Bradikardija
| Bradikardija | |
|---|---|
| Citi nosaukumi | Bradiaritmija, brahikardija |
 | |
| Sinusa bradikardija redzama EKG II izvadā ar sirds ritmu 50 sit/minūtē | |
| Specialitāte | Kardioloģija |
| Biežums | 15% (vīrieši), 7% (sievietes) |
Bradikardija ir stāvoklis, kas parasti tiek definēts, kad indivīdam sirdsdarbības ātrums miera stāvoklī ir mazāks par 60 sitieniem minūtē (BPM) pieaugušajiem, lai gan dažos pētījumos šis slieksnis noteikts kā mazāks par 50 BPM.[1] Bradikardija parasti neizraisa simptomus, līdz sitienu biežums nokrītas zem 50 BPM. Simptomātiski tas var izraisīt nogurumu, vājumu, reiboni, svīšanu un ļoti zemos ātrumos — ģīboni.[2]
Miega laikā lēna sirdsdarbība ar ātrumu 40—50 sit/min ir bieži sastopama un tiek uzskatīta par normālu. Labi sagatavotiem sportistiem var būt arī atlētiskās sirds sindroms, ļoti lēna sirdsdarbība miera stāvoklī, kas rodas kā pielāgošanās sportam un palīdz novērst tahikardiju fiziskas slodzes laikā.[3]
Klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sinusa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priekškambaru (atriālās) bradikardijas iedala trīs veidos. Pirmā respiratorā sinusa aritmija (elpošanas aritmija) parasti tiek konstatēta jauniem un veseliem pieaugušajiem. Sirdsdarbības ātrums palielinās ieelpošanas laikā un samazinās izelpas laikā.[4] Tiek uzskatīts, ka to izraisa vagālās tonusa izmaiņas elpošanas laikā. Ja samazinājums izelpas laikā katrā elpas vilcienā pazemina sirdsdarbības ātrumu zem 60 sit/min, šāda veida bradikardija parasti tiek uzskatīta par labdabīgu un liecina par labu veģetatīvo tonusu.
Otrais, sinusa bradikardija, ir sinusa ritms, kas mazāks par 60 sit/min. Tas ir bieži sastopams stāvoklis gan veseliem cilvēkiem, gan tiem, kuri tiek uzskatīti par labi trenētiem sportistiem. Pētījumi atklāja, ka 50—85% trenēto sportistu ir labdabīga sinusa bradikardija, salīdzinot ar 23% no visiem pētītajiem iedzīvotājiem.[5] Sportistu sirds muskulis ir kļuvis trenēts, lai iegūtu lielāku ieplūdes tilpumu, tāpēc, lai cirkulētu vienāda tilpuma asinis, nepieciešamas mazākas kontrakcijas.[4]
Trešais, slimā sinusa sindroms, ietver apstākļus, kas ietver smagu sinusa bradikardiju, sinoatriālo blokādi, sinusa apstāšanos un bradikardijas-tahikardijas sindromu (priekškambaru mirdzēšana, priekškambaru plandīšanās un paroksizmāla supraventrikulāra tahikardija).[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Types of Arrhythmia». 2011. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 19. marts.
- ↑ Sinus Bradycardia — eMedicine
- ↑ Baggish, Aaron L.; Wood, Malissa J. (2011-06-14). "Athlete's heart and cardiovascular care of the athlete: scientific and clinical update". Circulation 123 (23): 2723–2735. doi:10.1161/CIRCULATIONAHA.110.981571. ISSN 1524-4539. PMID 21670241.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Allan B. Wolfson (redaktors). Harwood-Nuss' Clinical Practice of Emergency Medicine (4th izd.), 2005. 260. lpp. ISBN 978-0-7817-5125-4.
- ↑ Bryan G. Ward, J.M. Rippe. «11». Athletic Heart Syndrome. Clinical Sports Medicine, 1992. 259. lpp. PMID 1591784.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bradikardija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)