Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts
| Valsts |
 Latvija |
|---|---|
| Dibināts | 1978. gadā |
| Atrašanās vieta | Ķengaraga iela 8, Rīga |
| Tips | Latvijas Universitātes pārraudzībā esošs zinātnisks institūts |
| Direktors | Andris Anspoks |
| Mājaslapa | cfi.lu.lv |
LU Cietvielu fizikas institūts (LU CFI) ir Latvijas Universitātes akadēmiskā pamatstruktūrvienība ar atvasinātas publiskas personas statusu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1961. gadā pie LVU Fizikas un matemātikas fakultātes (LVU FMF) nodibināja Pusvadītāju fizikas laboratoriju Ilmāra Vītola vadībā, bet 1968. gadā Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas laboratoriju Voldemāra Fricberga vadībā. 1975. gadā Daugavas krastā Ķengaragā uzcēla LVU FMF laboratoriju korpusu. 1978. gadā nodibināja LVU zinātniski pētniecisko Cietvielu fizikas institūtu, par kura direktoru tika iecelts Juris Zaķis. Institūta sastāvā bija
- Jonu kristālu fizikas nodaļa (vadītājs Ivars Tāle)
- Stiklu fizikas nodaļa (vadītājs Andrejs Siliņš)
- Segnoelektriķu fizikas nodaļa (vadītājs Voldemārs Fricbergs)
- Pusvadītāju materiālu nodaļa (vadītājs Andrejs Lūsis)
- Programmētā eksperimenta laboratorija (vadītājs Jurijs Kuzmins)
- Elektronisko skaitļošanas mašīnu daļa (vadītājs Imants Griķis)
- Mehāniskās darbnīcas (vadītājs Oļģerts Āboliņš)
- Konstruktoru daļa (vadītājs Jānis Straumēns)
- Radioelektronikas daļa (vadītājs Edmunds Tardenaks)
- Kriogēnā stacija (vadītājs Ilmārs Dunkurs).
1986. gadā LU CFI kļuva par juridiski patstāvīgu iestādi. 1992. gadā tika dibināta Optisko materiālu laboratorija un izveidota jauna studiju programma: Optometrija un redzes zinātne (vadītājs Ivars Lācis). 1993. gadā LU CFI pievienojās aptuveni 20 darbinieki no Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta un 1999. gadā vēl aptuveni 20 līdzstrādnieki no Fizikas institūta Kodolreakciju laboratorijas. 2001. gadā tas kļuva par CAMART Eiropas Komisijas Ekselences centru. 2004. gadā institūtam pievienojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta Organisko materiālu laboratorija (vadītāja Inta Muzikante).[1] 2006. gadā to pārveidoja par LU aģentūru, bet 2013. gadā par LU zinātnisko institūtu – atvasinātu publisku personu.
Galvenie pētījumu virzieni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Fizikālo un ķīmisko procesu, moderno materiālu struktūras un īpašību teorētiskā modelēšana;
- Neorganiskie monokristāli, keramika, stikli, plānas kārtiņas, nanostrukturētas virsmas, funkcionālās organiskās molekulas un polimēri pielietošanai optikā, elektronikā un fotonikā;
- Elektronisko un jonu procesu eksperimentālie pētījumi platzonu materiālos ar dažādu struktūras kārtības pakāpi;
- Daudzfunkcionālie un hibrīdu materiāli pielietošanai enerģētikā.
Direktori
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Juris Zaķis (1978-1984)
- Andrejs Siliņš (1984-1992)
- Andris Krūmiņš (1992-1999)
- Andris Šternbergs (1999-2016)
- Mārtiņš Rutkis (2016-2021)
- Andris Anspoks (no 2021)
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Institūta vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 13. decembrī.