Mēle

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par muskuli mutes iekšpusē. Par citām jēdziena mēle nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Cilvēka mēle

Mēle (latīņu: lingua) ir mīksts muskuļots orgāns mutes iekšpusē. Mēle ļauj sajust ēdiena garšu, jo to klāj garšas kārpiņas. Mēle arīdzan ir ļoti elastīga, kas ļauj ne tikai ēst, bet cilvēkiem arī runāt. Pie tam tā spēj iztīrīt zobus no ēdiena atliekām. [1] Mēle ir jūtīga, jo tai ir daudz nervu, kas nodrošina tās kustību. Plaši izplatītais uzskats, ka dažādas mēles zonas uztver atšķirīgas garšas, nav pareizs. [2]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēli lielākoties veido muskuļi. Tā ir sadalīta priekšējā un mugurējā daļā. Priekšējā daļa ir redzama no priekšpuses un veido aptuveni divas trešdaļas no mēles garuma, bet mugurējā daļa ir tuvāk rīklei. Tā kā katrai daļai ir citādāka izcelsme embrioģenēzē, tad katru daļu inervē arī savi nervi. Abas daļas šķir sulcus terminalis.

Mēles labā un kreisā puse tiek sadalīta ar mēles starpsienu.

Priekšējā daļa ir šaurāka un vērsta pret apakšējiem griezējzobiem. Mugurējā daļa savukārt ir saistīa ar mēles kaulu, uzbalseni, rīkles u.c. muskuļiem.

Muskuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēli veido šķērssvītrotas muskuļšķiedras. Izšķir īstos mēles muskuļus un mēles muskuļus, kas sākas no kaula. Mēle ir ļoti kustīga, jo muskuļi stiepjas dažādos virzienos.

Ārējie muskuļi:

  1. M. Genioglossus
  2. M. Hyoglossus
  3. M. Styloglossus
  4. M. Palatoglossus

Iekšējie muskuļi:

  1. M.transversus linguae
  2. M.verticalis linguae
  3. M.longitudinalis superior linguae
  4. M.longitudinalis inferior linguae

Gļotāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēlei ir divas virsmas. Augšējā daļa (dorsum linguae) ir ar specializēto gļotādu, kas veido kārpiņas, bet mēles apakšējā virsmā ir seggļotāda, kas ir gluda un gļotādas epitēlijam nav pārragojuma pazīmju.  Zem epitēlija ir gļotādas saistaudi (lamina propria). Mēlei ir arī mazi siekalu dziedzeri, kas atrodas zem gļotādas. Vairāk sastopami, mēles galā (apex linguae) un pie mēles saknes (radix linguae). Mēles aizmugurē ir arī mēles mandele.[3]

Cilvēka mēles kārpiņas - diegveida kārpiņas (papilla folliata), sēņveida kārpiņas (papilla fungiformis) vaļņveida kārpiņas (circumvallate papillae), lapveida kārpiņas (papilla folliata)

Mēles kārpiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēles gļotādā ir 4 kārpiņu veidi:

  1. Diegveida kārpiņas – izkaisītas pa visu mēles mugurējo virsmu un to ir visvairāk. Tās paceļas virs mēles virsmas. Sastāv no primārās daļas - saistaudi ar asinsvadiem, kas iestiepjas kārpiņā un sekundārās - saistaudi, kas iestiepjas epitēlijā. No virspuses tās sedz daudzkārtains plakans pārragots epitēlijs un detrīts (ēdiena atliekas un atmirušie epiteliocīti). Tajās ir daudz nervgaļu, kas funkcionē kā taustes receptori, termoreceptori un sāpju receptori.
  2. Sēņveida kārpiņas – platākas par diegveida kārpiņām. Galvenokārt koncentrētas mēles galā, un tām ir sēnes forma. No primārās kārpiņas virsotnes epitēlijā iespiežas sekundārās kārpiņas, kurās atrodas daudz asins kapilāri. Epitēlijs virs kārpiņām nav pārragots, tāpēc tam cauri redzami kapilāri, kas kārpiņām piešķir sārto krāsu. Sānu virsmā ir garšas sīpoliņi, kas nodrošina garšas sajūtu.
  3. Lapveida kārpiņas - ir 3-5mm garas gļotādas krokas, ko atdala rievas mēles sānu malā. Katrā pusē mēles sānu virsmā ir 3-11 šādas kārpiņas. Sevišķi labi izteiktas jaundzimušajiem, bet dzīves laikā kļūst arvien grūtāk pamanāmas. Arī nodrošina garšas sajūtu.
  4. Vaļņveida kārpiņas - to skaits variē no 6 līdz 12 un tās ir vislielākās. Vaļnveida kārpiņas nepaceļas virs mēles gļotādas līmeņa, tās atrodas bedrītē, kurai apkārt ir valnītis, kas ir augstāks par pašu kārpiņu. Izšķir primāro saistaudu kārpiņu, kurai ir šaurāka pamatne un platāka virsotne, no kuras epitēlijā iespiežas sekundāras kārpiņas, virs kurām ir nepārragots epitēlijs. Valnīša un kārpiņas saistaudos ir gludie miocīti jeb muskuļšūnas. Miocītiem saraujoties, valnītis piespiežas kārpiņai un ap kārpiņu esošajā bedrītē tiek aizturētas barības vielas. Bedrīti izskalo ūdeņainas siekalas, jo mēles dziļumā ir serozie dziedzeri, kuru izvadi atveras bedrītē pie kārpiņu pamata. Tās kopā ar sēņveida un lapveida kārpiņām piedalās garšas sajūtas veidošanā.[3][4]

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēlei ir daudzpusīgas funkcijas, tā piedalās:

1)      ēdiena apstrādē

2)     skaņu radīšanā;

3)      garšu un taustes funkciju nodrošināšanā

4)      siekalu ražošanā;

5)      imūnājā atbildē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Maton, Anthea; Hopkins, Jean; McLaughlin, Charles William; Johnson, Susan; Warner, Maryanna Quon; LaHart, David; Wright, Jill D. (1993). Human Biology and Health. Englewood Cliffs, New Jersey, USA: Prentice Hall. ISBN 0-13-981176-1.
  2. Collings, V. B. (1974). "Human Taste Response as a Function of Locus of Stimulation on the Tongue and Soft Palate". Perception & Psychophysics 16: 169–174. doi:10.3758/bf03203270.
  3. 3,0 3,1 Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  4. Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina