Itālija

Itālijas Republika Repubblica italiana
Karogs Ģerbonis
Himna: Il Canto degli Italiani
Itālijas atrašanās vieta Eiropā
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Roma 41°54′N 12°29′E
Valsts valodas		itāļu valoda1
Valdība		parlamentāra republika
-	Prezidents	Serdžo Matarella
-	Premjerministrs	Mateo Renci
Izveidošanās
-	Apvienošanās	1861. gada 17. martā
-	Republika	1946. gada 2. jūnijā
Iestāšanās ES		1957. gada 25. martā
Platība
-	Kopā	301 318 km² (71.)
-	Ūdens (%)	2,4
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2010. g.	60 605 053 (23.)
-	Blīvums	201,1/km² (61.)
IKP (PPP)		2010. gada aprēķins
-	Kopā	$1,773 trilj.
-	Uz iedzīvotāju	$29 392
Džini koef. (2006)		32 (vidējs)
HDI (2010)		0,854 (ļoti augsts) (23.)
Valūta		Eiro (EUR)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		.it
ISO 3166-1 kods		380 / ITA / IT
Tālsarunu kods		+39
1	Valle d'Aostā kopā ar itāļu valodu oficiālā ir franču valoda. Dienvidtirolē otrā valsts valoda ir vācu.

Itālija (itāļu: Italia, izrunā [iˈtaːlja]), oficiāli Itālijas Republika (Repubblica italiana), ir valsts Dienvideiropas centrālajā daļā. Kopš 1946. gada konstitucionālā referenduma Itālija ir republika. Lielākā daļa no valsts atrodas Apenīnu pussalā, kas tālu iestiepjas Vidusjūrā. Pēc kontūras šī pussala atgādina zābaku. Itālijai pieder arī divas lielas salas: Sardīnija un Sicīlija, un vairākas mazākas salas. Itālija robežojas ar Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju un divām anklāva pundurvalstīm — Vatikānu un Sanmarīno, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.

Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klāj kalnienes un kalni. Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm ir Alpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjas Apenīnu kalni. Lielākā daļa no valsts zemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram, Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīva ģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvi vulkāni, no kuriem pazīstamākie ir Vezuvs un Etna.

Itālijas galvaspilsēta ir Roma. Vairums iedzīvotāji ir itāļi. Oficiālā valoda ir itāļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, konkrēti, Romas Katoļu baznīca. Itālijā izmantotā valūta ir eiro.

Vēsture

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās cilvēku (neandertāliešu) apmetnes Itālijas pussalā attiecināmas uz paleolītu, t.i., apmēram, pirms 200 tūkstošiem gadu. Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Šīs grieķu apdzīvotās vietas dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). Apmēram šajā laikā sāka veidoties arī Romas karaliste.

Senās Romas laikā Apenīnu pussalu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra. Sākotnēji tā apzīmēja tikai pussalas dienvidu daļu. Tikai pēc tam, kad romieši bija pakļāvuši visu Itālijas pussalu, šo jēdzienu arī sāka attiecināt uz visu pussalas teritoriju.

Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Arī vēlākās Eiropas un Āzijas karalistes - Bizantija, karolingi, Svētā Romas impērija, vairāku gadsimtu laikā mēģināja pakļaut to savai kontrolei (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā). Taču vēl 18. gadsimta sākumā par kontroli cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki - Savoja, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste. Papildus tiem 1738. gadā vēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē.

19. gadsimtā notika Itālijas apvienošana. 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā Ziemeļitālijā sākās sacelšanās pret Austriju, kuras valdījumos bija Lombardija un Veneto, un vairākās Apenīnu pussalas valstis pieteica Austrijai karu, kurā gan cieta sakāvi. 1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija atkal pieteica karu Austrijai, kurā šoreiz Sardīnija guva uzvaru un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Sicīlija anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti. 1860. gada maijā Sardīnijas atbalstītā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā, līdz oktobrim ieņēma Abu Sicīliju karalisti, un pēc tautas nobalsošanas tā pievienojās Sardīnijas karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.

1882. gadā Itālijas Karaliste pievienojās Trejsavienībai, taču 1915. gadā pieņēma britu izteikto uzaicinājumu izstāties no Trejsavienības un pievienoties Sabiedrotajiem karā pret to. Par šo soli, pēc kara Itālija saņēma no Austroungārijas Dienviddtiroli.

1922. gadā pēc Marša uz Romu pie varas nāca Benito Musolīni. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības.

Itālija sniedza atbalstu Fransisko Franko vadītajai armijai Spānijas pilsoņu kara laikā. 1939. gada aprilī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju (tā saukto "Tērauda paktu"), taču sākoties Otrajam pasaules karm palika neitrāla, un tikai 1940. gada 10. jūnijā pieteica karu Francijai. 28. oktobrī Itālijas armija iebruka Grieķijā, taču tika sakauta, un lai pieveiktu grieķus, 1941. gada aprīlī karā iesaistījās Vācija.

1943. gada vasarā Sabiedroto karaspēks iebruka Sicīlijā. Karalis Viktors Emanuels III aizliedza fašistu partiju un arestēja Musolīni, kuru vācieši atbrīvoja no gūsta un iecēla par formālo valsts vadītāju valsts ziemeļu daļā izveidotajā Itālijas Sociālajā republikā. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.

1949. gadā Itālija bija viena no NATO dibinātājām, bet 1958. gadā — viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.

Ģeogrāfija

Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijai pieder divas lielas salas: Sicīlija un Sardīnija, kā arī vairākas mazākas salas, no kurām lielākā ir Elba. Sicīlija un Sardīnija ir arī divas vislielākās salas Vidusjūrā.

Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus v.j.l., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.

Klimats

Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22 °C līdz +24 °C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0 °C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26 °C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8 °C līdz +10 °C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.

Administratīvais iedalījums

• Reģioni (regione)

• Provinces (provincia)

• Komūnas (comune)

Itālijas reģioni

Itālijas reģioni.

• Abruco (Abruzzo)
• Apūlija (Puglia)
• Bazilikata (Basilicata)
• Emīlija-Romanja (Emilia-Romagna)
• Friuli-Venēcija Džūlija (Friuli-Venezia Giulia) ^*
• Kalabrija (Calabria)
• Kampānija (Campania)
• Lacio (Lazio)
• Ligūrija (Liguria)
• Lombardija (Lombardia)
• Marke (Marche)
• Molize (Molise)
• Pjemonta (Piemonte)
• Sardīnija (Sardegna) ^*
• Sicīlija (Sicilia) ^*
• Toskāna (Toscana)
• Trentino-Alto Adidže (Trentino-Alto Adige) ^*
• Umbrija (Umbria)
• Valle d'Aosta (Valle d'Aosta) ^*
• Veneto (Veneto)

^* Reģioni ar īpašu statusu.

Demogrāfija

Itālijā 2010. gadā dzīvoja 60,6 miljoni iedzīvotāju. Pēc šī rādītāja tā ir ceturtā lielākā valsts Eiropas Savienībā un 23. lielākā pasaulē. Iedzīvotāju blīvums (201 cilvēks uz km²) ir piektais lielākais Eiropas Savienībā. Visvairāk cilvēku dzīvo Ziemeļitālijā, kur koncentrējas aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem.

Pilsētas

Itālijas lielākās pilsētas ir Roma, Milāna un Turīna. Ja skatās pilsētu lielumus pēc to aglomerācijās dzīvojošo skaita, tad viennozīmīgi ar 7,4 miljoniem iedzīvotāju lielākā ir Milāna. Romas aglomerācijā dzīvo salīdzinoši tikai 3,7 miljoni.

Vieta	Pilsēta	Reģions	Iedz.	Vieta	Pilsēta	Reģions	Iedz.	Roma Milāna
1	Roma	Lacio	2 761 477	11	Venēcija	Venēcija	270 884
2	Milāna	Lombardija	1 324 110	12	Verona	Venēcija	263 964
3	Neapole	Kampānija	959 574	13	Mesīna	Sicīlija	242 503
4	Turīna	Pjemonta	907 563	14	Paduja	Venēcija	214 198
5	Palermo	Sicīlija	655 875	15	Trieste	Friuli-Venēcija Džūlija	205 535
6	Dženova	Ligūrija	607 906	16	Breša	Lombardija	193 879
7	Boloņa	Emīlija-Romanja	380 181	17	Taranto	Apūlija	191 810
8	Florence	Toskāna	371 282	18	Prato	Toskāna	188 011
9	Bari	Apūlija	320 475	19	Parma	Emīlija-Romanja	186 690
10	Katānija	Sicīlija	293 458	20	Redžo di Kalabrija	Kalabrija	186 547

Ārējās saites

• (angliski) Italy CIA - The World Factbook
• (angliski) Italian Tourism Official Website www.italia.it