Autogāze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Sašķidrinātā gāze automobiļiem jeb autogāze, arī gāzes degviela ir degvielas veids, kas ir paredzēts iekšdedzes dzinējiem. Guvis plašu atzinību pateicoties zemākām izmaksām[1] (salīdzinot ar benzīnu un dīzeļdegvielu). Pastāv divi gāzes degvielas pamattipi: propāns-butāns un metāns. Par visizplatītāko autogāzes veidu Eiropas Savienības valstīs ir kļuvis propāna un butāna maisījums. Šim degvielas tipam ir raksturīgi sekojošie rādītāji:

  • oktānskaitlis ir vienāds ar intervālu no 102 līdz 105 vienībām,
  • kaitīgo vielu saturs izplūdes gāzēs (salīdzinot ar dzinēja darbu ar benzīnu) ir zemāks par 69%, darbojoties ar karburatordzinēju, un par 53%, darbojoties ar inžektordzinēju,
  • auto gāzespatēriņš ir augstāks (salīdzinot ar dzinēja darbu ar benzīnu) par 15% pilsētas apstākļos un par 10% ārpilsētas posmos.

Gāzes barošanas sistēmas uzstādīšana automobilī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskās sistēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās gāzes sistēmas bija izstrādātas un uzstādītas pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, par pionieriem šajā jomā ir pieņemts uzskatīt kompānijas Lovato S.p.a., LandiRenzo un TomasettoAchille. Pirmās gāzes barošanas sistēmas bija paredzētas karburatordzinējiem un, atkarībā no automobiļa markas un tipa, tās atšķiras galvenokārt ar uzstādāmā jaucēja formu, kas atbildēja par gāzes padevi uz dzinēju jau tvaiku fāzē. Reduktors, kas tiek pieslēgts sistēmai (kas izvietojas jaucēja priekšā) tika atšķirts minimāli un bija par visas sistēmas „sirdi”, jo tika pieslēgts automobiļa dzesēšanas sistēmai un uzsildīja gāzi līdz vajadzīgai temperatūrai.

Mūsdienīgās sistēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar mašīnbūves attīstību, auto gāzes sistēmu pasaule sāka attīstīties pakāpeniskās gāzes iesmidzināšanas sistēmu virzienā. Šī sistēma ir aktuāla arī šodien, tā atšķiras, galvenokārt, ar to, ka klasisko jaucēju aizvietoja gāzes bloks, kas ir aprīkots ar gāzes sprauslām. Katra sprausla kopējā blokā ir pieslēgta atsevišķi katram sadegšanas cilindram. Viss degvielas padeves process (sprauslu atvēršanās un aizvēršanās moments — pēc analoģijas ar benzīna sprauslām) tiek kontrolēts ar speciālo gāzes datoru, kas arī tiek uzstādīts automobiļa zempārsega telpā.

Elektronika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienīgās gāzes sistēmas atšķiras ar datora esību, kas ir paredzēts gāzes sprauslu darba kontrolei. Dators tiek izvietots motora nodalījumā (aizņem ne vairāk vietas, kā VHS standarta veca videokasete) un tiek pieslēgts tieši sprauslām, automobiļa elektroķēdei, vārstam uz reduktora, temperatūras devējam utt.

Pārslēgšana uz gāzi un benzīnu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No vadītāja ekspluatācijas sistēmas redzespunkta nedaudz izmainījās. Tumblers degvielas tipa „benzīns/gāze” pārslēgšanai tāpat arī ir izvietots ērtā pieejamībā automobiļa salonā (likumsakarīgi automobiļa stūres iekārtas zonā). Autovadītājam ir tiesības izvēlēties degvielas tipu, ar kuru vēlas braukt, pārslēgšana notiek, nospiežot uz tumbleru, (klasiskajās sistēmās), vai ar pieskaršanos sensora pogai (jaunajās inžektora sistēmās). Mūsdienīgās sistēmas nedod automobilim pārslēgties uz gāzi, kamēr netiks sasniegta vajadzīga temperatūra, ko kontrolē gāzes dators.

Balons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv divi gāzes balonu tipi, kas ir paredzēti darbam ar LPG: cilindriskais un toroidālais. Salīdzinot ar benzīna tanku, gāzes tvertne ir veidota no metāla (3-4 mm) un tiek piepildīta tikai līdz 85%, kas garantē drošu ekspluatāciju.

Cilindriskais balons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir paredzēts automobiļiem, kuriem ir vajadzīgs liela tilpuma balons, kā arī kuros ir brīva vieta uzstādīšanai. Balons, likumsakarīgi, tiek uzstādīts automobiļa aizmugurējā daļā uzreiz aiz pasažieru sēdekļiem bagāžas nodalījumā, vai nišā, kas ir spējīga izvietot to.

Toroidālais balons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balona apaļa forma ļauj tam būt uzstādītam rezerves riteņa vietā praktiski jebkurā auto (parasti, ja ir vieta pilnvērtīgam rezerves ritenim). Ja automobilī ir paredzēts rezerves ritenis, kas tiek izvietots ārpus virsbūves (tiek nostiprināts dibenam), tad tiek izmantots speciālais toroidālais balons ar marķējumu „OUT”[2].

Drošība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv viedoklis, ka gāzes iekārtas uzstādīšanas laikā samazinās tās īpašnieka drošība. Tas nav tā. Mūsdienīgām gāzes sistēmām ir dažas aizsardzības pakāpes, kas tiek nodrošināti ar uzstādītiem vārstiem: slēgvārsts, ātrdarbības, avārijas un elektromagnētiskais vārsti. Balons ir izgatavots no 3—5 mm tērauda, bet benzīntvertne — no plastikāta. Uzsildoties gāzes balonam, notiek gāzes izplūde ar porcijām, līdz ar tās paplašināšanos caur avārijas vārstu ārā. Benzīntvertnei tādas funkcijas nav. Tāpat arī, ja ir gāzes cauruļvada bojājums, automātiski nostrādā ātrdarbības vārsts, kas ved pie gāzes padeves pārtraukšanas, kā arī nav benzīntvertnē. Izņemot to, sistēmās tiek uzstādīti elektromagnētiskie vārsti, kuri tiek ieslēgti tikai tad, kad ir darbs ar gāzi.

Praktiskums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neapšaubāmi, šodien no alternatīviem degvielas veidiem gāze ir vispieejamākā gan cenas, gan uzstādīšanas uz automobili iespējas ziņā. Tas ir būtiskais budžeta ietaupījums, esot salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem. Vienīgais mīnuss — papildus tilpne — balons, kas aizņem vietu un kura vienmēr nepietiek. Toties, braucot tālos attālumos, Jums ir iespēja izmantot abas degvielas tvertnes — benzīns un gāze, bez papilduzpildes un apstāšanās. Protams, gāzes iekārta prasa jebkādas uzmanības — apkalpošanas, taču ar benzīnu ir jāveic darbi un jānovēro, lai automobilis normāli darbotos. Iekārtas apkalpošana iekļauj sevi: filtru nomaiņu (šķidrās un tvaika fāzes), gāzes datora regulēšanu, savienojumu un šļūteņu gāzes noplūdes pārbaudi. Ja to regulāri veikt atbilstoši servisa, kas apkalpo automobili, ieteikumiem, mašīna ar gāzes degvielu kalpos Jums ilgus gadus.

Uzstādīšanas process[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gāzes iekārtas uzstādīšanas procesam ir jāattiecas atbildīgi. Izvēloties uzstādītāju, ir jāpievērš uzmanība tam, cik ilgi šis serviss piedāvā doto pakalpojumu, vai firma attīstās, vai ir kāda papildiekārta (gāzes analizators, diagnostikas dators utt.), kādu garantiju dod savam darbam, vai ir sertifikāts (licence). Taču, ja uzstādīšana notiek nevis sertificētā servisā un meistariem, kuri izgāja speciālās apmācības, bet kādā garāžā, Jums ir risks saņemt nekvalitatīvo pakalpojumu un palikt bez garantijas burtiski aiz vārtiem, sajūtot neērtības automobiļa ekspluatācijas laikā ar gāzi. Ir svarīgi pievērst uzmanību iekārtas komplektācijai. Šodien ir liels mezglu un detaļu klāsts, no kuriem ir atkarīga Jūsu dzinēja darba pareizība un izmantojamās gāzes iekārtas resurss.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]