Bar Kohbas sacelšanās

Bar Kohbas sacelšanās
Daļa no Romiešu-jūdu kara
Simons bar Kohba (Kneseta Menora, Jeruzaleme)
Datums 132–136. gads (galvenā darbība: 132. gada rudens – 135. gada vasara) Vieta Jūdejas province Iznākums Romiešu uzvara: Jūdu kaujinieku pilnīga sakāve Romiešu leģioni cieta smagus dzīvā spēka zaudējumus Romieši veica represijas pret jūdu iedzīvotājiem Adriāns ierobežo ebreju politisko un reliģisko autonomiju Ebreju izsūtīšana no Jeruzalemes
Karotāji
Romas impērija	Bar Kohbas vadītie jūdu spēki
Komandieri un līderi
Adriāns Kvints Tinejs Rufs Seksts Jūlijs Sevērijs Gajs Kvints Certs Poblīcijs Marcels Tits Hatērijs Neposs Kvints Lollijs Urbiks	Simons bar Kohba † Modīmas Eleazārs † Rabīns Akiva (sodīts ar nāvi) Ješuā ben Galgula † Jonatans ben Bains Mašebals ben Šimons Elazārs ben Hita Jehuda bar Menaše Šimons ben Matānija
Iesaistītās vienības
Kirenaikas III leģions Fretensis X leģions Dzelzs VI leģions Gallijas III leģions Deoitāra XXII leģions Trajāna II leģions Geminas X leģions Spānijas IX leģions? Maķedonijas V leģions (daļēji) Klaudija XI leģions (daļēji) Fulminatas XII leģions (daļēji) Flāvija Fēliksa IV leģions (daļēji)	Bar Kohbas armija • Bar Kohbas apsardze • Vietējie kaujinieki
Spēks
2 leģioni – 20000 (132–133) 5 leģioni – 80 000 (133–134) 6–7 pilni leģioni, vēl 5–6 kohortas, 30–50 palīgvienības – 120 000 (134–135)	200 000–400 000 Jūdu kaujinieki • 12 000 Bar Kohbas apsardzes vienības
Zaudējumi
Deoitāra XXII leģions iespējams iznīcināts Fretensis X leģions cieta smagus zaudējumus	200 000–400 000 Jūdu kaujinieki nogalināti vai nodoti verdzībā

Jūdeja un apkārtējās provinces m.ē. 1. gadsimts

Bar Kohbas sacelšanās, saukta arī par otro romiešu–jūdu karu, bija Jūdejas provinces ebreju sacelšanās pret Romas impēriju un norisinājās no 132. līdz 135. gadam.

Sacelšanās vadonis Simons Bar Kohba daudzu atbalstītāju acīs bija mesija, kas atjaunos Izraēlas valsts neatkarību. Dumpiniekiem divus gadus izdevās noturēties pret masīvu romiešu pārspēku, taču beigās sacelšanās tika sakauta, Jeruzaleme atkal nolīdzināta ar zemi un ebrejiem tika aizliegts tajā uzturēties.

Agrīnie kristieši, kuru liela daļa bija ebreji, Bar Kohbas mesiānisko sacelšanos neatbalstīja. Arī viņus romieši padzina no Jeruzalemes, un pēckara posmā atšķirība starp abām reliģijām tika uzsvērta aizvien noteiktāk.

Sacelšanās iemesli

Pēc romiešu–jūdu kara beigām romieši veltīja daudz pūļu dumpīgās provinces nomierināšanai. Līdzšinējā prokuratora vietā provinci pārvaldīja pretors, un tajā tika dislocēts vesels leģions — X Fretensis.

130. gadā imperators Adriāns apmeklēja Jeruzalemes drupas. Viņš apsolīja pilsētu atjaunot, taču ebreji jutās pievilti, kad cerētās ebreju galvaspilsētas vietā romieši sāka celt klasiskā stila metropoli un svētā Jeruzalemes tempļa vietā uzcelt templi romiešu dievam Jupiteram.

Provincē tika izvietots papildu leģions VI Ferrta, un 131. gadā pēc svinīgas ceremonijas tika uzsākti jaunās pilsētas — Aelijas Kapitolīnas — celtniecības darbi.

Saspīlējums vēl vairāk palielinājās pēc tam, kad 132. gadā Adrians ebrejiem aizliedza veikt reliģisko apgraizīšanās rituālu.

Sacelšanās panākumi

Bar Kohbas spēkiem izdevās atgriezt Jeruzalemi no galvenajiem romiešu spēkiem un ieņemt to. Tika izveidota ebreju valsts, kas pastāvēja nedaudz vairāk par diviem gadiem. Bar Kohba pieņēma titulu Nasi Israel (Izraēlas princis).

Bar Kohbas atbalstītājs rabīns Akiva vadīja Sanhedrinu, un, visticamāk, rituālā upurēšana Tempļa kalnā tika atjaunota.

Romiešu reakcija

Sacelšanās romiešus pārsteidza. Adrians sacelšanās apspiešanu 133. gadā uzticēja karavadonim Sekstam Jūlijam Severam, kurš tobrīd pārvaldīja Britāniju — provinci impērijas otrā malā. Divpadsimt leģionus liels karaspēks tika organizēts no visas impērijas teritorijas, un tā kopskaits pārsniedza to armiju, kas bija Vespasiāna un Tita rīcībā romiešu–jūdu kara laikā.

135. gada vasarā romiešiem izdevās gūt uzvaru. Bar Kohba zaudēja Jeruzalemi un patvērās Betaras cietoksnī, kur pēdējie dumpinieku spēki tika aplenkti un iznīcināti. Pēc romiešu vēsturnieka Kasija Diona datiem, tika nogalināti 580 000 ebreju, iznīcinātas 50 pilsētas un 985 ciemati. Taču arī romiešu zaudējumi bija ievērojami. Vēsturnieki uzskata, ka ebreju dumpiniekiem izdevās iznīcināt visu XXII leģionu. Kasijs Dions raksta, ka lielo romiešu zaudējumu dēļ savā uzvaras ziņojumā Romas Senātam imperators Adrians neizmantoja tradicionālo frāzi “Es un armija esam pie veselības”.

Uzskatot, ka nebeidzamo dumpju cēlonis ir jūdaisms, Adrians mēģināja to iznīcināt. Tika aizliegta Toras studēšana, ebreju lunārā kalendāra izmantošana. Ievērojami rabīni, tai skaitā rabīns Akiva, tika sodīti ar nāvi. Svētais Toras rullis tika sadzedzināts Tempļa kalnā. Bijušā Jeruzalemes tempļa vietā tika uzstādītas Adriāna un Jupitera statujas un atsākta romiešu pilsētas Aelijas Kapitolīnas celtniecība.

Pat Jūdejas vārds tika izdzēsts no kartes: provinces nosaukums tika nomainīts uz Sīriju Palestīnu (Syria Palaestina), kopš tā laika romieši ar vārdu “Palestīna” apzīmēja vēsturiskās Jūdejas, Galilejas un Samārijas provinces.

Aish.com raksts par Bar Kohbas sacelšanos