Pāriet uz saturu

Bidentāls līdzskanis

Vikipēdijas lapa
Artikulācijas vietas
Labiāla
Bilabiāla
Labiāli velāra
Labiāli alveolāra
Labiodentāla
Bidentāla
Koronāla
Lingvolabiāla
Interdentāla
Dentāla
Alveolāra
Apikāla
Lamināla
Postalveolāra
Alveopalatāla
Retrofleksa
Dorsāla
Palatāla
Labiāli palatāla
Velāra
Uvulāra
Uvulāri epiglotāla
Radikāla
Faringāla
Epiglotāli faringāla
Epiglotāla
Glotāla
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti.

Bidentāls līdzskanis tiek izrunāts vienlaikus gan ar augšzobiem, gan ar apakšzobiem. Parasti šāda skaņa sastopama tikai runas patoloģijā. Paplašinātā IPA simbols šai skaņai ir vienlaicīgas augšējā un apakšējā "tiltiņu" diakritiskās zīmes [  ̪͆].[1]

Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā nav oficiāla simbola bidentālajam berzenim, bet tiek lietots ad hoc simbols:

IPA Apraksts Paraugs
Valoda Ortogrāfija IPA Tulkojums
bidentāls berzenis šapsugu dialekts хэ [h̪͆ə] seši

Atšķirībā no interdentālajiem līdzskaņiem, kam artikulācijā ir iesaistīta mēle (kā [n̪͆]), ir vismaz viens apstiprināts īsta bidentāla līdzskaņa lietojums runātā valodā. Melnās jūras piekrastē (Ziemeļkaukāzā) dzīvojošie šapsugi vienā no apakšdialektiem lieto bidentālu nesvelpenisku berzeni. Citos dialektos un adigu literārajā valodā šajā pozīcijā lieto [x]. Fonēmiski šāda skaņa var tikt transkribēta kā /x̪͆/. Tomēr šīs skaņas radīšanas laikā nav novērojama berze pie mīkstajām aukslējām un zobi ir vienīgie iesaistītie artikulētāji. Lūpas ir atvērtas, zobi sakosti un mēle miera stāvoklī. Gaiss plūst caur zobiem un skaņa ir vidēja starp /ʃ/ un /f/. Šādu skaņu fonētiski var transkribēt ar [h̪͆], jo [h] tāpat pašam nav savas artikulācijas vietas.

Atveidošana latviešu valodā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā bidentāls līdzskanis atveidojams ar nebalsīgu labiodentālu berzeni un burtu "f".

  1. Ladefoged, Peter; Maddieson, Ian (1996). The Sounds of the World's Languages. Oxford: Blackwell. ISBN 0-631-19814-8 (angliski)