Adatzivju dzimta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Adatzivju dzimta
Syngnathidae (Rafinesque, 1810)
Lielā adatzivs (Syngnathus acus)
Lielā adatzivs (Syngnathus acus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Virsklase Kaulzivis (Osteichthyes)
Klase Starspures (Actinopterygii)
Apakšklase Jaunspures (Neopterygii)
Infraklase Īstās kaulzivis (Teleostei)
Virskārta Dzelkņstarzivis (Acanthopterygii)
Kārta Adatzivjveidīgās (Syngnathiformes)
Dzimta Adatzivju dzimta (Syngnathidae)
Iedalījums
Adatzivju dzimta Vikikrātuvē

Adatzivju dzimta (Syngnathidae) ir adatzivjveidīgo kārtas (Syngnathiformes) dzimta, kas apvieno apmēram 300 sugas un kas tiek iedalītas 2 apakšdzimtās.[1] Tā ir lielākā adatzivjveidīgo kārtas dzimta.[2] Adatzivju dzimtas sugas sastopamas tropu un mērenās joslas jūrās un lielākā sugu dažādība mājo Indijas un Klusā okeāna seklajās piekrastes jūrās. Dažas sugas dzīvo saldūdens tilpnēs un upju deltās.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lapotais jūraspūķis (Phycodurus eques)

Lielākā daļa adatzivju dzimtas sugu ir raksturīgi gari, slaidi ķermeņi un cauruļveida snuķītis, kuram galā ir neliela mutīte. To žokļi kā visām adatzivjveidīgām sugām ir savstarpēji savienoti, veidojot snuķīti. Tām nav vēdera spuras, ir viena muguras spura ar mīkstiem 15 - 60 stariem, ļoti maza anālā spura ar 2- 6 stariem un krūšu spuras ar 10 - 23 stariem. Dažām sugām var nebūt neviena spura, izņemot astes spuru, bet dažām nav astes spuras, kuras vietā ir tvērējaste, piemēram, jūraszirdziņiem. Žaunām ļoti mazs atvērums.[3] Ķermeni klāj biezas, kaulainas plāksnītes un gredzeni, tādējādi ķermenim pietrūkst plastikas un tas ir samērā stīvs.[4] Salīdzinot ar citām zivīm, tās ir lēnas, bet tās labi kontrolē savas kustības un ir ļoti precīzas peldētājas, spējot atrasties ūdenī arī uz vietas, ja tas ir nepieciešams.[5]

Garākās dzimtas sugas sasniedz 60 cm. Lielākajai daļai sugu ir raksturīga aizsardzības, maskējoša krāsa, bet dažas sugas ir ļoti krāsainas, īpaši tās, kas dzīvo seklos ūdeņos.[3]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adatzivīm piemīt unikāla īpašība rūpēties par saviem ikriem. Pēc tam, kad mātīte iznērš ikrus, tēviņš tos apaugļo un nēsā sev līdzi, kamēr no ikriem izšķiļas jaunās zivtiņas. Atkarībā no sugas veids kā nēsā ikrus var būt atšķirīgs. Piemēram, jūraszirdziņiem uz vēdera ir īpaša ikru soma, kurā mātīte nērš ikrus, bet jūraspūķi ikrus piestiprina pie savas astes.[6] Adatzivju dzimtas sugām ir arī ļoti unikāls barošanās veids, tā saucamā atsitiena tehnika, kuru zinātnieki nav līdz galam izpratuši. Jūraszirdziņi un adatzivju sugas iegūst papildus enerģiju, sasprindzinot muguras muskuļus (galvas grozītājmuskuļus), tad tos strauji atbrīvojot. Rezultātā adatzivs galva ļoti ātri un negaidīti pagriežas, snuķītis izstiepjas pret noskatīto upuri un iesūc to.[7] To galvenā barība ir vēžveidīgie.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnsvītrotā adatzivs (Syngnathus abaster)
Aligatoradatzivs (Syngnathoides biaculeatus)
Bastardjūraszirdziņš (Acentronura gracilissima)
Čūskzivs (Nerophis ophidion)
Jūraspūķis (Phyllopteryx taeniolatus)
Staltais jūraszirdziņš (Hippocampus erectus)

Adatzivju dzimta (Syngnathidae)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Standardised classification of pre-release development in male-brooding pipefish, seahorses, and seadragons (Family Syngnathidae)
  2. 2,0 2,1 Order SYNGNATHIFORMES
  3. 3,0 3,1 Fish Base: Family Syngnathidae - Pipefishes and seahorses
  4. 4,0 4,1 Fishing: Seahorses and their relatives
  5. Orr, J.W & Pietsch, T.W. (1998). Paxton, J.R. & Eschmeyer, W.N., ed. Encyclopedia of Fishes. San Diego: Academic Press. pp. 168–169. ISBN 0-12-547665-5.
  6. Seahorses and their relatives
  7. Van Wassenbergh et al., J. R. Soc. Interface 5:285(2008)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]