Ahemenīdu impērija

Ahemenīdu impērija ap 500. gadu pirms mūsu ēras

Ahemenīdu impērija, dažreiz zināma kā Pirmā persiešu impērija, bija valsts, kuru aptuveni 550. gadā p.m.ē. izveidoja Kīrs Lielais, un kura pastāvēja līdz 336. gadam p.m.ē., kad to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs Lielais. Ahemenīdu impērija tika izveidota, balstoties uz Mīdijas konfederācijas pārvaldītajām teritorijām. Impērijas uzplaukuma laikā Ahemenīdu kontrolē atradās Senā Ēģipte, Babilonija, Mazāzija (Līdija), daļa no Senās Grieķijas un citas teritorijas.

Valsts izveidošanās un pārvaldīšana

Irānas plato ap 1500. gadu p.m.ē. bija apmetušās vairākas āriešu ciltis, kuras, iespējams, bija pametušas savas agrākās apmešanās vietas nelabvēlīgas klimata maiņas dēļ. Lielākās no tām bija mīdieši un persieši. Mīdija dominēja šajā reģionā līdz apmēram 558. gadam p.m.ē., kad Persijas troni ieņēma enerģisks valdnieks Kīrs Lielais, kas bija cēlies no Ahemena (persiešu: Haxāmaniš) dzimtas. Viņš gāza mīdiešu valdniekus, iekaroja 546. gadā p.m.ē. grieķu provinci Līdiju, bet 539. gadā p.m.ē. Persija pakļāva visu Babiloniju.

525. gadā p.m.ē. Ahemenīdi iekaroja un pakļāva arī Seno Ēģipti, tad paplašināja savas robežas līdz Indas upei austrumos, tā kļūstot par milzīgu impēriju. Persijas ekspansija Kīra Lielā laikā būtiski atšķīrās no veida, kā zemes un tautas sev pakļāva agrākie tirāni. Ja, piemēram, asīrieši parasti lietoja tikai militāru spēku, Kīrs jaunas teritorijas Persijas kundzībai pakļāva vairāk ar diplomātisku veiklību un viltu. Šīs teritorijas apdzīvojošās tautas persieši parasti iekļāva savas valsts struktūrā, bieži piešķirot tām samērā plašas pašpārvaldes tiesības, atšķirībā no asīriešiem, kas piekopa plašas tautu izvešanu ar mērķi tās pārtautot. Šinī ziņā Persiju nereti mēdz dēvēt par vēsturē pirmo federālo valsti vai impēriju, kurā līdzās dzīvoja simtiem tautu un pastāvēja iecietība starp dažādām reliģijām. Politekonomijas, valsts pārvaldes un sabiedrisko attiecību kontekstā tas ir vērtējams kā nozīmīgs jaunievedums visai tālākai cilvēces pieredzei. Pēc Kīra nāves šie sasniegumi turpināja pilnveidoties tālāk.

Tā, persiešu valdnieks Dārijs I (522.—486. g. p.m.ē.) visu valsti sadalīja satrapijās — administratīvās vienībās ar samērā lielu autonomijas pakāpi. Tām bija jāmaksā stingri noteikti nodokļi, jāapgādā karaspēks, jāuztur ceļi, tilti u.c. Lai satrapiju pārvaldnieki — satrapi neiegūtu pārāk lielu varu, viņu rīcībā karaspēks netika nodots. Vienotā impērijas karaspēka komandieri bija pakļauti tieši valdniekam. Tādējādi Dārijs I valstī precīzi nošķīra militāro un civilo varu, kā arī, lietojot mūsdienu terminoloģiju — ārpolitiku un iekšpolitiku. Tas bija vēl viens nozīmīgs ieguldījums civilizācijas valsts pārvaldīšanas pieredzē.

Lielā decentralizācija un milzīgā valsts teritorija lika īpašu uzmanību pievērst sakariem. Tika izveidots plašs ceļu tīkls, bet uz visiem svarīgākajiem ceļiem apmēram 25 km attālumā cita no citas bija izvietotas pasta stacijas, kur tika nomainīti zirgi un vedēji, un gan vieni gan otri, kā arī ceļotāji varēja atpūsties. Līdz ar to var teikt, ka persieši bija pirmie, kas sāka veidot loģistiku kā sistēmu. Tas bija viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, pateicoties kuriem Persijā strauji attīstījās gan saimniecība, gan daudzveidīga, daudznacionāla kultūra. Tieši persiešu laikā izveidojās lielā mērā vienota Vidējo Austrumu kultūra, dzīvesveids un paražas ar daudzām arī mūsdienās šim reģionam raksturīgajām īpatnībām.

Skatīt arī

• Senā Persija