Kamils Pisaro

**Kamils Pisaro**
*Jacob Abraham Camille Pissarro*
Kamils Pisaro; Jacob Abraham Camille Pissarro
	Kamils Pisaro ap 1900. gadu
Dzimis	1830. gada 10. jūlijā; Šarlote Amālija, Dāņu Vestindija ; (Tagad ASV Virdžīnas)
Miris	1903. gada 13. novembrī (73 gadu vecumā); Parīze, Francija
Nozares	Glezniecība
Mākslas virziens	Impresionisms, postimpresionisms
Skolotāji	Fricis Melbijs, Žans Batists Kamils Koro
Skolnieki (-nieces)	Sezāns, Serā, Gogēns, Van Gogs

Kamils Pisaro (franču: Camille Pissarro, izrunā: /kamij pisaʁo/; dzimis 1830. gada 10. jūlijā, miris 1903. gada 13. novembrī) bija dāņu/franču gleznotājs.

Gleznojis ielas, pilsētu nomales, lauku ainavas.^[1] Viens no impresionisma pamatlicējiem. Vienīgais, kas savus darbus izstādījis visās astoņās impresionistu grupas izstādēs. Bijis daudzu ietekmīgu mākslinieku mentors un draugs, daudzi Pisaro pazinušie aprakstīja viņu kā "tēvu Pisaro".

Dzīvesgājums

Pisaro dzimis tobrīd Dānijai piederošajā Sentomasa salā, ebreju ģimenē, kas bija cēlusies no Portugāles un Francijas. Vina tēvs bija tirgotājs, kurš ieradās salā, lai pārņemtu savā mirušā onkuļa biznesu un rezultātā aprecēja viņa atraitni. Šādas attiecības neatļāva ebreju reliģiskie noteikumi un tā dēļ viņu četriem bērniem, tostarp Kamilam, bija aizliegts apmeklēt salas ebreju skolu. Tā vietā Kamils apmeklēja melnādaino bērnu pamatskolu.

12 gadu vecumā Pisaro tēvs viņu aizsūtīja uz internātskolu Francijā. Viņš mācījās ģimnāzijā Parīzes tuvumā, kur ātri tika ievērots viņa zīmēšanas un gleznošanas talants. Aptuveni 16 gadu vecumā Pisaro atgriezās Sentomasa salā, kur tēvs viņam bija izkārtojis ierēdņa darbu ostā. Turpmākos 5 gadus Pisaro izmantoja jebkuru no darba brīvo brīdi gleznošanai. 1851.gadā Pisaro iepazinās ar salā dzīvojošo dāņu gleznotāju Frici Melbiju, kurš ieteica Pisaro kļūt par gleznotāju un pieņēma viņu par savu mācekli. Jau drīz abi kopā devās uz Venecuēlu, kur turpmākos divus gadus dzīvoja Karakasā. Pisaro aktīvi gleznoja gan ainavas, gan pilsētas skatus un arī skicēja.

1855.gadā Pisaro pārcelās uz dzīvi Parīzē, kur nodzīvoja lielāko daļu atlikušā mūžu. Sākumposmā Parīzē strādāja par mācekli pie Friča Melbija brāļa Antona. Vēlāk mācījās vairākās mākslas skolās, bet nevienu nepabeidza, jo formālās mācību metodes viņam šķita pārāk stīvas. Sākotnēji gleznojis tolaik oficiālajā akadēmiskās mākslas tradīcijā un tādējādi vairāki darbi 1859.gadā tika izstādīti Parīzes salonā. Šajā laikā sadraudzējies ar citu gleznotāju Kamilu Karo un kļuvis par viņa skolnieku. Tieši Karo ietekmē Pisaro sāka aktīvi gleznot dabā.

1860.gadu sākumā iepazinās ar vairākiem jauniem māksliniekiem (tostarp Klodu Monē un Polu Sezānu), kas vēlējās gleznot reālistiskākā manierē un bija neapmierināti ar Parīzes salona diktēto mākslas modi. Desmitgades beigās sācis aizrauties ar Japānas mākslu, kuras iespaidā sācis vairāk radoši eksperimentēt.

1870.gadā, sākoties Franču Prūšu karam, pārcelies uz Lielbritāniju. 1871.gadā Kroidonā pie Londonas salaulājies ar savas mātes kalponi, kāda vīndara meitu Jūliju Vellā. Pārim bija 7 bērni no kuriem 6 arī kļuva par gleznotājiem.

Mūža nogalē sirdzis ar redzes problēmām, kas viņam vairs neļāva gleznot dabā. Miris 1903.gada 13. novembrī Parīzē un apbedīts Perlašēzas kapsētā.