tempu samazināšanā, valdības maldināšanā. 1949. gada 5. martā Vozņesenski atbrīvoja no amatiem un 7. martā nosūtīja divu mēnešu atvaļinājumā. Avīzēs bez papildus komentāriem publicēja ziņu, ka 14. martā apstiprināta Vozņesenska atbrīvošana no PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka un PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja pienākumiem. Sākās Vozņesenska radinieku un Ļeņingradas partijas darbinieku atbrīvošanas no amatiem. Pēc pārbaudes Valsts plānā Vozņesenski apvainoja 236 slepenu dokumentu pazaudēšanā vai iznīcināšanā. 1949. gada 11. septembrī Vozņesenski izslēdz no CK, un izmeklēšanu nodod prokuratūrai, kas 27. oktobrī viņu arestē.

Galvenās apsūdzības saistījās ar apsūdzēto mēģinājumiem izveidot neatkarīgu Krievijas komunistisko partiju. Slepena tiesa sākās 1950. gada 29. septembrī Ļeņingradas Virsnieku namā un beidzās ar galveno apsūdzēto nošaušanu 1. oktobra rītā. Staļins esot pavēlējis neaiztikt apsūdzēto bērnus un divas Vozņesenska meitas turpināja mācīties Maskavā. Kopumā tīrīšanas laikā nāvessodu vai ilgstošus ieslodzījuma termiņus piesprieda ap 214 partijas darbiniekiem un viņu tuvākajiem ģimenes locekļiem, bet amatus zaudēja ap 2000 cilvēku. 1953. gada 10. decembrī Iekšlietu ministrija ierosināja reabilitēt Ļeņingradas lietā notiesātos. Prokuratūra lietas atkārtotu izskatīšanu pabeidza 1954.gada 9. februārī lietu vēlreiz pārskatīja, nākamo nedēļu laikā izdzīvojušos atbrīvoja, bet mirušos reabilitēja.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Постановление Политбюро ЦК ВКП(6) "Об антипартийных действиях члена ЦК ВКП(б) товарища Кузнецова A. A. и кандидатов в члены ЦК ВКП(б) тт. Родионова М. И. и Попкова П. С.", 15 февраля 1949 г.