Abdelhakīms Āmers
Muhameds Abdelhakīms Āmers (arābu: محمد عبد الحكيم عامر; dzimis 1919. gada 11. decembrī Britu Ēģiptes protektorātā, miris 1967. gada 14. septembrī Apvienotajā Arābu Republikā) bija Ēģiptes virsnieks un politiķis. Kā viens no Brīvo virsnieku organizācijas kodola dalībniekiem, pēc 1952. gada 22. jūlija valsts apvērsuma ieņēma aizvien ievērojamākus amatus — UAR viceprezidents, UAR Prezidenta pārstāvis Ziemeļu reģionā (Sīrijā), feldmaršals, PSRS varonis (1964). Miris neskaidros apstākļos pēc Ēģiptei katastrofālā Sešu diena kara.
Dzimis Ēģiptes Minjas provincē. 1938. gadā pabeidzis Ēģiptes Kara akadēmiju un no 1939. gada atradās armijas dienestā. Dienējis Britu un ēģiptiešu pārvaldē esošajā Sudānā, kur sadraudzējās ar Gamālu Nāseru, Zakariju Moheddinu un Anvaru Sādātu. 1942.-1944. gadā viņi izveidoja pagrīdes Brīvo virsnieku organizāciju, kuras mērķis bija pilnībā atbrīvot Ēģipti no britu kontroles un Ēģiptes monarhijas gāšana. 1948.-1949. gadā karojis pret Izraēlu Izraēlas neatkarības karā. Pēc tam pasniedzējs Armijas Administrācijas skolā.[1]
Kā viens no galvenajiem 1952. gada apvērsuma plānotājiem, bija atbildīgs par Ģenerālštāba ēkas ieņemšanu. 1953. gada jūnijā iecelts par Ēģiptes armijas virspavēlnieku. No 1956. līdz 1967. gadam ģenerālštāba priekšnieks. No 1954. līdz 1967. gada (ar pārtraukumiem) Ēģiptes Aizsardzības ministrs. Viņa vadībā armija saauga ar valsti, sniedzot virsniekiem nepieredzētas privilēģijas un personīgās iedzīvošanās iespējas.
Suecas krīzes laikā komandēja ēģiptiešu armiju, kas karā tika sakauta. Sākotnēji Nāseram ieteica izvairīties no kara, vēlāk bija pārāk pašpārliecināts par armijas spējām uzvarēt Lielbritānijas, Francijas un Izraēlas spēkus.
Pēc apvienotās Apvienotās Arābu Republikas izveidošanas kļuva par Prezidenta Nāsera pārstāvi Ziemeļu reģionā (Sīrijā). 1958. gada 20. februāri paaugstināts par feldmaršalu. No 1958. gada 7. februāra līdz 1965. gada 30. septembrim Apvienotās Arābu Republikas viceprezidents. 1961. gada 28. septembra apvērsuma laikā atradās Damaskā, tika aizturēts, iesaistījās neveiksmīgās sarunās ar dumpiniekiem un tajā pašā dienā tika nosūtīts atpakaļ uz Kairu.
Nāsers centās samazināt Āmera ietekmi armijā, piešķirot viņam amatus valdībā un partijā. 1964. gada martā oficiāli kļuva par otro cilvēku režīmā aiz Nāsera, kura nespējas gadījumā Āmeram bija tiesības pārņemt varu uz 60 dienām.
Kā viens no Nāsera personīgajiem draugiem un valdošā grupējuma ievērojamākajiem līderiem, ieņēma virkni posteņu — bija Zinātņu ministrs, Atomenerģētikas komisijas priekšsēdētājs, Feodālisma likvidācijas komitejas priekšsēdētājs, Ēģiptes Futbola federācijas vadītājs u. c.
Sākoties Jemenas pilsoņu karam, komandēja Ēģiptes spēkus no 1962. līdz 1970. gadam ilgušajā karā.
Sešu dienu kara laikā Āmers nespēja noorganizēt pretošanos izraēliešiem, un panikā pavēlēja atkāpšanos no Sīnaja pussalas. 9. jūnijā tika atbrīvots no visiem amatiem. 11. jūnijā Āmeram lojāli virsnieki aplenca prezidenta Nāsera māju un pieprasīja Āmera atjaunošanu postenī, kam Nāsers nepiekrita. Taču 29. jūnijā tiekoties ar Āmeru Nāsers piekrita amatos atjaunot pēdējo nedēļu laikā no amatiem atbrīvotos virsniekus.
1967. gada 14. septembrī, vai nu brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, izdarījis pašnāvību noindējoties. Pēc vienas no versijām Āmeram piedāvāta izvēle — vai nu tiesa par apvērsuma plānošanu un nāvessods vai pašnāvība un goda saglabāšana.
Par spīti notikušajam, tuvākā drauga Āmera nāve Nāseram bija liels personīgais trieciens.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Robin Leonard Bidwell. Dictionary of Modern Arab History: An A to Z of Over 2,000 Entries from 1798 to the Present Day. Routledge, 1998. ISBN 978-0-7103-0505-3.
|