Anhidrīds

Vikipēdijas lapa

Anhidrīds (grieķu: anhydros - bezūdens) ir savienojums, kas tiek iegūts, atšķeļot kādam citam savienojumam ūdeni. Parasti ar jēdzienu anhidrīds saprot skābju anhidrīdus. Skābes anhidrīds ir viela, kuru iegūst, atšķeļot skābekli saturošai skābei ūdeni. Praktiski gan neorganisko skābju ražošanā bieži vien vispirms tiek iegūts tieši anhidrīds, no kura tālāk iegūst pašu skābi. Anhidrīdi reaģē ar ūdeni, veidojot attiecīgo vielu (piemēram, sērskābes anhidrīdam SO3 reaģējot ar ūdeni, veidojas sērskābe). Neorganisko skābju anhidrīdus sauc arī par skābajiem oksīdiem.

Par anhidrīdiem sauc arī bezūdens kalcija hlorīdu CaCl2 un kalcija sulfātu (minerāls anhidrīts CaSO4). Dažreiz par anhidrīdiem sauc arī bezūdens sārmus, bet tas ir reti.

Organisko skābju anhidrīdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tos iegūst, atšķeļot karbonskābēm ūdeni:

2 CH3COOH(CH3CO)2O + H2O

Karbonskābju anhidrīdi dažās reakcijās ir aktīvāki nekā pašas karbonskābes, taču mazāk aktīvi kā attiecīgie halogēnanhidrīdi.

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skābju anhidrīdi gandrīz vienmēr reaģē ar ūdeni, veidojot attiecīgās skābes. Stipru un stabilu skābju (sērskābe, fosforskābe) anhidrīdi darbojas kā ūdensatņēmējas vielas, un tos var lietot, lai iegūtu vājāku skābju anhidrīdus. Vāju un nestabilu skābju anhidrīdi ar ūdeni reaģē lēni (oglekļa dioksīds), vai nereaģē nemaz (silīcija dioksīds). Skābju anhidrīdi reaģē ar sārmiem normālos apstākļos vai paaugstinātā temperatūrā.

Bezūdens sāļi hidratējas ūdens klātienē.