Autokrātija
Autokrātija (no grieķu: αὐτο-κράτεια (autokrateia)), patvaldība jeb vienvaldība ir valsts pārvaldes forma, kurā vienam cilvēkam (autokrātam) ir neierobežota augstākā vara. Autokrātijas piemēri ir absolūtā monarhija un visi diktatūras veidi, un tā tiek pretstatīta demokrātijai un citām brīvas valdības formām.[1][2] Ar vārdu "autokrātija" apzīmē arī valsti ar tādu pārvaldes formu. Autokrātam ir pilnīga kontrole pār pilsoniskās brīvības realizāciju. Valdības var arī apvienot autokrātijas un demokrātijas elementus, veidojot jaukta tipa režīmu, ko dažreiz dēvē par anokrātiju, hibrīdrežīmu vai elektorālo autokrātiju.[3][4][5] Autokrātijas jēdziens politikas filozofijā ir atzīts kopš seniem laikiem.
Autokrāti saglabā varu, politiski apspiežot jebkādu opozīciju un piesaistot citus ietekmīgus vai spēcīgus sabiedrības locekļus. Plašāka sabiedrība tiek kontrolēta ar indoktrinācijas un propagandas palīdzību, un autokrātija var mēģināt leģitimizēt sevi sabiedrības acīs, apelējot pie politiskās ideoloģijas, reliģijas, iedzimtajām tiesībām vai ārvalstu naidīguma. Dažas autokrātijas izveido likumdevējus, rīko negodīgas vēlēšanas vai rīko paraugprāvas, lai vēl vairāk īstenotu kontroli, vienlaikus radot demokrātijas iespaidu. Vienīgie autokrātiskās varas ierobežojumi ir praktiski apsvērumi režīma saglabāšanā. Autokrātiem ir jāpatur kontrole pār valsts eliti un institūcijām, lai viņu griba tiktu īstenota, taču viņiem ir arī jānovērš jebkura cita indivīda vai grupas ievērojamas varas vai ietekmes iegūšana. Iekšējās problēmas ir visnozīmīgākie draudi, ar kuriem saskaras autokrāti, jo tās var novest pie valsts apvērsumiem.
Autokrātija bija viena no agrākajām valdības formām, un tā pastāvēja visā senajā pasaulē dažādās sabiedrībās.[6] Monarhija bija dominējošā autokrātijas forma lielāko daļu vēstures. Diktatūra kļuva izplatītāka 19. gadsimtā, sākot ar kaudiljo Latīņamerikā un Napoleona un Napoleona III impērijām Eiropā.[7] Totalitāras diktatūras attīstījās 20. gadsimtā līdz ar fašistisku un komunistisku valstu parādīšanos.[8]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Erica Frantz. «Autocracy». Oxford Research Encyclopedia of Politics, 2016. ISBN 978-0-19-022863-7. doi:10.1093/acrefore/9780190228637.013.3.
- ↑ G. Tullock. Autocracy. Springer, 2012. gada 6. decembris. ISBN 978-94-015-7741-0.
- ↑ Cassani, Andrea (2014-11-01). "Hybrid what? Partial consensus and persistent divergences in the analysis of hybrid regimes" (angļu). International Political Science Review 35 (5): 542–558. doi:10.1177/0192512113495756. ISSN 0192-5121.
- ↑ Schmid, Jonas Willibald (2025). "Electoral autocracies, hybrid regimes, and multiparty autocracies: same, same but different?". Democratization 32 (6): 1565–1588. doi:10.1080/13510347.2025.2476183. ISSN 1351-0347.
- ↑ Diamond, Larry (2002). "Elections Without Democracy: Thinking About Hybrid Regimes". Journal of Democracy 13 (2): 21–35. doi:10.1353/jod.2002.0025. ISSN 1086-3214.
- ↑ Daniel Chirot. Modern Tyrants: The Power and Prevalence of Evil in Our Age. Princeton University Press, 1996. gada 5. maijs. ISBN 0-691-02777-3.
- ↑ De Wilde, Marc (2021). "Roman dictatorship in the French Revolution". History of European Ideas 47: 140–157. doi:10.1080/01916599.2020.1790023.
- ↑ Ian Kershaw, Moshe Lewin. Stalinism and Nazism: Dictatorships in Comparison. Cambridge University Press, 1997. gada 28. aprīlis. ISBN 978-0-521-56521-9.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Autokrātija.
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar politiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|