Bahāullāhs (arābu: بهاء الله, Bahāʾ-Allāh — ‘Dieva godība’), īstajā vārdā Mirzā Huseins Alī Nurī (persiešu: میرزا حسینعلی نوری, Mirzā Ḥusain-ʿAlī Nurī, dzimis 1817. gada 12. novembrī, miris 1892. gada 29. maijā), bija bahāju ticības dibinātājs. Viņš un viņa sekotāji uzskatīja, ka Bahāullāhs ir sava laikmeta Dieva izpausme.
Bahāullāhs mācīja, ka cilvēce ir viena kopīga rase un ir pienācis laiks to apvienot vienā globālā sabiedrībā. Savu uzskatu dēļ viņu apcietināja gan persieši, gan Osmaņu impērija. Viņš savas dzīves pēdējos 24 gadus nodzīvoja cietumā, Ako pilsētā, kur arī nomira. Viņš uzrakstīja vairākus reliģiska satura darbus un vairāk nekā 20 000 vēstuļu un citu īsu tekstu. Vairums no tiem rakstīti arābu un persiešu valodu sajaukumā.[1][2]
Ir zināmas tikai divas fotogrāfijas, kurās būtu redzams Bahāullāhs. Viņš nevēlējās, lai tiktu publicētas viņa vai viņa dzīvesvietas fotogrāfijas.
_in_1868.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bahāullāhs.
