Pēckara staļinisms

Josifs Staļins, 1945

Pēckara staļinisms apzīmē PSRS un pasaules vēstures posmu no 1945. līdz 1953. gadam. Tas sākās līdz ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju un beidzās ar Josifa Staļina nāvi, kurai sekoja destaļinizācija. Šo laiku ārpolitikā iezīmē Aukstā kara sākums, Austrumu bloka izveidošana, un Korejas karš. Iekšpolitikā notika ekonomikas atjaunošana, ideoloģiskā kontrole kultūrā un asiņaina varas cīņa valsts vadītāju vidū.

Valsts vadītāji

No 1946. līdz 1952. gadam Politbirojā strādāja 13 Staļina līdzgaitnieki. Kliments Vorošilovs (1926—1960), Mihails Kaļiņins (1926—1946), Vjačeslavs Molotovs (1926—1957), Lazars Kaganovičs (1930—1957), Andrejs Andrejevs (1932—1952), Anastass Mikojans (1935—1966), Andrejs Ždanovs (1939—1948), Ņikita Hruščovs (1939—1964), Lavrentijs Berija (1946—1953), Georgijs Maļenkovs (1946—1957), Nikolajs Vozņesenskis (1947—1949), Nikolajs Bulgaņins (1948—1958) un Aleksejs Kosigins (1948-1952, 1960-1980). Politbiroja locekļi vienlaikus ieņēma dažādus partijas un valdības amatus, tādējādi nodrošinot valsts vadību. Formālā amata nozīme bija minimāla, viss bija atkarīgs no personīgajām attiecībām ar Staļinu.

Ietekmīgākie Politbiroja locekļi sākotnēji bija Molotovs, Maļenkovs, Berija un Mikojans. Kara laikā iezīmējās Politbiroja veterānu varas samazināšanās. 1942. gada martā Kaganoviču par nesekmīgu darbu atcēla no dzelzceļa ministra amata. Vorošilovu, kuru jau 1942. gadā kritizēja par militāro nemākulību, 1944. gada novembrī izslēdza no Valsts Aizsardzības padomes. Molotovu kritizēja par to, ka 1945. gada decembrī viņš atļāva padomju presē publicēt Čērčila runu. Sevišķu kritiku viņš vēlāk saņēma par savas sievas, ebrejietes sakariem ar ebreju organizācijām. Molotova sievu arestēja, atbrīvojot tikai pēc Staļina nāves.

1945. gada 5. septembrī likvidēja kara sākumā izveidoto Valsts Aizsardzības komiteju, kas nelielā cilvēku lokā koncentrēja visu varu. 6. septembrī izveidoja valdības operatīvos birojus, kuru pakļautībā atradās vairākas ministrijas vai nozares, tā saglabājot bijušo Valsts Aizsardzības locekļu varu. Šis formāts tikās daudz biežāk nekā Politbirojs.

1945. gada oktobrī Staļins pārcieta insultu, kas ietekmēja viņa darbaspējas. Samazinājās Staļina pieņemto cilvēku skaits. Ja 1940. gadā tie bija ap 2000, tad 1950. gadā tie bija 700 un pēdējos gados ap 500. Turpmākajos gados viņš aizvien vairāk laika pavadīja Abhāzijas Melnās jūras piekrastē vai savā mājā pie Maskavas, mēnešiem ilgi neparādoties Maskavas Kremlī. Staļins notiekošo kontrolēja pa telefonu vai tiekoties savās mājās. No 1946. gada Staļina ciešākās uzticības personas bija septiņi Politbiroja locekļi — Molotovs, Berija, Mikojans, Maļenkovs, Ždanovs, Vozņesenskis. Šī grupa pieņēma visus lēmumus. 1947. gada martā Staļins atkāpās no PSRS aizsardzības ministra amata, uzticot to vispirms Bulgaņinam un vēlāk maršalam Aleksandrs Vasiļevskim.

1947. gada februārī PSRS Ministru padomes ietvaros nodibināja astoņus nozaru birojus, kuros valsts augstākie vadītāji personīgi kontrolēja vairāku ministriju darbu (PSRS bija vairāki desmiti ministriju). PSKP Centrālkomitejas ietvaros saglabāja tikai kadru, aģitpropa, instruktāžas un ārpolitikas nodaļas, tā likvidējot partijas kontroli pār valdības darbu. Apsīka saukļi par kompartijas vadošo lomu. No Staļina runām varēja noprast, ka partija vairs nav valdošais avangards. Attiecīgi samazinājās arī CK Politbiroja kā kolektīvā varas instrumenta nozīme. Līdz 1952. gadam notika tikai 9 sēdes, kurās piedalījās Politbiroja locekļu vairākums. Tikšanās ar svarīgākajiem Politbiroja locekļiem Staļins parasti rīkoja savā ārpilsētas rezidencē.

Varas cīņa Politbirojā

Politbiroja veco gvardi veidoja Molotovs, Vorošilovs, Mikojans, Kaganovičs. Viņi bija izdzīvojuši Lielajā terorā un neizvirzīja ambīcijas uz augstāko varu. Viņus papildināja jaunāka grupa — Berija, Vozņesenskis, Ždanovs, Kosigins un Hruščovs. Ždanovs atbildēja par partiju, kamēr Vozņesenskis un Kosigins par ekonomiku. Berija un Maļenkovs par drošību un militāro ražošanu. Maļenkovs un Vozņesenskis arī bija Staļina, kā valdības vadītāja, vietnieki. Ar Politbiroja 1948. gada 29. marta lēmumu, Staļina prombūtnē valdības sēdes pēc kārtas vadīja Maļenkovs un Vozņesenskis. Izveidojās divas konkurējošas grupas — Ždanova-Vozņesenska (Ļeņingradas grupa) un Maļenkova-Berijas grupa, kurām bija iespējas nonākt pie varas pēc Staļina nāves.

1945. gadā Beriju atcēla no iekšlietu ministra amata un iecēla par padomju atombumbas izveidošanas projekta vadītāju. Kara laikā Maļenkovs bija CK otrais sekretārs. "Aviatoru lieta" 1946. gada 6. maijā noveda pie Maļenkova kritikas par pieļautajām nepilnībām. Maļenkovs zaudēja CK sekretāra amatu, taču saglabāja valdības vadītāja Staļina vietnieka posteni un vietu Politbirojā, kurā bija ievēlēts tikai 1946. gada martā. Maļenkovs un Berija izmantoja katru iespēju, lai kritizētu Staļina un Ždanova izvirzītos pretendentus uz augstāko varu — PSRS Valsts plāna priekšsēdētāju Vozņesenski, Ļeņingradas partijas vadītāju Kuzņecovu un KPFSR valdības vadītāju Rodionovu.

Pretrunas izraisīja 4. piecgades plāns. Daļa (Ždanovs, Vozņesenskis) uzskatīja, ka rietumvalstis pēc kara būs pārāk novājinātas un savstarpēji naidīgas, lai uzbruktu PSRS, tāpēc padomju ekonomika var attīstīties mierīgāk, vairāk uzmanības veltot vieglajai rūpniecībai. Otra grupa (Maļenkovs, Berija) uzskatīja, ka rietumvalstis ātri atgūsies un ASV varētu sākt atomkaru, tāpēc valsts atjaunošana jāveic maksimāli ātri, uzsvaru liekot uz smago rūpniecību un bruņotajiem spēkiem.

Ždanova nāve 1948. gada vasarā iezīmēja Maļenkova un Berijas varas nostiprināšanos. Berija 1949. gadā panāca pirmo veiksmīgo atombumbas izmēģinājuma sprādzienu. Staļina vietnieks valdībā Bulgaņins 1948. gada februārī kļuva par Politbiroja locekli un 1951. gada februārī sāka kontrolēt padomju militāro rūpniecību. 1949. gada decembrī vairākus svarīgus amatus ieguva Hruščovs. Vienlaikus notika dažu veterānu novājināšana — 1949. gada martā Mikojanu atlaida no ārējās tirdzniecības, bet Molotovu no ārlietu ministra posteņa. Molotovs, kurš pirms kara bija PSRS valdības vadītājs, un tika uzskatīts par ticamāko Staļina pēcnācēju, zaudēja ietekmi.

Ždanova laiks

Ždanova piemiņas pastmarka

Pēc 1945. gada oktobra insulta Staļins devās divu mēnešu atpūtā. Staļinam atgriežoties darbā, Politbirojs 1945. gada 29. decembrī uz Maskavu izsauca Ždanovu. Kopš Kirova slepkavības 1934. gadā viņš bija Ļeņingradas partijas vadītājs, pakāpeniski partijas aparātā kļūdams par otro cilvēku aiz Staļina. Kara gados vadīja Igaunijas okupācijas un aneksijas gaitu, Ļeņingradas blokādes laiku pavadīja aplenktajā pilsētā, kopš 1944. gada septembra pamiera ar Somiju, vadīja Sabiedroto Kontroles komisiju Helsinkos.

Ždanovs bija nepieciešams kā palīgs Staļinam, un pretsvars Maļenkova-Berijas ietekmei. 1945. gada 29. decembrī Beriju atbrīvoja no NKVD vadības, lai viņš pilnībā varētu koncentrēties uz atombumbas projektu. Berija saglabāja Staļina vietnieka posteni valdībā. 1946. gada 18. martā Maļenkovs un Berija no kandidātiem kļūst par pilntiesīgiem Politbiroja locekļiem, bet par vienu no CK sekretāriem kļuva Kuzņecovs no Ļeņingradas, kurš 1947. gadā kļuva atbildīgs par VDM darbu. 4. maijā VDM vadībā Berijas ielikteni Merkulovu nomainīja Viktors Abakumovs, kurš kara laikā bija militārās pretizlūkošanas "Smerš" vadītājs, atrodoties tiešā Staļina pakļautībā. 4. maijā Aviatoru lietas skarto Maļenkovu, kurš bija atbildīgs par aviācijas nozari, atbrīvoja no CK sekretāra amata. 13. maijā viņam uzticēja vadīt komisiju pirmo PSRS ballistisko raķešu izstrādei. Līdzšinējās Maļenkova atbildības jomas partijā (kadrus un aģitpropu) pārņēma Ždanovs un Kuzņecovs. 2. augustā Ždanovam uzticēja Orgbiroja sēžu un CK sekretariāta vadību. Viņš oficiāli bija "otrais cilvēks", kopā ar Staļinu parakstīja galvenos dokumentus. 2. augustā beidzās Maļenkova nežēlastības laiks un viņu iecēla par vienu no Staļina vietniekiem valdībā. Tādējādi Staļins izveidoja modeli, kurā viņa galvenais palīgs partijā bija Ždanovs, bet valdībā Maļenkovs. Abu starpā pastāvēja ne tikai konkurence, bet atklāts naids. Maļenkovu dažādi atbalstīja Berija, kamēr Ždanovu Molotovs un Vozņesenskis. CK aparātā Ždanovam trūka savu cilvēku, viņa bāze bija Ļeņingradā.

Neskaidru iemeslu dēļ Staļina attieksme pret Ždanovu drīz pasliktinājās. Papildus dažādiem politiskajiem asumiem, attiecības varēja ietekmēt arī Ždanova aizvien vājākā veselība. 1946. gada 30. novembrī viņam piešķīra 2 mēnešus garu atvaļinājumu, noteica diētu un neļāva lietot alkoholu.

1948. gada 1. jūlijā Maļenkovu atkal iecēla par CK sekretāru. 10. jūlijā Politbirojs veica plašu CK struktūras pārveidošanu. Tajā pašā dienā Ždanovs veselības dēļ atkal devās divu mēnešu atvaļinājumā. Viņa prombūtnē darba pienākumu vadību pārņēma Maļenkovs. Augusta beigās Ždanovs pārcieta pāris infarktu. Ārstu viedokļi par diagnozi nesaskanēja. Ždanova dežūrējošā ārste Timošuka par notikušo Staļina apsardzes priekšniekam Vlasikam uzrakstīja sūdzību, kas nonāca pie Staļina. Nedēļu pēc Ždanova nāves, 7. septembrī Timošuka nosūtīja vēl vienu sūdzību, šoreiz Kuzņecovam uz CK. Šajā laikā tām nepievērsa uzmanību, bet četrus gadus vēlāk tās izmantoja par pamatojumu "Ārstu lietas" sākšanai.

Militāristu pakļaušana

Lai dzīvo mūsu uzvara! (krievu: Да здравствует наша победа!)

Līdz ar kara beigām Staļins daudz uzmanības veltīja tam, lai novērstu iespējamos draudus, ko radīja karā uzvarējušie maršali, admirāļi un ģenerāļi. Visi viņi bija bagātīgi apbalvoti un tautā mīlēti. Viens no ambiciozākajiem bija maršals Žukovs. Viņa kompromitēšanai izmantoja maršala un viņa tuvāko aizraušanos ar Vācijas izlaupīšanu un trofeju piesavināšanos personīgajām vajadzībām. 1946. gada sākumā arestēja vairākus kara aviācijas vadītājus un kara aviācijas rūpniecības ministru, sākot "Aviatoru lietu". Viņi atzinās, ka ir pieļāvuši brāķa lidmašīnu un aviācijas motoru pieņemšanu, kas noveda pie daudzām katastrofām un lidotāju nāvēm. Šīs lietas ēna krita arī uz Beriju, Maļenkovu un Žukovu, kas bija atbildīgi par aviācijas rūpniecību vai pazīstami ar apsūdzētajiem.

1946. gada pavasarī arestēja 74 ģenerāļus un virsniekus no Vācijas un Austrijas okupācijas karaspēka. Viņus apvainoja trofeju izlaupīšanā un piesavināšanā. Šo apsūdzību drīz pārveidoja par Žukova vadītu virsnieku sazvērestību. Žukovu atsauca no Vācijas okupācijas karaspēka vadības, un 1946. gada martā iecēla par sauszemes karaspēka virspavēlnieku un aizsardzības ministra vietnieku. 1. jūnijā Staļina, Politbiroja locekļu un vairāku maršalu klātbūtnē izskatīja apsūdzības pret Žukovu. Viņš atzina kļūdas un trofeju piesavināšanos, bet noliedza politiskas intrigas. 3. jūnijā viņu iecēla par maznozīmīgā Odesas kara apgabala komandieri. 1947. gada februārī viņam atņēma CK kandidāta statusu. 1948. gada janvārī nosūtīja komandēt Urālu kara apgabalu. Žukova nežēlastības laiks beidzās 1951. gada vasarā, un 19. kongresā viņu atkal ievēlēja par CK kandidātu.

Turpmākajos gados regulāri turpinājās maršalu, ģenerāļu, apgabalu komandieru un aizsardzības nozares vadītāju aresti, apvainojot viņus politiskos noziegumos vai dienesta nolaidībā. 1948. gada 2. februārī sāka tiesāt admirāli Kuzņecovu, kurš no 1939. gada aprīļa līdz 1946. gada februārim komandēja PSRS kara floti. Līdz ar viņu tiesāja vairākus admirāļus un viceadmirāļus. Kuzņecovs nebija piekritis Staļinam par flotes reorganizācijas virzienu. Taču jau 1948. gada jūnijā Kuzņecovu iecēla vadošā amatā Tālajos Austrumos. No 1951. gada jūnija līdz 1953. gada martam viņš bija PSRS kara flotes ministrs.

Ideoloģija

Propagandā un ideoloģijā lielu uzsvaru lika uz krievu sasniegumiem. Jebkāda Rietumu ietekme tika asi nosodīta. Literatūras, mūzikas, teātru, kino u.c. kultūras darbiniekus publiski kaunināja, arestēja par "klanīšanos buržuāzisko Rietumu" priekšā. 1946. gada 14. CK pieņem lēmumu par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad", kas iesāk vajāšanas kampaņu pret rakstniekeim un dzejniekiem. Līdzīgas kampaņas izvērsās zinātnē, kur likvidēja visu rietumniecisko. Radīja īpašas "goda tiesas", kurās kolēģi kritizēja un tiesāja pārkāpējus. Kultūras cīņu vadīja Ždanovs, CK sekretārs Suslovs un Pravdas redaktors Šepilovs. 1948. gadā cīņa pret visu rietumniecisko kļuva aizvien antisemītiskāka. Otrā pasaules kara laikā PSRS izveidoja Ebreju antifašistisko komiteju, kuras uzdevums bija veicināt sakarus ar ASV ebreju organizācijām. Aukstajam karam sākoties, šādi kontakti izrādījās pretvalstiski. Padomju ebreju lūgumus ļaut izbraukt uz Izraēlu sāka uzskatīt par pretpadomju izpausmi. Jau 1948. gada janvārī čekisti nogalināja komitejas vadītāju Mihoelsu. 1949. gadā īstenoja kampaņu "kosmopolītisma apkarošanai". 1950. gadā Latvijas PSR sagrāva franču grupu.

Pēckara gados Staļinu sāka slavināt kā zinātņu korifeju. Neņemot vērā saspringto starptautisko situāciju, viņš regulāri iesaistījās ar zinātni un kultūru saistītos jautājumos. 1946. gada beigās viņš diskutēja par Hēgeļa lomu marksismā. 1948. gadā uzbruka Menedeļa ģenētikai. 1949. gadā aicināja padomju fiziķus atteikties no buržuāziskās kvantu mehānikas un relativitātes. 1950. gadā izteica viedokli par lingvistikas problēmām. 1951. gada beigās sākās diskusijas par jaunas politekonomijas mācību grāmatas izveidošanu. Iesaistījās arī Staļins, kura viedokli publicēja 1952. gada grāmatā "Sociālisma ekonomiskās problēmas PSRS". Viņš paredzēja aizvien lielāku valsts īpašuma daļu, smagās rūpniecības izaugsmi, naudas atmiršanu, pārejot uz barteru.

Sešas galvenās diskusijas bija par filozofiju (1946—47), bioloģiju (1948.), fiziku (1948—49), lingvistiku (1950.), fizioloģiju (1950.) un politekonomiju (1951.). Filozofijā problēmas radīja "reakcionāro un buržuāzisko" vācu filozofu ietekme uz marksisma veidošanos, kurā bija jāuzsver Marksa unikalitāte. Marksisti veidoja jauno "padomju cilvēku", tādēļ kritizēja bioloģiju un fizioloģiju. Kvantu mehānika un relativitāte fizikā nesaskanēja ar marksistu materiālisma epistemoloģiju. Valodniecība ietekmēja šķiras un nacionalitātes jautājumus. Politekonomija bija svarīga kapitālisma kritikai un komunisma celtniecības pamatojumam. Kā piemērus citiem izcēla Ivanu Pavlovu, Georgiju Aleksandrovu, Trofimu Lisenko, bet noliedza Nikolaju Marru.

Šīs diskusijas parasti sākās ar nesaskaņām pašu zinātnieku starpā. Kāda no pusēm parasti meklēja atbalstu partijas orgānos un strīds sasniedza padomju hierarhijas augstākos līmeņus. Problēmas radīja tas, ka neviens nezināja, kāda ir marksisma-ļeņinisma dialektiskā materiālisma "pareizā" nostāja attiecīgajā jautājumā. Tikai Staļins varēja pieņemt gala lēmumu. Viņš centās norobežot padomju zinātniekus no Rietumiem, un norādīt viņu vietu komunisma celtniecībā. Viņaprāt zinātniskais marksisms-ļeņinisms ne tikai demonstrēja, kā cilvēce sasniegs komunismu, bet arī deva bāzi un izskaidrojumu visām zinātnes jomām. Tas viss izraisīja ideoloģisku apjukumu, jo viņa viedokļi šajās diskusijās īsti neveidoja vienotu teoriju, bet atklāja jaunas pretrunas padomju ideoloģijā.

Ļeņingradas lieta

Ar Ždanovu konkurējošais Maļenkovs kritizēja viņa pārāk maigo attieksmi Ļeņingradā pret nežēlastībā kritušo dzejnieci Annu Ahmatovu un rakstnieku Mihailu Zoščenko. Ahmatova arī bija tikusies ar Lielbritānijas vēstniecības darbinieku Jesaju Berlinu, bet Žoščenko satīru par padomju sistēmas nepilnībām bija izmantojusi nacistu propaganda. 1948. gada vasarā Ždanovs zaudēja Politbiroja "otrā cilvēka" vietu un mira 31. augustā. Maļenkovs atguva CK sekretāra posteni.

Līdz ar ietekmīgā Ždanova nāvi ļeņingradieši palika bez aizstāvja un drīz tika iznīcināti. 1949. gada sākumā Ļeņingradas vadība atļāvās nesaskaņojot ar Maskavu sarīkot tautsaimniecības izstādi. 1949. gada februārī Maļenkovs devās uz Ļeņingradu, kurā sākās fabricētu apsūdzību kampaņa. 1949. gada sākumā Kuzņecovs zaudēja CK sekretāra posteni.

Vozņesenska krišanas iemesls it kā ir Staļina uzdevuma neizpilde. 1948. gada novembrī Staļins viņam uzdeva izstrādāt risinājumu tam, ka pirmā ceturkšņa ekonomiskie rādītāji vienmēr ir viszemākie. Vozņesenskis, zinot, ka objektīvu iemeslu dēļ to nav iespējams novērst, formāli piekrita ražošanas plānu paaugstināšanai, bet realitātē lietu tālāk nevirzīja. 1949. gada 5. martā Berija par to informēja Staļinu. Valsts plānu apsūdzēja apzinātā izaugsmes apjomu samazināšanā. Vozņesenski vēlāk apsūdzēja arī nolaidībā ar valsts noslēpumu un dokumentiem. Viņa arestam nekādas plašās tīrīšanas Valsts plānā nesekoja. Septembrī Vozņesenski atbrīvoja no Valsts plāna vadības, izslēdza no Politbiroja.

Kuzņecovu un Vozņesenski apvainoja dažādos pārkāpumos. 1950. gada janvārī atjaunoja 1947. gada 26. maijā atcelto nāvessodu. Galveno apsūdzības materiālu "Ļeņingradas lietā" sagatavoja Maļenkovs un Berija, kas ļeņingradiešus apvainoja partijai naidīgas grupas izveidošanā, sadarbībā ar britu izlūkdienestu, atsevišķas Krievijas komunistiskās partijas izveidošanas plānošanā, vēlmē KPFSR galvaspilsētu pārcelt uz Ļeņingradu. Apvainojumi KPFSR atsevišķas valdības un kompartijas izveidošanā iedarbojās uz Staļinu, kura vara tieši balstījās tajā, ka PSRS valdības un partijas orgāni veica arī Krievijas pārvaldi. Ļeņingradiešu tiesa sākās 1950. gada 29. septembrī un notika slepenībā. 1. oktobrī 26 galvenos apsūdzētos nošāva. Simtiem citus arestēja vai atbrīvoja no amatiem.

Šī tīrīšana noslēdza to šķelšanos, kas bija radusies 4. piecgades plānošanas laikā. Mērenās attīstības un modernizācijas piekritēji zaudēja konservatīvajiem militarizācijas piekritējiem. Daži vēsturnieki uzskata, ka Ždanova un ļeņingradiešu tā dēvētās "krievu partijas" ideja attīstīja kara laikā atbrīvoto krievu nacionālo pašapziņu, un vairāk koncentrējas uz iedzīvotāju labklājību. Pēc daudzsološo ļeņingradiešu likvidēšanas Staļins atkal sāka jaunu kadru izvirzīšanu, taču nav nekādu konkrētu liecību par to, kuru no daudzajiem kandidātiem viņš vēlējies par savu pēcteci. 1953. gadā tas izraisīja cīņu par varu, kas beidzās 1957. gadā ar antipartejiskās grupas sagrāvi un Hruščova vienpersoniskās varas nodibināšanu.

Abakumova likvidēšana

Staļins savu varu lielā mērā balstīja valsts drošības dienestā, kas veica izsekošanas, noklausīšanās, arestus, izmeklēšanas un nošaušanas. Tajā pašā laikā viņš tam neļāva nostiprināties un kļūt pārāk neatkarīgam — visu laiku tika mainīti valsts drošības dienesta nosaukumi, vadītāji, veiktas reorganizācijas un kadru tīrīšanas. 1946. gada 4. maijā par valsts drošības ministru (VDM), nomainot Berijas ielikteni Merkulovu, kļuva Viktors Abakumovs. Viņš īstenoja "Aviatoru lietu", kas beidzās ar Maļenkova varas samazināšanu. Abakumovs bija tieši pakļauts Staļinam, kā arī CK sekretāram Kuzņecovam, kurš kontrolēja iekšlietas. Tādējādi Abakumovam bija labas attiecības ar "Ļeņingradas grupu". Pēc Ždanova nāves un "Ļeņingradas lietas" sākšanās Abakumovs strādāja ar Maļenkovu un Beriju, taču viņu sāka turēt aizdomās par bijušajiem sakariem ar Kuzņecovu.

1950. gada pavasarī Staļins Abakumovu informēja par nepieciešamību arestēt vairākus VDM vadošos darbiniekus. Abakovs to vilcināja, un par savām šaubām informēja Beriju. Abakumova vilcināšanās izraisīja Staļina neapmierinātību. Pēc Kuzņecova un Vozņesenska nošaušanas, 1950. gada decembra sākumā pēc Staļina pavēles sākās reorganizācija VDM. Abakumovs, atšķirībā no sava priekšgājēja Merkulova, kurš tikai zaudēja amatu, drīz tika apvainots ar ebrejiem kopīgā sazvērestībā pret valsts vadītājiem. 1951. gada 2. jūlijā tika saņemta pret viņu vērsta VDM izmeklētāja Rjumina sūdzība, kurā viņš Abakumovu apvainoja arestu neveikšanā un partijas norādījumu nepildīšanā. 5. jūlijā Politbirojs Maļenkova un Berijas vadītai komisijai uzdeva ātri to izmeklēt. 11. jūlijā Politbirojs pieņēma VDM darbu kritizējošu lēmumu. 12. jūlijā Abakumovu atbrīvoja no amata un arestēja. Par jauno ministru 9. augustā iecēla CK darbinieku Ignatjevu un ministrijā veica plašu tīrīšanu. VDM uzdeva turpmāk aktīvāk izmeklēt ebreju sazvērestības. Turpinājās ministrijas vadošo darbinieku aresti. Oktobra vidū Ignatjevs devās uz Abhāziju, tikās ar Staļinu, kurš pavēlēja visus ministrijā strādājošos ebrejus arestēt, bet Rjuminu iecelt par vienu no ministra vietniekiem.

Ebreju vajāšanas

1948. gada septembrī Izraēlas vēstniece Golda Meira ieradās Maskavā, kur viņu sveica sajūsminātu ebreju pūļi. Viņai izveidojās labas attiecības ar Molotova sievu. PSRS atzina jauno ebreju valsti, slepeni palīdzēja tai ar ieročiem, cerot, ka ebreju sociālisti kļūs par sabiedrotajiem. Tā vietā Izraēla stiprināja attiecības ar Rietumvalstīm. 1948. gada 20. novembrī Politbirojs izlēma nekavējoties likvidēt Ebreju antifašistisko komiteju. Sākās tās vadītāju un ebreju aktīvistu (arī Molotova sievas) aresti (lielāko daļu nošāva 1952. gadā). Molotovs atļāvās atturēties Politbiroja balsojumā par savas sievas izslēgšanu no partijas. Par sodu viņam nācās rakstiski atzīties savā politiskajā kļūdā.

Abakumova apsūdzību apvienoja ar lietām pret ebrejiem. 1951. gada 2. jūlijā Staļins saņēma izmeklētāja sūdzību, ka Abakumovs speciāli traucējot ebreju lietu izmeklēšanu. Nekavējoties radītā izmeklēšanas komisija, kurā darbojās Maļenkovs un Berija, atzina sūdzību par pamatotu. Apsūdzība apgalvoja, ka Abakumovs ar ebreju palīdzību gribējis sagrābt varu. Ebreju ārsti nogalinātu padomju valsts un militāros vadītājus, valsts drošības ministrijas karaspēks īstenotu apvērsumu, bet ebreju kultūras elite nodrošinātu labas attiecības ar ASV. Tā iesākās "Ārstu lieta", kurā arestētos ārstus apvainoja plānos nogalināt Staļinu un citus padomju vadītājus. Plānotā ebreju tīrīšana Staļinam ļautu likvidēt arī Molotovu, Vorošilovu, Mikojanu, Kaganoviču un Andrejevu, kas etniski vai radniecīgi bija saistīti ar ebrejiem.

1952. gada novembrī arestēja vairākus vadošos ebreju ārstus, kas rūpējās par valsts vadītāju veselību. Staļins bija neapmierināts ar lietas lēno gaitu. 1. decembrī "ārstu lietu" apsprieda CK Prezidijs. Staļins apsūdzēja ebreju nacionālistus uzticībā ASV un izmeklētājus nolaidībā. CK pieņēma lēmumu, ar kuru atbildību par "ārstu-indētāju" lietu uzvēla veselības ministram Smirnovam, jau arestētajam Abakumovam un Staļina apsardzes vadītājam Vlasikam. 1953. gada 13. janvārī TASS sāka publiskot informāciju par atklāto ebreju ārstu sazvērestību. 22. februārī no valsts drošības ministrijas pavēlēja atbrīvot visus ebrejus. Sāka izplatīties baumas, ka gatavojas visu ebreju deportācija uz Sibīriju. Taču jau ap 25. februāri antisemītiskā propaganda apklusa. Iespējams, tas notika pēc tam, kad jaunais ASV prezidents Eizenhauers paziņoja par gatavību tikties ar Staļinu. Ebreju vajāšanu laikā tāda tikšanās nebūtu iespējama.

Tīrīšana Gruzijā

1951. gada 9. novembrī Politbirojs nolēma, ka Gruzijas PSR izvērtusies kukuļošana un izveidojusies antipartejiska grupa. Sākās izmeklēšana, apgalvojot, ka no Mingrelijas reģiona nākušie vadošie komunisti izveidojuši slepenu nacionālistu grupu, kas plānojot atšķelties no PSRS. Mingreļus apvainoja par spiegošanu ASV labā. Arestēja 7 no 11 Gruzijas kompartijas CK locekļiem, kā arī pāri par 400 dažāda līmeņa partijas darbinieku. Arestēja visu Mingrelijas apgabala partijas vadību. Tas bija nozīmīgi, jo Berija nāca no šī apgabala, un lietu varēja izmantot viņa likvidēšanai. Ar daudziem arestētajiem viņš iepriekš bija kopā strādājis. Mingreļu lietu vadīja Gruzijas valsts drošības ministrs Ruhadze, kuru Staļins personīgi pieņēma un kontrolēja sava atvaļinājuma laikā 1951. gada vasaras beigās. 1952. gada 27. martā no amata atbrīvoja Gruzijas kompartijas pirmo sekretāru Čarkviani. Viņa vietā iecēla Mgeladzi. Izskaidrot tīrīšanas iemeslus uz Gruzijas CK plēnumu nosūtīja Beriju. Tikmēr Ruhadze nesaprata situāciju, un sāka vākt materiālus arī pret Mgeladzi, kurus nosūtīja Staļinam. Staļins reaģēja ar 1952. gada 4. jūnija vēstuli Gruzijas kompartijas vadībai, kurā norādīja uz Ruhadzes kļūdaino darbību. 1952. gada 9. jūnijā Ruhadzi atcēla no amata, izsauca uz Maskavu un 11. jūlijā arestēja.

PSKP 19. kongress

Kongresa plānošana sākās 1947. gada sākumā, organizēšanas darbu uzticot Ždanovam, "otrajam cilvēkam" partijā. 1947. gada 7. janvārī Politbirojs nolēma 21. februārī sasaukt CK plēnumu, kas apstiprinātu kongresa sasaukšanu. Ždanovs plēnumam gatavoja runu, kurā piedāvāja akceptēt jaunu partijas programmu un statūtus, kā galvenos 19. kongresa mērķus. Ždanovs strādāja pie jaunas PSKP programmas, kas būtu radījusi liberālāku režīmu. Kongresam bija jānotiek 1947. gada beigās vai 1948. gada sākumā. 1948. gada 31. augustā Ždanovs mira, sākās "Ļeņingradas lieta". Pie kongresa rīkošanas atgriezās 1951. gada decembrī, kad bija skaidra Maļenkova-Berijas grupas uzvara. Kongresu nolēma rīkot 1952. gada oktobrī, galveno runu uzticot teikt Maļenkovam. Staļins rediģēja Maļenkova runas tekstu, galvenokārt veicot minimālas vārdu izvēles izmaiņas, kā arī nedaudz samazināja savai slavināšanai veltītos paragrāfus. Starptautiskajās attiecībās runa norādīja uz mierīgas līdzāspastāvēšanas iespējām ar ASV.

19. kongress iezīmēja plašākas un daudz jaunākas valdošās grupas izveidošanu. Kongress izveidoja CK Prezidiju un CK Prezidija biroju. Ja Politbirojā bija 9 locekļi, 2 kandidāti un CK sekretariātā 4 sekretāri, tad jaunizveidotajā CK Prezidijā bija 25 locekļi un 11 kandidāti, kamēr sekretariātu paplašināja līdz 10. Jaunizveidotajā CK Prezidija birojā tagad bija Staļins, Berija, Bulgaņins, Vorošilovs, Kaganovičs, Maļenkovs, Pervuhins, Saburovs un Hruščovs. 1952. gada novembri CK Prezidija birojs apstiprināja, ka Staļina prombūtnes laikā sēdes vadīs Maļenkovs, Hruščovs un Bulgaņins. Tikmēr valdības sēdes vadīja Staļina vietnieki Berija, Pervuhins un Saburovs.

5. piecgades plāns

Ja 1947. plānotā partijas kongresa galvenajam uzdevuma bija jābūt jaunas partijas programmas pieņemšanai, tad 1952. gada kongresa uzdevums bija 5. piecgades (1951—1955) plāna apstiprināšana. Lai arī plānam it kā bija jāsāk darboties jau 1951. gadā, publiski to pirmo reizi pieminēja 1952. gada augustā. Plāna neesamību daļēji izskaidro ar problēmām, ko radīja Vozņesenska likvidēšana, un ar Staļina intereses trūkumu. 5. piecgades plāna pirmā versija parādījās 1950. gada maija beigās. Valsts plāna vadītājs Saburovs to iesniedza Staļinam. Plāns koncentrējās uz pēckara atjaunošanas laika problēmām — elektrības, ražošanas iekārtu, naftas trūkumu; nepieciešamību ražot jaunu tehniku un būvēt dzelzceļus. Bija radusies nepieciešamība samazināt industriālās celtniecības izmaksas, kuru pārtēriņi rezultējās nepabeigtās ražotņu ēkās. Savā formā plāns īpaši neatšķīrās no 4. piecgades plāna. 1952. gada 23. jūnijā plānu apstiprināja Politbirojs un 14. oktobrī kongress. Atšķirībā no iepriekšējiem plāniem, Staļins aktīvi neiesaistījās plāna detaļu izstrādāšanā. Lielākā nozīme bija viņa prasībai lielāko uzmanību veltīt militārajai ražošanai, samazinot vieglās rūpniecības mērķus. Viņš pieprasīja kara aviācijai nepieciešamā alumīnija ražošanas apjomu celšanu.

1945. gada amnestija

1945. gada jūlijā izsludināja amnestiju, kas attiecās uz 620 tūkstošiem (40%) Gulagā ieslodzīto, jo kopumā šajā laikā Gulaga sistēmā bija 1,56 miljoni ieslodzīto. Amnestija attiecās tikai uz nelielos kriminālos noziegumos un karalaika mobilizācijas pārkāpumos un dezertēšanu sodītajiem, kas veidoja ap 80% ieslodzīto. Vēl daļai ieslodzīto saīsināja soda termiņus.

Uz politieslodzītajiem amnestija neattiecās. Amnestiju īstenoja līdz rudenim, atbrīvotajiem piešķirot jaunu pasi, naudu, nedaudz pārtikas un dzelzceļa biļeti. Ne visi drīkstēja atgriezties mājās. Vācieši, somi, rumāņi, bulgāri, Krimas tatāri, itāļi, kalmiki, čečeni, inguši, turki, kurdi un vēl citu “neuzticamo” tautību pārstāvji drīkstēja doties uz īpaši noteiktām dzīves vietām vai darba nometnēm. Mazgadīgie, grūtnieces, mazi bērni un vecie cilvēki parasti drīkstēja atgriezties mājās. Atbrīvoto pārvietošana pamatīgi noslogoja dzelzceļa sistēmu. Viņu kustību kontrolēja čekistu vienības, kas parastajiem pasažieru vilcieniem pievienoja vagonus ar amnestētajiem. Dzelzceļu stacijās veidojās pūļi, pārtika un apģērbs netika izdalīta pietiekamā kvalitātē un apjomā. Neliela daļa atbrīvoto brīvprātīgi palika strādāt Gulaga sistēmā un darba nometnēs apmaiņā pret dzīvokļiem un pienācīgu algu. Nometnēs, kur ieslodzītie nodarbojās ar zelta un derīgo izrakteņu iegūšanu, atbrīvošanu uzsāka tikai pēc darba sezonas beigām — rudenī. Transporta problēmas Sibīrijas ziemā daudziem lika vairākiem tūkstošiem ieslodzīto darba nometnēs palikt līdz 1946. gada pavasarim.

Berija atkārtoti sūdzējās, ka amnestija atstās Gulaga darba nometnes bez darbaspēka. Amnestēto vidū lielāko daļu veidoja darbaspējīgi vīrieši zem 30 gadiem. Arī profesionāli izglītoto ieslodzīto (ārstu, inženieru un citu speciālistu) skaits samazinājās par 43%. Izmainījās arī ieslodzīto sastāvs. Pirms kara Gulagā ieslodzīto vairumam sods nepārsniedza 5 gadus, un izdzīvošanas gadījumā viņi devās mājās. 1939. gadā 30% ieslodzīto bija piespriests 10 gadu sods. Pēc amnestijas vairākumu veidoja tie, kam bija jāizcieš 10 gadu sods un vairs nebija cerību uz ātrāku atbrīvošanu. Bažas par darbaspēka trūkumu ātri beidzās, katru mēnesi Gulagā ierodoties ap 75 000 jaunieslodzīto. 1953. gada janvārī Gulagā bija ieslodzīti 2,47 miljoni cilvēku, no kuriem lielākajai daļai sodi bija līdz 10 gadiem un ilgāk. 17% ieslodzīto bija piespriests 10-15 gadu sods, kamēr 14% vairāk par 15 gadiem. Politiskie ieslodzītie tagad veidoja gandrīz pusi ieslodzīto.

Iedzīvotāju dzīves līmenis

Vadoņu portreti uz ēku drupām, 1948

Jau 1943. gadā iesāktā atgūto teritoriju atjaunošana ar pilnu sparu turpinājās 1945. gadā. Asi izpaudās vīriešu darbaroku trūkums, tāpēc plaši izmantoja Gulaga ieslodzīto, kā arī vācu un japāņu karagūstekņu darbu. Plaši izmantoja sieviešu, pensionāru un pusaudžu darbu. Izveidoja Darba rezervju ministriju, kas galvenokārt nodarbojās ar lauku jauniešu vervēšanu un apmācību darbam pilsētās. 1946. gada septembrī samazināja pārtikas pabalstus frontē kritušo kareivju ģimenēm, tā spiežot pusaudžus doties strādāt rūpnīcās, kur viņus nodrošināja ar pārtikas un apģērba minimumu. Daļu lauku jauniešu uz ogļraktuvēm un metalurģijas uzņēmumiem pirmajos pēckara gados nosūtīja ar varu, kas izraisīja daudzas bēgšanas atpakaļ uz mājām.

Kara skartajā valsts daļā iedzīvotāju liela daļa bija gandrīz bezpajumtnieki. Nakšņot nācās izpostītu māju pagrabos, primitīvās barakās, rūpnīcu cehos. Strādnieki dzīvoja primitīvās barakās, kas daudz neatšķīrās no cietumnieku barakām. Trūka vienkāršāko higiēnas iespēju, apģērba un apavu. Valsts sāka izsniegt lētus kredītus vienkāršu individuālo dzīvojamo mājiņu celtniecībai pilsētās.

Algas bija zemas, izņemot stratēģiski svarīgos uzņēmumus vai nozares, kur vajadzēja īpaši specializētus darbiniekus. Lai arī strādājošajiem bija noteiktas dienas normas, to sasniegšana vai pārpildīšana nenozīmēja augstāku algu. Par disciplīnas pārkāpumiem un iekārtu bojājumiem ieturēja lielus soda naudas atvilkumus no algas. 1948. gada sākumā daļa dzelzceļnieku atteicās strādāt, ja laicīgi nesaņems algas pilnā apjomā.

Pārtikas apjomu pilsētās regulēja ar kartītēm. 1946. gada 29. augustā, ņemot vērā neražu, paredzēto kartīšu sistēmas atcelšanu atlika līdz 1947. gada beigām, kad to īstenoja vienlaikus ar naudas reformu. 1947. gada 15. decembrī notika naudas reforma, vecos rubļus mainot pret jaunajiem attiecībā 1:10. Reforma nozīmēja iedzīvotāju skaidrās naudas uzkrājumu konfiskāciju. Ļoti strauji pieauga pārtikas cenas. Ar kartīti rupjmaize maksāja 1 rubli kilogramā, bet pēc kartīšu atcelšanas 3 rubļus 40 kapeikas, gaļa no 14 rubļiem sāka maksāt 30 rubļus, cukurs no 5,5 padārdzinājās uz 15 rubļiem, piens no 2,5 uz 8 rubļiem. Pat pie šāda cenu lēciena, preču apjoms nespēja apmierināt pieprasījumu. Veikalos sāka trūkt produkti. Kolhozu tirgos, kuros valdība neregulēja cenas, pārtikas produktu cenas palielinājās 5—7 reizes. Zemāko algu saņēmējiem sāka izsniegt algas piemaksas, lai viņi varētu izdzīvot. No strādājošo algām vēl atvilka "brīvprātīgos" valsts obligāciju maksājumus. Lai samazinātu iedzīvotāju neapmierinātību, turpmāk gandrīz katra gada sākumā paziņoja par dažu preču cenu samazināšanu. Tas gan nerisināja pārtikas trūkumu veikalos, un cenas kolhozu tirgos turpināja celties.

Nozare	Vidējā mēnešalga, 1946	Vidējā mēnešalga, 1950
Ogļu ieguve	1255	1223
Metalurģija	846	1104
Metāla apstrāde	633	735
Naftas ieguve	750	731
Kokvilnas tekstilražošana	574	608
Celtniecības materiālu ražošana	-	591
Celtnieki	-	565

1946. gada vasarā PSRS Eiropas daļu postīja sausums, bet pļaujas laikā Sibīrijā sākās ilgstošs lietus. Sliktie laika apstākļi noveda pie neražas. Sākās bads, kurā mira vismaz 770 tūkstoši iedzīvotāju, lai arī upuru skaits varētu būt divreiz lielāks. Pastiprinājās lauku iedzīvotāju bēgšana uz pilsētām darba un iztikas meklējumos. Situāciju daļēji glāba 1947. un 1948. gada labās ražas. 1947. gadā atcēla karalaika pārtikas kartītes, kas gan nenozīmēja pietiekamas pārtikas pieejamību veikalos. Bada gados rūpnīcu ēdnīcās ļāva ēst arī pārējiem iedzīvotājiem, kas vēl vairāk pagarināja rindas un noveda pie sagatavotā ēdiena priekšlaicīgas beigšanās. Pārtikas trūkumu asi izjuti jaunākie strādnieki, kam maksāja viszemākās algas. Pēc padomju datiem, 1947. gada oktobrī tika sasniegts pirmskara ražošanas apjoms, lai arī iedzīvotāju ienākumi un dzīves līmenis saglabājās ārkārtīgi zemi. Ap 1949. gadu ražošana un lauksaimniecība bija pietiekami atguvusies, lai apsīktu pēckara darba un algas konflikti.

Tā kā no 1951. gada jūlija darba disciplīnas pārkāpumi vairs nebija kriminālnoziegums, vienmērīgai ražošanai traucēja ar darba un sadzīves neapmierināto strādnieku disciplīnas trūkums. Strādnieki darbā ieradās ar kavējumiem, aizgāja pirms laika, mēdza būt piedzērušies vai gulēja darbavietā. Lai arī pusdienām bija atvēlēta pusstunda, pārtikas trūkums un sliktā apkalpošana ēdnīcās to parasti ievilka uz 1—2 stundām. Strādniekiem izbeidza kara ekonomikas virsstundu režīmu, atjaunojot 8 stundu darbu un atvaļinājumus.

Staļins galveno uzsvaru lika uz smagās un militārās rūpniecības atjaunošanu, tāpēc kara izpostītajai lauksaimniecībai sākotnēji pievērsa minimālu uzmanību. Lai novērstu badu, kolhozu vajadzībām strauji atsāka traktoru ražošanu, piešķīra minerālmēslus. Veica mazo un neproduktīvo kolhozu pievienošanu lielākiem. Kolhozu skaits samazinājās no 255 000 uz 94 000. 1950. gadā lauksaimniecības rādītāji pietuvojās pirmskara līmenim. Laucinieku lielākā daļa izdzīvoja ar piemājas saimniecību palīdzību, dienas normās balstītajās algās saņemot kapeikas.

Ārpolitika

Sociālistisko valstu vienotība

Kims Irsens apmeklē Maskavu, 1949

Sabiedroto attiecības ātri pasliktinājās. Padomju armija okupētajās Eiropas valstīs likvidēja vairāk vai mazāk demokrātiski ievēlētās daudzpartiju koalīciju valdības, sāka veidot staļiniski komunistiskus režīmus. No 1946. gada 29. jūlijam līdz 15. oktobrim notika Parīzes miera konference, kas noslēdza miera līgumus ar sakautajām Hitlera satelītvalstīm. 6. septembrī ASV un Lielbritānija atteicās atzīt PSRS jaunās rietumu robežas. 1947. gada 12. marta Trūmena doktrīnai 5. jūnijā sekoja Māršala plāns, kura īstenošanai Parīzē no 12.-16. jūlijam sasauca Eiropas valstu konferenci. PSRS pieņēma lēmumu nepiedalīties Eiropas sadarbībā, un norobežoties no Rietumiem. Padomju spiediena rezultātā 9.-10. jūlijā no dalības Parīzes konferencē atteicās arī Albānija, Bulgārija, Ungārija, Polija, Rumānija, Somija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija. No 2. līdz 28. septembrim Polijā notika padomju satelītvalstu, kā arī Francijas un Itālijas komunistisko partiju konference, kurā Ždanova un Maļenkova vadībā nodibināja Kominformu. 1949. gada janvāra sākumā Maskavā izveido Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomi.

Dienvidslāvijas līdera Tito ambīcijas — vēlme pievienot Albānijas Tautas Republiku, kopā ar Bulgāriju izveidot federāciju, mēģināt panākt komunistu uzvaru Grieķijas karalisti plosošajā pilsoņu karā, noveda pie attiecību saraušanas ar PSRS 1948. gada rudenī. Attiecību saraušanai ar Dienvidslāviju sekoja augstāko partijas vadītāju tīrīšanas, paraugprāvas un nāvessodi Austrumu bloka valstīs.

Okupācijas varas sadalītajā Vācijā veidoja savus politiskos režīmus. 1949. gada 4. aprīlī Rietumu sabiedrotie vienpusēji noteica Vācijas jaunās rietumu robežas. Rietumos sāka veidoties VFR, bet austrumos VDR. Staļins sāka Rietumberlīnes blokādi. Okupētajai Austrijai no sadalīšanas izdevās izbēgt un 1955. gadā iegūt neatkarību.

Pēc Mao uzvaras Ķīnas pilsoņu karā, kurā Staļins nebūt nebija vēlējies komunistu uzvaru, 1950. gadā nodibinājās ciešas attiecības ar Ķīnu. PSRS sāka palīdzēt Ķīnas rūpniecības attīstībai. Pēc PSRS varas nostiprināšanās Austrumeiropā padomju vadītāji pievērsās Āzijai. 1950. gada pavasarī Staļins ļāva Ziemeļkorejai sākt gatavoties uzbrukumam Dienvidkorejai. Jau trešajā dienā pēc Korejas kara sākuma Ziemeļkorejas uzbrukumu nosodīja ANO. Sekoja ASV un sabiedroto karaspēka desants un gandrīz visas Ziemeļkorejas iekarošana. Karā iesaistījās Ķīna, kas atguva visu Ziemeļkorejas teritoriju. Gaisa karā piedalījās PSRS reaktīvās lidmašīnas.

Pirmie konflikti

Padomju ofensīvu Mandžūrijā Staļins plānoja turpināt ar desantu Japānas Hokaido salā. To īstenot nepieļāva ASV nomestās atombumbas un Japānas ātrā kapitulācija. Staļins vēstulē Trūmenam uzstāja uz tiesībām okupēt Kuriļu salas un daļu Japānas teritorijas. Trūmens nepiekrita desantam Hokaido, un 22. augustā plānu nācās atcelt. 1945. gada oktobrī ASV palīdzēja Ķīnas karaspēkam atjaunot valdības kontroli pār Japānas okupētajiem rajoniem. ASV jūras kājnieku izsēšanās Ziemeļķīnā sadusmoja Staļinu. Lai arī PSRS bija solījusi iekaroto Mandžūriju atstāt dažu mēnešu laikā, viņš to uzskatīja par ASV iejaukšanos PSRS ietekmes zonā. 15. decembrī Trūmens paziņoja, ka ASV militāri neiesaistīsies Ķīnas pilsoņu karā. Ilgstošās sarunās ar Čana Kaiši dēlu Staļinam neizdevās panākt Ķīnas piekrišanu kļūt par PSRS sabiedroto, lai arī ķīnieši bija gatavi politiskai un ekonomiskai sadarbībai. Tas radīja uztraukumu ASV, kas 1946. gada februārī piespieda Čanu Kaiši pārtraukt Maskavas sarunas. Aizejošais PSRS karaspēks ļāva Mandžūrijā nostiprināties Mao Dzeduna komunistiem.

1945. gada 20. un 21. augustā ASV un Lielbritānijas pārstāvji informēja Rumānijas un Bulgārijas valdības, un tur esošo Sabiedroto okupācijas komisiju PSRS pārstāvjus, ka neatzīs vietējās valdības, ja tās neveidos kā demokrātiskas partiju koalīcijas. Tas bija signāls, ka Rietumi netaisās automātiski atzīt padomju vasaļrežīmus. 11. septembrī Londonā tikās ASV, Lielbritānijas un PSRS ārlietu ministri. Staļins Molotovam deva uzdevumu turēties pie Jaltas konferences lēmumiem, kas noteica Eiropas sadalījumu ietekmes sfērās. Molotovs pieļāva kļūdu, piekrizdams, ka miera līgumu sarunās ar bijušajām Vācijas sabiedrotajām drīkst piedalīties arī Francijas Pagaidu valdības un Ķīnas Republikas pārstāvji. Staļins viņam pavēlēja šo piekrišanu atsaukt. 20. septembrī ASV piedāvāja noslēgt līgumu par Vācijas demilitarizāciju uz 20-25 gadiem. Molotova atbalstīto ideju noraidīja Staļins, kurš nevēlējās izvest padomju karaspēku. No savas puses Staļins lika piedāvāt izveidot Sabiedroto komisiju okupētās Japānas pārvaldei, ko ASV un Lielbritānija noraidīja. 2. oktobrī Londonas konference beidzās bez rezultātiem. 24.-25. oktobrī ASV pārstāvis Averels Harimans apciemoja Staļinu Gagrā. Padomju vadītājs sūdzējās par padomju klātbūtnes bloķēšanu Japānā un izteicās, ka PSRS tāpat varētu uzvesties savā okupācijas zonā Eiropā, nepielaižot tur citu Sabiedroto valstu pārstāvjus. Decembra ārlietu ministru konferencē Maskavā, ASV ārlietu ministrs respektēja jaunveidotās ietekmju sfēras pasaulē. ASV atzina padomju okupācijas spēku ietekmē notikušās vēlēšanas Bulgārijā un Rumānijā; nepieprasīja padomju spēku izvešanu no Irānas ziemeļiem. Staļins to uztvēra kā signālu demokrātisko partiju likvidēšanai Balkānos. Tikmēr Polijā, kuras dēļ briti bija iesaistījušies karā, Staļins vēl atļāva demokrātisko partiju darbību.

Sabiedroto sarunās Staļins atkārtoti pieprasīja PSRS karaflotei kuģošanas brīvību pa Turcijas kontrolētajiem Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumiem. Potsdamas konferencē briti un amerikāņi īpaši neiebilda šai padomju vēlmei. 1945. gada 7. jūnijā Molotovs negaidīti noraidīja turku piedāvājumu noslēgt jaunu draudzības līgumu. PSRS pieprasīja tiesības kontrolēt jūras šaurumus, izvietot tur karabāzes, kā arī apmierināt gruzīnu un armēņu teritoriālās pretenzijas Mazāzijā. Sākās Turcijas jūras šaurumu krīze. Londonas ārlietu ministru konferencē Molotovs jau izvirzīja prasību pēc Tripolitānijas Lībijā, kur varētu izveidot karaflotes ostu. ASV un briti šo prasību noraidīja. Turcija sāka meklēt palīdzību pie Rietumiem. 1945. gada beigās PSRS aizvien aktīvāk pieprasīja gruzīnu un armēņu zemes. 1945. gada 2. decembrī PSRS atļāva ārzemju armēņiem pārcelties uz Armēnijas PSR. 20. decembrī presē parādījās raksts par gruzīnu tiesībām uz turku zemēm. Šai kampaņai vajadzēja ietekmēt Sabiedroto ārlietu ministru Maskavas konferenci, kas notika 1945. gada 16.-26. decembrī, un teritoriālās prasības apsīka drīz pēc tās. 1946. gada 7. augustā PSRS atkal vērsās pie Turcijas ar piedāvājumu kopīgai jūras šaurumu kontrolei, vairs nepieminot gruzīnu un armēņu teritoriālās prasības. Turcija, ar britu un amerikāņu atbalstu, šo prasību noraidīja.

1941. gadā padomju un britu karaspēks okupēja Irānu. Jaltas un Potsdamas konferences noteica, ka Sabiedroto karaspēks pametīs Irānu 6 mēnešus pēc kara beigām. 1944. gada septembrī PSRS irāņiem pieprasīja kontroli pār naftas ieguvi. Irāņi atbildēja, ka šādas sarunas iespējamas tikai pēc okupācijas karaspēka izvešanas un ar parlamenta atbalstu. Lai nodrošinātu savu kontroli pār irāņu naftas laukiem, 1945. gada 6. jūlijā Staļins atļāva veicināt azerbaidžāņu nacionālismu, aizstāvot ziemeļu (Azerbaidžānas PSR) un dienvidu (Irānas Azerbaidžānas) apvienošanos, kā arī atbalstīt kurdu autonomiju. Šo kampaņu, kas bija plānota uz ilgāku laika posmu, negatīvi ietekmēja Japānas negaidīta ātrā kapitulācija, kas iesāka sešu mēnešu termiņu, kurā okupācijas karaspēkam bija jāpamet Irāna.

Līdz 1945. gada beigām Irānas Azerbaidžānā padomju lojālisti bija izveidojuši savu republiku. Maskavas konferences laikā briti nosodīja šo rīcību, kamēr ASV atturējās, cerot panākt vienošanos ar Staļinu. 1946. gada 19. februārī Irānas premjers ieradās Maskavā. Trīs nedēļu ilgās sarunās Staļins viņam piedāvāja gāzt esošo varu un valdīt ar padomju atbalstu. Premjers apsolīja panākt, lai parlaments apstiprina naftas koncesiju piešķiršanu PSRS. Tikmēr 2. martā beidzās sešu mēnešu karaspēka izvešanas termiņš, kuru PSRS ignorēja. ASV sāka stingru politiku pret Staļina avantūrām Turcijā un Irānā. 5. martā notika Čērčila runa Fultonā par "dzelzs priekškara" izveidošanos. Ar ASV atbalstu Irāna padomju okupācijas karaspēka jautājumu iesniedza ANO izskatīšanai. Irānas premjers pameta Maskavu, Irānas krīzei kļūstot par atklātu sadursmi starp PSRS un ASV. 1946. gada 25. martā bija paredzēta Irānas sūdzības izskatīšana ANO. 24. martā PSRS paziņoja, ka izvedīs savu karaspēku tuvāko nedēļu laikā. Irānas parlaments nepiešķīra naftas koncesijas PSRS un oktobrī irāņu armija likvidēja kurdu un azerbaidžāņu separātistu republikās.

• 
  Iecerētā Japānas sadalīšana okupācijas zonās
• 
  Padomju teritoriālās pretenzijas Turcijā
• 
  PSRS atbalstītās kurdu un azerbaidžāņu republikas Irānā