Itālija
| Itālijas Republika Repubblica italiana |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Himna: Il Canto degli Italiani |
||||||
 Itālijas atrašanās vieta Eiropā
|
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Roma 41°54′N 12°29′E / 41.900°N 12.483°E | |||||
| Valsts valodas | itāļu valoda1 | |||||
| Valdība | parlamentāra republika | |||||
| - | Prezidents | Serdžo Matarella | ||||
| - | Premjerministrs | Mario Dragi | ||||
| Izveidošanās | ||||||
| - | Apvienošanās | 1861. gada 17. martā | ||||
| - | Republika | 1946. gada 2. jūnijā | ||||
| Iestāšanās ES | 1957. gada 25. martā | |||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 301,318 km² (71.) | ||||
| - | Ūdens (%) | 2,4 | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2010. gadā | 60 605 053 (23.) | ||||
| - | Blīvums | 201,1/km² (61.) | ||||
| IKP (PPP) | 2010. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $1,773 trilj.[1] | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $29 392 | ||||
| Džini koef. (2006) | 32 (vidējs) | |||||
| TAI (2019) | 0,892 (ļoti augsts) (29.) | |||||
| Valūta | Eiro (EUR) |
|||||
| Laika josla | CET (UTC+1) | |||||
| - | Vasarā (DST) | CEST (UTC+2) | ||||
| Interneta domēns | .it | |||||
| ISO 3166-1 kods | 380 / ITA / IT | |||||
| Tālsarunu kods | +39 | |||||
| 1 | Valle d'Aostā kopā ar itāļu valodu oficiālā ir franču valoda. Dienvidtirolē otrā valsts valoda ir vācu. | |||||
Itālija (itāļu: Italia, izrunā [iˈtaːlja]), oficiāli Itālijas Republika (Repubblica italiana), ir valsts Dienvideiropas centrālajā daļā. Kopš 1946. gada konstitucionālā referenduma Itālija ir republika. Lielākā daļa no valsts atrodas Apenīnu pussalā, kas tālu iestiepjas Vidusjūrā. Pēc kontūras šī pussala atgādina zābaku. Itālijai pieder arī divas lielas salas: Sardīnija un Sicīlija, un vairākas mazākas salas. Itālija robežojas ar Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju un divām anklāva pundurvalstīm — Vatikānu un Sanmarīno, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.
Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klāj kalnienes un kalni.[2] Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm ir Alpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjas Apenīnu kalni. Lielākā daļa no valsts zemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram, Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīva ģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvi vulkāni,[2] no kuriem pazīstamākie ir Vezuvs un Etna.
Itālijas galvaspilsēta ir Roma. Vairums iedzīvotāji ir itāļi. Oficiālā valoda ir itāļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, konkrēti, Romas Katoļu baznīca. Itālijā izmantotā valūta ir eiro.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Šīs grieķu apdzīvotās vietas dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Līdz 19. gadsimtam Itālija bija sadalīta nelielās valstīs, no kurām lielākās bija Pāvesta valsts, Sardīnijas karaliste, Abu Sicīliju karaliste, Venēcijas Republika un Toskānas hercogiste.
1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija pieteica karu Austrijai un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Abu Sicīliju karaliste anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti, bet tā paša gada maijā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā un pievienoja to Sardīnijas karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.
1882. gadā Itālijas Karaliste pievienojās Trejsavienībai, taču Pirmajā pasaules karā pievienojās Sabiedrotajiem. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības. 1939. gada 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju un Otrā pasaules kara cīnījās pret Sabiedrotajiem. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.
1949. gadā Itālija bija viena no NATO dibinātājām, bet 1958. gadā — viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijai pieder divas lielas salas: Sicīlija un Sardīnija, kā arī vairākas mazākas salas, no kurām lielākā ir Elba. Sicīlija un Sardīnija ir arī divas vislielākās salas Vidusjūrā.
Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus v.j.l., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.
Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22 °C līdz +24 °C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0 °C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26 °C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8 °C līdz +10 °C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.[3]
Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Reģioni (regione)
- Provinces (provincia)
- Komūnas (comune)
Itālijas reģioni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Abruco (Abruzzo)
- Apūlija (Puglia)
- Bazilikata (Basilicata)
- Emīlija-Romanja (Emilia-Romagna)
- Friuli-Venēcija Džūlija (Friuli-Venezia Giulia) *
- Kalabrija (Calabria)
- Kampānija (Campania)
- Lacio (Lazio)
- Ligūrija (Liguria)
- Lombardija (Lombardia)
- Marke (Marche)
- Molize (Molise)
- Pjemonta (Piemonte)
- Sardīnija (Sardegna) *
- Sicīlija (Sicilia) *
- Toskāna (Toscana)
- Trentino-Alto Adidže (Trentino-Alto Adige) *
- Umbrija (Umbria)
- Valle d'Aosta (Valle d'Aosta) *
- Veneto (Veneto)
- * Reģioni ar īpašu statusu.
Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Itālijā 2010. gadā dzīvoja 60,6 miljoni iedzīvotāju. Pēc šī rādītāja tā ir ceturtā lielākā valsts Eiropas Savienībā un 23. lielākā pasaulē. Iedzīvotāju blīvums (201 cilvēks uz km²) ir piektais lielākais Eiropas Savienībā. Visvairāk cilvēku dzīvo Ziemeļitālijā, kur koncentrējas aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem.
Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Itālijas lielākās pilsētas ir Roma, Milāna un Turīna. Ja skatās pilsētu lielumus pēc to aglomerācijās dzīvojošo skaita, tad viennozīmīgi ar 7,4 miljoniem iedzīvotāju lielākā ir Milāna. Romas aglomerācijā dzīvo salīdzinoši tikai 3,7 miljoni.
| Vieta | Pilsēta | Reģions | Iedz. | Vieta | Pilsēta | Reģions | Iedz. | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Roma | Lacio | 2 761 477 | 11 | Venēcija | Venēcija | 270 884 | |
| 2 | Milāna | Lombardija | 1 324 110 | 12 | Verona | Venēcija | 263 964 | |
| 3 | Neapole | Kampānija | 959 574 | 13 | Mesīna | Sicīlija | 242 503 | |
| 4 | Turīna | Pjemonta | 907 563 | 14 | Paduja | Venēcija | 214 198 | |
| 5 | Palermo | Sicīlija | 655 875 | 15 | Trieste | Friuli-Venēcija Džūlija | 205 535 | |
| 6 | Dženova | Ligūrija | 607 906 | 16 | Breša | Lombardija | 193 879 | |
| 7 | Boloņa | Emīlija-Romanja | 380 181 | 17 | Taranto | Apūlija | 191 810 | |
| 8 | Florence | Toskāna | 371 282 | 18 | Prato | Toskāna | 188 011 | |
| 9 | Bari | Apūlija | 320 475 | 19 | Parma | Emīlija-Romanja | 186 690 | |
| 10 | Katānija | Sicīlija | 293 458 | 20 | Redžo di Kalabrija | Kalabrija | 186 547 |
Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Itālija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- (angliski) Italy Archived 2017. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē. CIA - The World Factbook
- (angliski) Italian Tourism Official Website www.italia.it
| ||||||||||||||||||
| ||||||
| ||||||
|