Apvienotā Arābu Republika

الجمهورية العربية المتحدة Apvienotā Arābu Republika Republika ←   ← 1958 – 1961 →   → Karogs Ģerbonis Himna "Walla Zaman Ya Selahy" والله زمان يا سلاحي (angļu: "It's Been Long, My Weapon") Location of Apvienotā Arābu Republika 1958. gads Pārvaldes centrs Kaira Valoda(s) arābu Valdība Unitārisms Valdnieks Gamāls Abdels Nāsers Vēsture  - Dibināta 1958  - Likvidēta 1961 Nauda Ēģiptes mārciņa Sīrijas mārciņa

Prezidenti Nāsers un al-Kuvatli paraksta līgumu par AAR izveidošanu

Apvienotā Arābu Republika (arābu: الجمهورية العربية المتحدة‎‎, al-Jumhūrīyah al-‘Arabīyah al-Muttaḥidah), arī AAR, bija politiskā savienība starp Ēģiptes Republiku (kas iekļāva arī ēģiptiešu kontrolēto Gazas joslu) un Sīrijas Republiku. Apvienoto valsti izveidoja 1958. gadā un tā pastāvēja līdz 1961. gadam, kad Sīrija izstājās no savienības. Ēģipte kā Apvienotā Arābu Republika bija pazīstama līdz pat 1971. gadam. AAR prezidents bija Gamāls Abdels Nāsers.

Ceļš uz savienību (1954-1958)

Pēc diktatūras gāšanas 1954. gada septembrī-oktobrī Sīrijā notikušajās vēlēšanās parlamentā vairākumu ieguva tradicionālās labā spārna Tautas partija un Nacionālā partija, bet par trešo lielāko partiju kļuva nesen izveidotā Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija.

Ēģiptes un Sīrijas attiecības iepriekš nebija pozitīvas. Līdz 50. gadu vidum Ēģipte centās nepieļaut Sīrijas un Irākas Karalistes tuvināšanos un apvienošanos, lai novērstu reģionālas lielvalsts rašanos. Pēc 1952. gada jūlija militārā apvērsuma Ēģiptē Sīrijas prese kritizēja Ēģipti kā represīvu militāro diktatūru. 1954. gada novembrī Ēģipte izteica protestu pret Sīrijā bāzētās Musulmaņu brālības aktivitātēm.

Attiecības mainījās 1955. gadā, kad Nāsers kļuva par redzamāko radikālo arābu līderi un vienu no Nepievienošanās kustības valstu bloka līderiem. Sīrijas politiskie mērķi aizvien biežāk saskanēja ar Ēģiptes režīma mērķiem. Sīrijas un Ēģiptes diplomāti kopīgi cīnījās pret 1955. gada februārī radīto Bagdādes paktu, kas tika uzskatīts par rietumvalstu mēģinājumu kontrolēt reģionu. Lai arī Irākas Karaliste visu vasaru centās Bagdādes paktam piesaistīt arī Sīriju, 1955. gada oktobrī Sīrija un Ēģipte parakstīja militārās sadarbības līgumu, kas paredzēja Ēģiptes Kara ministra vadītas vienotas militārās pavēlniecības izveidošanu. 1956. gada Suecas krīzes laikā, lai atbalstītu Ēģipti, Sīrijā tika izsludināts karastāvoklis. Irākas un Sīrijas armiju vienības iegāja Jordānijā, lai to aizsargātu pret iespējamu Izraēlas uzbrukumu (un vajadzības gadījumā tai uzbruktu kopējiem spēkiem.)

1956. gada novembrī Sīrija parakstīja līgumu ar PSRS par lidmašīnu, tanku un citu ieroču piegādi, kas bija vēl radikālāks solis par Ēģiptes līgumu ar Čehoslovākiju par ieroču iegādi. Līdzīgi Ēģiptei, Sīrija Aukstajā karā aizvien redzamāk izvēlējās padomju pusi. NATO dalībvalsti Turciju sāka uztraukt padomju ieroču un militāro instruktoru parādīšanās pie tās dienvidu robežas. Turcija arī uztraucās, ka Sīrija ar jaunajiem ieročiem varētu mēģināt iekarot pirms 20 gadiem zaudēto Hataju.

Pieaugošā sadarbība ar PSRS nostiprināja Sīrijas komunistu partiju. Aukstā kara saspīlētajā gaisotnē rietumu politiķiem un kaimiņvalstu vadītājiem sāka šķist, ka Sīrijā komunisti varētu drīz iegūt varu un izraisījās 1957. gada Sīrijas krīze. Realitātē daudz lielāku ietekmi uz republiku atstāja aizvien pieaugošais tradicionālo politisko partiju panarābisms un Bās partijas ietekme valdībā un armijā.

Apvienošanās sarunas

Bās partija, sākot ar 1956. gada aprīli, publiski aicināja izveidot federāciju ar Ēģipti. 1956. gada jūnijā Nacionālās partijas premjerministrs izveidoja valdību, kurā Bās partija ieguva ārlietu un ekonomikas ministru posteņus. Lai arī otras lielākās partijas, Tautas partijas pārstāvju ekonomiskās intereses svērās par labu Sīrijas un Irākas savienībai, Bās partija un armijas vadība panāca, ka tiek izveidota ministru līmeņa komiteja, kuras uzdevums būtu izveidot federālu savienību ar Ēģipti. 1956. gada 1-2. jūlijā Bās vadība Kairā tikās ar Nāseru, kurš atbalstīja apvienošanās ideju, taču uzsvēra, ka visām Sīrijas partijām vispirms jāvienojas par šādas savienības nepieciešamību un īstenošanas formu. Jūlija vidū presē tika publicēts Sīrijas premjerministra izstrādāts federālās savienības projekts.

Suecas krīze politisko sarunu procesu apturēja, taču vienlaikus demonstrēja, ka cīņā pret Izraēlu arābiem ir nepieciešama lielāka vienotība. Stratēģiski Ēģipte tikai iegūtu, ja varētu apdraudēt Izraēlu arī no Sīrijas. Papildus impulsu deva Eizenhauera doktrīna, kas vērsās pret Sīriju un Ēģipti un draudēja ar ASV militāras iejaukšanās iespēju reģionā. (1958. gadā ASV Libānā ieveda karaspēku iekšpolitiskās situācijas stabilizēšanai).

1957. gada martā Sīrijas ministru delegācija atkal ieradās Kairā, taču sarunas beidzās bez konkrētiem rezultātiem, jo Nāsers neizrādīja entuziasmu par apvienošanās projektu. 1957. gada novembrī 40 Ēģiptes parlamenta deputātu delegācija Anvara Sādāta vadībā apmeklēja Sīrijas parlamentu. Decembrī atbildes vizītē Ēģipti apmeklēja Sīrijas parlamenta delegācija.

Pēc nekonkrētām pāris gadu sarunām, pieaugot Sīrijas iekšējai nestabilitātei un ārējiem militāriem draudiem, ko demonstrēja Sīrijas krīze, lēmums par Sīrijas un Ēģiptes apvienošanos tika pieņemts ļoti ātri, un 1958. gada 1. februārī Sīrijas Prezidents Šukri al-Kuvatli un Nāsers pasludināja Apvienotās Arābu Republikas izveidošanu.

Sabrukums (1961-1963)

Jaunizveidotajā Republikā Sīrija pārvērtās par Ēģiptes politiski, ekonomiski un militāri kontrolētu provinci. Sīrijas elite saprata, ka turpmāka atrašanās AAR sastāvā novedīs pie tās ietekmes iznīcināšanas (1960. gada jūnijā un īpaši ar 1961. gada jūlija likumiem ēģiptieši ieviesa sociālistisku zemes reformu, nacionalizēja uzņēmumus, izbeidza politisko partiju darbību). Pat AAR izveidošanu atbalstošo Sīrijas armijas virsnieku vidū pieauga neapmierinātība ar Sīrijā ieviesto policejisko vienpartijas sociālismu.

"Šī apvienošanās veiksmīgi panāca vājās sīriešu identitātes nostiprināšanos. Faktiski, brīdī kad sīrieši zaudēja savu neatkarību viņi pēkšņi saprata, ka viņiem patiesi ir no ēģiptiešiem atšķirīga identitāte."

1961. gada septembra armijas sacelšanos organizēja seši zemāka ranga virsnieki, kurus vadīja Aizsardzības spēku komandieris, pulkvedis Heidars al-Kuzbari un Ēģiptes viceprezidenta Amira biroja vadītājs, pulkvežleitnants Abd al-Karims al-Nahlavi.

1961. gada 28. septembrī 2 no rīta bruņumašīnu vienības iegāja Damaskā un savienojās ar tur bāzētajām armijas garnizona vienībām. Stratēģiski svarīgie punkti tika ieņemti ap 4.30 no rīta. Augstākā armijas vadība, daži ministri un viceprezidents Abdels Hakims Amirs tika aizturēti un nogādāti armijas štābā. 7.25 pa Damaskas radio tika pārraidīts pirmais Augstākās Arābu Revolucionārās Bruņoto Spēku Pavēlniecības paziņojums, ka dumpinieki vēlas likvidēt korupciju, tirāniju un atdot iedzīvotājiem viņu tiesības. 9.07 ar tiešraidi Kairas radio ar atbildi uzstājās Nāsers, kurš notikušo pasludināja par dūrienu vienotības un arābu nacionālisma sirdī un solījās saglabāt AAR par spīti visām grūtībām. Lai arī Nāsers paziņoja, ka Sīrijas armija drīz apspiedīs sacelšanos, šajā brīdī lielākā armijas daļa jau bija paziņojusi, ka atbalsta sacelšanos.

Dumpinieki uzsāka sarunas ar Amiru, kurās uzstāja uz galvenajām prasībām: 1961. gada jūlija sociālistisko dekrētu atcelšanu, radikālā agrārreformas likuma izmaiņām, valdības atbrīvošanu no ēģiptiešu kontroles un AAR pārveidošanu par federāciju, kurā Sīrija būtu līdzvērtīga Ēģiptei. Amirs bija gatavs atbalstīt šīs prasības, un dumpinieku kārtējā radio paziņojumā jau skanēja gatavība saglabāt AAR. Taču Nāsers nebija gatavs pakļauties dumpiniekiem. 17.20 Amirs un ēģiptiešus atbalstošie Sīrijas ministri tika iesēdināti lidmašīnā un nosūtīti uz Kairu. AAS beidza pastāvēt, lai arī Ēģipte līdz 1971. gadam to saglabāja kā savu oficiālo valsts nosaukumu. 29. septembrī Jordānija pirmā atzina jauno Sīrijas vadību.

Sacelšanos un Sīrijas neatkarības atjaunošanu atbalstīja visas Sīrijas partijas, kas 2. oktobrī publiskoto proklamāciju, ka armija ir iejaukusies tikai tāpēc, lai atdotu sīriešiem viņu brīvību. To parakstīja visu lielo partiju vadītāji, tai skaitā Bās vadītāji. Parakstītāju vidū bija pieci politiķi, kas bija parakstījuši 1958. gada februāra līgumu par AAR izveidošanu. Bijušais Sīrijas prezidents, viens no AAS izveidošanas atbalstītājiem, paziņoja, ka ir vīlies veidā, kādā ēģiptieši vadīja AAR un atzina, ka starp abām valstīm pastāv pārāk lielas atšķirības.

1. oktobrī tika pārtraukta AAR valdošās partijas darbība Sīrijā. Arestēja slepenā dienesta vadītāju, bijušo Sīrijas administrācijas vadītāju un atlaida tā 6500 štata darbiniekus. Divas nedēļas pēc sacelšanās Sīrijas valdība publicēja arābu valstu federālas savienības plānu, lai demonstrētu, ka tā joprojām atbalsta arābu vienotību, tikai ne tādā formā, kādā tā tika realizēta AAR.

17. oktobrī tika atcelti jūlija sociālistiskie dekrēti. 9. novembrī, jau priekšvēlēšanu gaisotnē, tika publiskots partiju paziņojums, ka nenotiks pilnīga atgriešanās pie brīvā tirgus, bet tiks ieviests jauktais ekonomikas modelis, kurā vairāk tiks aizsargātas zemnieku un strādnieku tiesības un valsts būs iesaistīta svarīgākajās nozarēs. 15. novembrī tika publiskota jaunā konstitūcija. Tās pirmais paragrāfs pasludināja, ka "Sīrijas Arābu Republika ir neatkarīga suverēna valsts un ir daļa no lielās arābu tēvzemes".

1961. gada 1. un 2. decembrī notika vēlēšanas uz jaunā parlamenta 172 deputātu vietām, un referendums jaunās konstitūcijas apstiprināšanai. Par Republikas Prezidentu ievēlēja bijušo premjerministru Nazimu al-Kudsi, par premjerministru Mārufu al-Davalibi un al-Kuzbari par parlamenta priekšsēdētāju. Parlamentārā republika Sīrijā pastāvēja līdz 1963. gada 8. marta valsts apvērsumam, un lai arī valsts saglabāja nosaukumu Sīrijas Arābu Republika, tā kļuva par Bās partijas radikāli militārā spārna diktatūru.

Ārējās saites

• Encyclopedia.com
• Syria: A Country Study