Andrāšs II

Andrāšs II II. András
Ungārijas karalis
1205. gads — 1235. gada 21. septembris
Kronēšana	1205. gada 29. maijā, Sēkešfehērvāra
Priekštecis	Lāslo III
Pēctecis	Bēla IV
Dzimis	1177. gads
Miris	1235. gada 21. septembrī (57—58 gadu vecumā)
Apglabāts	Igrišas klosteris, Sinpetru Mare, Timišas žudecs, Rumānija
Dzīvesbiedre	Merānijas Ģertrūde Jolanda de Kurtenē Beariče d'Este
Bērni	no Ģertrūdes: Ungārijas Anna Marija Bēla IV Ungārijas Elizabete Haličas Kolomans no Jolantas: Ungārijas Violanta no Beatričes: Ištvāns Postums
Dinastija	Ārpādu dinastija
Tēvs	Bēla III
Māte	Antiohijas Agnese
Reliģija	katolisms

Andrāšs II (ungāru: II. András, latīņu: Andreas II; dzimis ap 1177. gadu, miris 1235. gada 21. septembrī) bija Ungārijas karalis no 1205. gada līdz savai nāvei 1235. gadā. Bija arī Haličas kņazs no 1188. līdz 1189/90. gadam un no 1208./09. līdz 1210. gadam.

Andrāšs II bija karaļa Bēlas III jaunākais dēls. Pēc Haličas kņazistes iekarošanas 1188. gadā tika iecelts par tās kņazu, tomēr Andrāša II vara bija nepopulāra un viņš tika padzīts. Pēc atgriešanās Ungārijā 1197. gadā piespieda savu brāli, karali Imri piešķirt valdīšanā Horvātiju un Dalmāciju. Mirstošais Imre iecēla Andrāšu par sava dēla Lāslo III aizbildni, bet pēc Lāslo nāves Vīnē 1205. gadā Andrāšs tika kronēts par Ungārijas karali.

No 1217. līdz 1218. gadam Andrāšs II piedalījās neveiksmīgajā Piektajā krusta karā. Valdīšanas laikā pastiprinājās valsts sadrumstalošanās un vietējo feodāļu nostiprināšanās. 1222. gadā karalis Andrāšs izdeva Zelta bullu, kas apstiprināja feodāļu tiesības. 1224. gadā tika izdots Diploma Andreanum, kas atzina Transilvānijas vācu iedzīvotāju autonomiju. 1225. gadā no Transilvānijas tika padzīts Teitoņu ordenis, un tas pievērsās Baltijas iekarošanai.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrāšs II.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)