Bar Kohbas sacelšanās

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jūdeja un apkārtējās provinces m.ē. 1. gs.

Bar Kohbas sacelšanās, saukta arī par otro romiešu-jūdu karu, bija Jūdejas provinces ebreju sacelšanās pret Romas impēriju un norisinājās no 132. līdz 135. gadam.

Sacelšanās vadonis, Simons bar Kohba, daudzu atbalstītāju acīs bija mesija, kas atjaunos Izraēlas valsts neatkarību. Dumpiniekiem divus gadus izdevās noturēties pret masīvu romiešu pārspēku, taču beigās sacelšanās tika sakauta, Jeruzāleme atkal nolīdzināta ar zemi un ebrejiem tika aizliegts tajā uzturēties.

Agrīnie kristieši, kuru liela daļa bija ebreji, neatbalstīja Bar Kohbas mesiānisko sacelšanos. Arī viņus romieši padzina no Jeruzālemes un pēckara posmā atšķirība starp abām reliģijām tika uzsvērta aizvien noteiktāk.

Sacelšanās iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc romiešu-jūdu kara beigām, romieši veltīja daudz pūļu dumpīgās provinces nomierināšanai. Līdzšinējā prokuratora vietā, provinci pārvaldīja pretors un tajā tika dislocēts vesels leģions — X Fretensis.

130. gadā imperators Adriāns apmeklēja Jeruzālemes drupas. Viņš apsolīja pilsētu atjaunot, taču ebreji jutās pievilti, kad cerētās ebreju galvaspilsētas vietā, romieši sāka celt klasiskā stila metropoli un svētā Jeruzālemes tempļa vietā uzcelt templi romiešu dievam Jupiteram.

Provincē tika izvietots papildus leģions, VI Ferrta un 131. gadā pēc svinīgas ceremonijas tika uzsākti jaunās pilsētas — Aelijas Kapitolinas — celtniecības darbi.

Saspīlējums vēl vairāk palielinājās pēc tam, kad 132. gadā Adrians ebrejiem aizliedza veikt reliģisko apgraizīšanās rituālu.

Sacelšanās panākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bar Kohbas spēkiem izdevās atgriezt Jeruzālemi no galvenajiem romiešu spēkiem un ieņemt to. Tika izveidota ebreju valsts, kas pastāvēja nedaudz vairāk par diviem gadiem. Bar Kohba pieņēma titulu Nasi Israel (Izraēlas princis).

Bar Kohbas atbalstītājs, rabīns Akiva vadīja Sanhedrinu, un, visticamāk, rituālā upurēšana Tempļa kalnā tika atjaunota.

Romiešu reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sacelšanās pārsteidza romiešus. Adrians sacelšanās apspiešanu 133. gadā uzticēja ģenerālim Sekstam Jūlijam Severam, kurš tobrīd pārvaldīja Britāniju - provinci impērijas otrā malā. Divpadsimt leģionus liels karaspēks tika organizēts no visas impērijas teritorijas un tā kopskaits pārsniedza to armiju, kas bija Vespasiāna un Tita rīcībā romiešu-jūdu kara laikā.

135. gada vasarā romiešiem izdevās gūt uzvaru. Bar Kohba zaudēja Jeruzālemi un patvērās Betaras cietoksnī, kur pēdējie dumpinieku spēki tika aplenkti un iznīcināti. Pēc romiešu vēsturnieka Kassija Dio datiem, tika nogalināti 580 000 ebreju, iznīcinātas 50 pilsētas un 985 ciemati. Taču arī romiešu zaudējumi bija ievērojami. Vēsturnieki uzskata, ka ebreju dumpiniekiem izdevās iznīcināt visu XXII leģionu. Kassijs Dio raksta, ka lielo romiešu zaudējumu dēļ, savā uzvaras ziņojumā Romas Senātam imperators Adrians neizmantoja tradicionālo frāzi "Es un armija esam pie veselības".

Uzskatot, ka jūdaisms ir nebeidzamo dumpju iemesls, Adrians mēģināja to iznīcināt. Tika aizliegta Toras studēšana, ebreju lunārā kalendāra izmantošana. Ievērojami rabīni, tai skaitā rabīns Akiva, tika sodīti ar nāvi. Svētais Toras rullis tika sadzedzināts Tempļa kalnā. Bijušā Jeruzālemes tempļa vietā tika uzstādītas Adriāna un Jupitera statujas un atsākta romiešu pilsētas Aelijas Kapitolinas celtniecība.

Pat Jūdejas vārds tika izdzēsts no kartes - provinces nosaukums tika nomainīts uz Sīriju Pelestīnu (Syria Palaestina), kopš tā laika romieši terminu "Palestīna" izmantoja, lai apzīmētu vēsturiskās Jūdejas, Galilejas un Samārijas provinces.

Aish.com raksts par Bar Kohbas sacelšanos