Atelektāze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Atelektāze (arī atelektāzes sindroms) ir plaušu audu stāvoklis, kad alveolas nesatur gaisu, tādēļ to sieniņas saplok.[1]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atelektāzi var klasificēt:

  • pēc attīstīšanās laika: akūta, hroniska;
  • pēc etioloģijas var būt obturācijas atelektāze, kas attīstās pie bronhu nosprostojuma, un kompresijas atelektāze, kas parādās, nospiežot plaušas no ārpuses.[1]

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Obturācijas atelektāze var attīstīties no audzēja, kas nosprosto bronhu, retāk no svešķermeņa, stīgra bronhu sekrēta, vai ar bronhu nospiešanu ar audzēju ārpus bronha vai palielinātiem limfmezgliem. Neventilējamā plaušu daļā attīstās iekaisuma procesi, tādi, kā strutains bronhīts, pneimonija, bet pie ilgstošas atelektāzes — plaušu skleroze.[1]

Kompresijas atelektāzes attīstīšanās pamatā ir šķidrums vai gaiss pleiras telpā vai liels audzējs.[1]

Klīniskā aina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nelielas atelektāzes (līdz segmentārai atelektāzei) nepavada patstāvīgas klīniskas izpausmes un tās ir iespējams atrast tikai ar rentgenoloģiskām metodēm. Ja obturācija (nosprostojums) ir lobāra (plaušu daivu līmenī) vai totāla (aptver visu plaušu), parādās aizdusa. Pie plaušu kompresijas attīstās aizdusa.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Лис М.А., Солоненко Ю.Т., Соколов К.Н. Пропедевтика внутренних болезней: учебное пособие. - Омск: ОмГМА, 2011 - 576 с. ISBN 978-985-6954-23-1