Beļģijas revolūcija

Beļģijas revolūcija
Daļa no 1830. gada revolūcijas
Epizode no Beļģu 1830. gada Revolūcijas, Gustavs Vapers
Datums 1830. gada 25. augusts – 1831. gada 21. jūlijs Vieta Vēsturiskā Niderlande Iznākums Beļģu uzvara Lielākā daļa Eiropas lielvaru atzina Beļģijas neatkarību no Nīderlandes Karalistes
Karotāji
Beļģu dumpinieki Francija (no 1831. gada)	Nīderlandes Apvienotā Karaliste
Komandieri un līderi
Leopolds I Šarls Rožērs Erasms de Čokērs Etjēns Moriss Žerārs	Villems I Villems II Princis Frederiks
Spēks
Beļģija: 60 000 Francija: 70 000 men	50 000
Zaudējumi
Beļģija: 2,996 Francija: 2,977	10 153
Civiliedzīvotāju upuri: 15 000

Sacelšanās dalībnieki no Ljēžas dodas uz Briseli.

Beļģijas revolūcijas karogs

Nīderlandes Apvienotās Karalistes dalīšanas (1831-1839).
1831. gada dalīšana:
1-2: Nīderlandes Karaliste, 3: Beļģijas Karaliste, 4-5: Luksemburgas lielhercogiste
1839. gada dalīšana:
2: Nīderlandes Limburga, 4: Beļģijai pievienotā Luksemburgas daļa, 5: Luksemburgas lielhercogiste (pēc 1839).

Beļģijas revolūcija 1830.-1831. gadā bija galvenokārt katoļu apdzīvoto dienvidu reģionu sacelšanās, kas noveda pie Nīderlandes Apvienotās Karalistes sadalīšanas un Beļģijas Karalistes izveidošanas. 1839. gadā notika Limburgas un Luksemburgas sadalīšana starp Beļģijas un Nīderlandes karalistēm.

Priekšvēsture

Pēc veiksmīgās sacelšanās 1813. gadā pret Napoleona okupāciju Nīderlandes Republika 1815. gada Vīnes kongresā saņēma Dienvidnīderlandes teritorijas un jaunizveidotās Apvienotās Nīderlandes Karalistes atzīšanu.

Nīderlandes Apvienotās Karalistes dienvidu reģionos dzīvoja galvenokārt katoļi, puse no kuriem runāja franciski. Šīs teritorijas pēc Nīderlandes Neatkarības kara bija palikušas Spānijas un vēlāk Francijas pārvaldībā. 1815. gadā konservatīvie katoļu bīskapi bija aizlieguši dienvidniekiem ieņemt valdības posteņus, tādējādi skaitliski vairākumā esošos katoļus pārvaldīja holandiešu protestanti. Šajos apgabalos veidojās neapmierinātība ar protestantisko nīderlandiešu kontroli pār valsti, karaļa Villema I despotisko varu un pieaugošajām ekonomikas problēmām, kuras tradicionālajā dienvidu saimniecībā radīja ziemeļu nīderlandiešu liberālā ekonomika.

• 
  Sadalītā Nīderlande līdz franču okupācijai 1795. gadā, ar sarkano joslu iezīmēta robeža starp ziemeļu un dienvidu Nīderlandi
• 
  Apvienotā Nīderlandes Karaliste (1815-1830)
• 
  Francijas piedāvātais Nīderlandes dalīšanas plāns (1830)

Norise

1830. gada 25. augustā Briselē izcēlās nekārtības, kuru laikā tika izdemolēti veikali. Tajā dienā rādītās patriotiskās operas skatītāji pievienojās nemiernieku pūlim. Drīz sekoja sacelšanās arī citās pilsētās un ciemos. Dienvidnieki vēlējās lielāku administratīvo autonomiju. Villems I kārtības ieviešanai uz dienvidiem nosūtīja 8000 kareivju, kam kauju laikā no 23. līdz 26. septembrim neizdevās ieņemt Briseli. Dienvidnieki un franciski runājošie sāka dezertēt no holandiešu kontrolētās armijas. 26. septembrī Briselē tika sasaukti ģenerālštati, kas 4. oktobrī nobalsoja par atdalīšanos un neatkarību.

Situācijas atrisināšanai Villems I vērsās pie Eiropas lielvaru palīdzības. 1830. gada 20. decembrī sasauktajā Londonas konferencē Austrija, Lielbritānija, Francija, Prūsija un Krievija vienojās par neatkarīgas Beļģijas izveidošanu un atzīšanu, lai arī Francija sākotnēji vēlējās anektēt visus franciski runājošos apgabalus un Antverpenes apgabalā piedāvāja izveidot britu protektorātu.

1830. gada novembrī tika sasaukts Beļģijas Nacionālais Kongress, kas 1831. gada 7. februārī pasludināja konstitūciju, saskaņā ar kuru Beļģija kļuva par konstitucionālu monarhiju. Kongress noraidīja troņa kandidātus no holandiešu Orānas-Nasavas dinastijas, arī piedāvātie franču dinastiju pārstāvji netika pieņemti un 1831. gada 22. aprīlī tronis tika piedāvāts Lielbritānijā dzīvojošajam vācu Sakšu-Koburgu dinastijas pārstāvim, kurš 1831. gada 21. jūlijā tika kronēts par karali Leopoldu I.

1831. gada 2.-12. augustā Villems I veica vēl vienu mēģinājumu militāri iebrukt Beļģijā, taču pēc Francijas armijas ievešanas bija spiests atkāpties.

Sekas

1839. gada 19. aprīlī, parakstot Londonas līgumu, Nīderlande atzina Beļģijas neatkarību. Limburgas privince tika sadalīta Nīderlandes Limburgas un Beļģijas Limburgas daļās, bet Luksemburga tika sadalīta Beļģijas Luksemburgā un tagadējā Luksemburgas lielhercogistē, kas atradās personālūnijā ar Nīderlandes karalisti līdz 1890. gadam.