Adaju valoda

Adaju valoda
Ģeogrāfiskā; izplatība	Ziemeļamerika, Luiziāna
Ģenētiskā; klasifikācija	izolēta valoda
Atzari	; —; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ; ;
	Adaju apdzīvotā teritorija pirms eiropiešu kolonizācijas.

Adaju (arī adaizanu, adaizi, adahi, adaes, adees, ataios, latv. arī kā ataji^[1]) ir mirusi izolēta valoda, kurā runāja ziemeļrietumu Luiziānas indiāņi. Nosaukums "adaji" radies no kado vārda hadai ("krūmājs", "brikšņi").

Valoda ir ļoti vāji dokumentēta. Saglabājušies 1804. gadā pierakstīti 275 vārdi, tāpēc tās klasifikācija ir apgrūtinoša vai pat neiespējama. Neskatoties uz ģeogrāfisko tuvumu ar kado valodām, pieņēmums par šo valodu savstarpējo radniecību ir noraidīts.

Adaji bija vieni no pirmajiem Ziemeļamerikas indiāņiem, kas sastapās ar eiropiešiem. 1530. gadā konkistadors Kavesa de Vaka tos pieminēja savā atskaitē, nosaucot par atayos. De Vakas ceļojums aprakstīts latviski tulkotajā K. V. Cerama grāmatā "Pirmais amerikānis". Vēlāk cilts pameta dzimtās vietas. Ap 1820. gadu bija palikuši vairs tikai 30 valodas pratēju.

Atsauces

↑ K. V. Cerams. Pirmie amerikāņi. Rīga. Liesma. 1985. 48.lpp.

Literatūra

K. V. Cerams. Pirmais amerikānis. Rīga. Liesma. 1985.
Campbell, Lyle. (1997). American Indian Lanuages: The historical linguistics of Native America. New York: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-5094327-5 Nepareizs ISBN
Mithun, Marianne. (1999. The languages of Native North America. Cambridge: Cambridge University Press. ISBN 0-521-23228-7 (hbk); ISBN 0-521-29875-X.

[1] K. V. Cerams. Pirmie amerikāņi. Rīga. Liesma. 1985. 48.lpp.

[1]