Breaking2
.jpg) Eliuds Kipčoge |
 Zersenajs Tadese |
 Lelisa Desisa |
Breaking2 bija sporta ekipējuma ražotāja Nike projekts ar mērķi pārspēt divu stundu robežu maratona skrējienā. Nike par projektu paziņoja 2016. gada decembrī un izveidoja triju elites skrējēju komandu, kas trenējās privātām sacensībām. Sacensības notika 2017. gada 6. maijā F1 trasē Moncas autodromā, Itālijā.[1][2][3][4] Beigās projekts mērķi nesasniedza — labākais skrējējs, Eliuds Kipčoge, uzvarēja ar rezultātu 2:00:25.[5]
Komandas dalībnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Nike mērķa sasniegšanai izvēlējās trīs skrējējus:[4][6]
| Vārds | Valsts | Dzimšanas datums | Vecums | Iepriekšējais labākais maratons |
|---|---|---|---|---|
| Lelisa Desisa |  Etiopija |
1990. gada 14. janvāris | 27 | 2:04:45 |
| Eliuds Kipčoge |  Kenija |
1984. gada 5. novembris | 32 | 2:03:05 |
| Zersenajs Tadese |  Eritreja |
1982. gada 8. februāris | 35 | 2:10:41 |
Tobrīd Eliuds Kipčoge bija esošais olimpiskais čempions, gūstot uzvaru 2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, bet Zersenajam Tadesem piederēja pusmaratona pasaules rekords (58:23, uzstādīts 2010. gadā).
Nike piesaistīja 30 pasaules līmeņa skrējējus kā tempa turētājus, ieskaitot Endrū Bumbalo, Semu Čelangu, Krisu Deriku, Bernardu Lagatu un Lopesu Lomongu.[6][7]
Gatavošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Nike šim mēģinājumam izstrādāja jaunus skriešanas apavus "Vapor Fly Elite".[8] Moncas autosporta trasi izvēlējās nelielā augstuma virs jūras līmeņa, mierīgo laika apstākļu un īsā apļa garuma dēļ. Bez tempa turēšanas automašīnas tika izmantoti arī papildu skrējēji, kurus izvietoja kā aizsegu no vēja galvenajiem skrējējiem.[9]
Sacensības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sacensībās sākās sestdienā, 2017. gada 6. maijā, plkst. 5.45 no rīta. Gaisa temperatūra bija 12°C un lija neliels lietus.
Lai pārspētu divu stundu slieksni, skrējējiem bija jāskrien ar tempu 2:50 minūtes uz kilometru. Lai to sasniegtu, skrējēji sekoja sešu trijstūrī izvietotu tempa turētāju komandai, kuri sekoja automašīnai, uz kuras bija displejs ar noskrieto laiku un uz zemes tika projicēts zaļš lāzera stars, kas norādīja vietu, kur būtu jāatrodas vadošajam tempa turētājam. Tempa turētāji vienā maiņā skrēja tikai divus apļus (4,8 km) un starp maiņām atpūtās 30 minūtes. Tempa turētāji mainījās grupās pa trim.[7]
Skrējēji sāka paredzētajā tempā, bet Desisa atpalika pēc 16 kilometriem, viņam pie aptuveni 20 kilometriem sekoja Tadese. Kipčoge vajadzīgajā tempā palika līdz 25 km (1:11:03), bet pie 30 km no nepieciešamā atpalika tikai sekundi. Kipčoge sacensības noslēdza ar rezultātu 2:00:25 un apgalvoja, ka skrējis par 100 procentiem.[6]
Rezultāti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Vieta | Sportists | Valsts | Laiks |
|---|---|---|---|
 |
Eliuds Kipčoge | Kenija |
2:00:25 |
 |
Zersenajs Tadese | Eritreja |
2:06:51 |
 |
Lelisa Desisa | Etiopija |
2:14:10 |
Pirms sacensību starta pasaules rekords maratonā bija 2:02:57 (uzstādījis Deniss Kimeto 2014. gada Berlīnes maratonā). Lai arī Kipčoge pārspēja šo laiku par vairāk nekā divām minūtēm, viņa rezultāts neskaitījās kā oficiāls rekords pēc IAAF standartiem vairāku iemeslu dēļ, ieskaitot to, ka tempa turētāji sacensībām pievienojās to laikā.[10]
Dokumentālā filma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Īsi pēc sacensībām Nike paziņoja, ka sadarbībā ar National Geographic taps dokumentālā filma, ko demonstrēs vasaras beigās.[11] Šī filma tika publicēta National Geographic Youtube kanālā 2017. gada 21. septembrī.
Ineos 1:59 Challenge
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2019. gadā Kipčoge ar uzņēmumu Ineos kā sponsoru veica izaicinājumu Ineos 1:59 Challenge, veicot vēl vienu mēģinājumu pārspēt divu stundu atzīmi. Mēģinājums bija sekmīgs, Kipčogem finišējot ar rezultātu 1:59:40,2,[12] bet arī tas netika atzīts par Pasaules rekordu neatbilstības IAAF noteikumiem dēļ.[13]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ed Caesar. «Inside Nike’s Quest for the Impossible: a Two-Hour Marathon». Wired, 2016. gada 12. decembris. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ Alex Hutchinson. «Nike’s Audacious Plan: Break the 2-Hour Marathon Barrier in 2017». Runner's World, 2016. gada 12. decembris. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ Ross Tucker, Ph.D. «The sub-2 hour marathon in 2017? Thoughts on concept». The Science of Sport, 2016. gada 12. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 2. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ 4,0 4,1 «Interactive: A look at how three marathoners could break the sub-2hr barrier on May 6». The Straits Times (angļu). Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ Jon Mulkeen. «Kipchoge a 'happy man' in Monza». IAAF, 2017. gada 6. maijs. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Ali Nolan. «So Close! Kipchoge Runs a 2:00:25 in the Breaking2 Attempt». Runner's World, 2017. gada 6. maijs. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ 7,0 7,1 Erin Strout. «What It Was Like to Pace the Fastest Marathon in History». Runner's World, 2017. gada 9. maijs. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ «Nike Zoom VaporFly Elite: the shoe of Breaking2 you can’t buy.». www.runningshoesguru.com (angļu). Skatīts: 2017-11-29.
- ↑ Matt Burgess, 10 May 2017 "If you missed Nike's two-hour marathon attempt you can relive it here" wired.co.uk
- ↑ Eliza Buzacott-Speer. «Eliud Kipchoge falls 26 seconds short of first sub two-hour marathon». Australian Broadcasting Corporation, 2017. gada 6. maijs. Skatīts: 2017. gada 12. maijs.
- ↑ Nike News. «Nike Celebrates its Breaking2 Results». Nike, 2017. gada 6. maijs. Skatīts: 2017. gada 1. septembris.
- ↑ Bianca Britton. «Kenya's Eliud Kipchoge smashes two-hour marathon barrier». CNN International. CNN. Skatīts: 2019-10-12.
- ↑ Derek Hawkins. «Kenya’s Eliud Kipchoge just became the first marathon runner to break the 2-hour barrier». Washington Post, 2019. gada 12. oktobris. Skatīts: 2019. gada 12. oktobris.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Nike paziņo par Breaking2, 2016. gada 12. decembris
- National Geographic veidotā dokumentālā filma, 2017. gada 21. septembris