Pāriet uz saturu

Dalībnieks:Zemgalietis/SandboxIV

Vikipēdijas lapa

Kara norise

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1936. gads

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Map showing Spain in September 1936:Situācija 1936. gadā
  Nacionālistu kontrolētās teritorijas
  Republikāņu kontrolētās teritorijas

Ievērojama daļa nacionālistu bruņoto spēku atradās Spānijas kolonijā Āfrikā — Marokā. Tā kā pamatcīņa par varu valstī notikās Spānijas valsts Eiropas daļā — Piraneju pussalā, nacionālisti, izveidojot jūras un gaisa tiltus, pakāpeniski pārsvieda savu spēkus uz pussalas dienvdrietumu daļu.[1] Apvērsuma līderis Sanžuržo (Sanjurjo) 20. jūlijā gāja bojā lidmašīnas avārijā.[2][3] Šī notikuma rezultātā nacionālistu spēku vadība pārgāja divu komandieru rokās — Mola (Mola) vadīja nacionālistus Pireneju pussalas ziemeļos, savukārt Franko pakļāvās spēki pussalas dienvidos.[4] Vienlaikus jau pirmajās pilsoņu kara dienās starp karojošām pusēm aizsākās asiņainas izrēķināšanas ar pretinieku piekritējiem, pakāpeniski izvēršoties vienai no šī konflikta nepatīkamākajām parādībām — baltajam un sarkanajam teroram.[5][6] Piektajā sacelšanās dienā — 21. jūlijā nacionālisti ieņēma Spānijas jūras spēku bāzi, kas atradās Ferolā, Galīcijā (Ferrol, Galicia).[7]

Ģenerālis Mola nosūtīja nemiernieku bruņoto spēku vienības pulkveža Alfonso Beorlegui Canet vadībā uz republikāņu kontrolēto reģionu valsts ziemeļus pie Spānijas un Francijas robežas, lai realizētu Gipuskojas kampaņu. Tās ietvaros no jūlija līdz septembrim pakāpeniski tika ieņemts Gipuskojas reģions. Ar nacionālistu uzvaru 5. septembrī Irun kaujā republikāņu spēku kontrolētās teritorijas valsts ziemeļos tika nogrieztas no Francijas robežas, tādējādi liedzot republikāņiem iespēja saņemt palīdzību pa sauszemi no kaimiņvalsts.[8] Sansevastjanā, kur republikāņu spēki bija sašķēlušies starp anaristu un basku nacionālistuiem frakcijām, nacionālistu karavīri ienāca 15. septembrī.[9] Pēc tam nacionālistu spēki uzsāka uzbrukumu Bilbao, basku apdzīvoto teritoriju galvaspilsētu, tomēr septembra beigās republikāņu vienībām izdevās apturēt uzbrukumu kaujās uz Biskajas provinces robežām.

Konflikta sākums republikāņu pusē iezīmējās ar nespēju izrādīt efektīvu bruņotu pretestību nacionālistiem, kas bija saistīts ar republikāņu militarziēto vienību vājo organizētību un vienotas vadības trūkumu. Jau 4. septembrī Žirala (Giral) valdība atkāpās, nespējot tikt galā ar radušos situāciju. Jauno valdību izveidoja Sociālistu organizācija Francisco Largo Caballero vadībā.[10] Viens no tās pirmajiem darbiem bija centralizēt vadību pār republikāņiem lojālajām vienībām.[11]

Attack on Nationalist position near Madrid, Somosierra, 1936

Savukārt nacionālistu pusē vecāko virsnieku sapulcē, kas 21. septembrī norisinājās Salamankā, par bruņoto spēku komandieri tika izvēlēts Franko, piešķirot viņam augstāko militārā dienesta pakāpi un titulu — ģenerālisimus.[4][12] Franko vadībā 27. septembrī, izmantojot marokāņu un Spāņu leģiona elementus, tika atbrīvots Alkazaras cietoksnis, Toledo,[12] kur no jūlija beigām pilnībā izolētā ēku kompleksā vairāku tūkstošu republikāņu ielenkumā atradās nacionālistu garnizons pulkveža José Moscardó Ituarte vadībā.[12][13] Jau pēc divām dienām Franko pasludināja sevi par Caudillo ("vadoni", kas ir ekvivalents itāļu dučes un vācu fīrera politiskajam titulam), vienlaikus viņa vadībā tika apvienotas dažādās nacionālistu politiskās frakcijas — falangisti, monarhisti u.c., nereti izmantojot arī piespiedu līdzekļus.[10] Lai arī uzvara Toledo nacionālistu propagandā tika sumināta, kā svarīga uzvara un personisks Franko panākums, tomēr laiks, kamēr nacionālisti bija saistīti aplenkuma pārraušanā, republikāņiem ļāva sagatavot Madrides aizsardzību.[14] Tikpat dramatiska nacionālistiem bija arī Ovjedo aplenkuma pārraušana Spānijas ziemeļos, izmantojot no Galīcijas pienākušos papildspēkus.[15][16]

Oktobrī frankistu spēki uzsāka plašu ofensīvu Spānijas galvaspilsētas — Madrides virzienā.[17] Novembra sākumā viņiem izdevās sasniegt Madrides pierobežas, kam 8. novembrī sekoja plašs uzbrukums pilsētas virzienā.[18] Republikāņu valdība 6. novembrī bija spiesta pamest karadrbības zonu, apmetoties Valensijā.[19] Neskatoties uz minēto, nacionālistu uzbrukums tika veiksmīgi atvairīts sīvās kaujās, kas iedegās ap galvaspilsētu no 8. līdz 23. novembrim. Republikāņu pusē cīņu sākumposmā ar savu efektivitāti īpaši izcēlās Piektais pulks.[20] Tāpat būtiska loma bija arī Internacionālajām brigādēm, kas ieradās Madridē cīņu laikā. Tās papildināja republikāņu spēkus ar apmēram 3000 ārvalstu brīvprātīgajiem.[21] Pēc neveiksmīgā uzbrukuma nacionālisti pret Madridi vērsa gaisa uzlidojumus. Nākamajos divos gados Franko uzsāka vairākus uzbrukumus, lai pilnībā aplenktu Madridi, aizsākot trīs gadus ilgo Madrides aplenkumu. Decembrī Otrajā Korunas ceļa kaujā nacionālistiem izdevās atspiest republikāņus ziemeļrietumos no Madrides, tomēr uzbrukuma mērķis — Madrides pilnīga izolācija no republikņu spēkiem netika sasniegts. Minētā kauja beidzās jau nākamā gada janvārī.[22]

1937. gads

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Map showing Spain in October 1937:
  Area under Nationalist control
  Area under Republican control

Nacionālistu spēki pakāpeniski pieauga ierodoties svaigiem papildinājumiem no Spāņu Marokas, kā arī karavīriem no Itālijas. Uz tā rēķina janvārī un februārī Franko atkārtoti mēģināja ieņemt Madridi, tomēr šie uzbrukumi nevainagojās ar panākumiem. Turpretī janvāra vidū aizsāktā ofensīva Spānijas dienvidaustrumos vāji organizētajiem un bruņotajiem republikāņiem izvērsās par katastrofu. Ofensīvas kulminācija bija uzvara Malagas kaujā, kā rezultātā 8. februārī kontrole pār Malagu pārgāja nacionālistu rokās.[23] Lielā mērā šāds rezultāts bija likumsakarīgs, jo republikāņiem lojālo kaujinieku konsolidācija Republikāņu armijā bija aizsākusies tikai iepriekšējā gada decembrī.[24] Februārī nacionālisti izvērsa arī uzbrukumu Haramas upes virzienā, cerot šķērsot upi un nogriezt Valensijas ceļu, pa kuru notika Madrides apgāde. Haramas kaujā abas puses cieta smagus zaudējumus (6000 — 20 000 pēc dažādiem datiem). Operācijas mērķis netika sasniegts, lai arī nacionālistiem izdevās pārņemt kontroli par pieticīgu zemes platību.[25]

Līdzīga ofensīva — Gvadalaharas kauja kļuva par krietni lielāku zaudējumu Franko un viņa karaspēkam. Tā kļuva par vienīgo republikāņu spēku bezierunu uzvaru karā. Lai arī vairāki stratēģi zaudējumā vainoja itāļu karavīrus un vāciešu blickrīga taktikas pielietošanu, vācieši turpretī uzskatīja, ka zaudējuma iemesls bija nacionālistu spēku vājais sniegums, kas noveda pie 5000 vīru zaudējuma un kara materiālu zaudējuma.[26] Vācu stratēģi veiksmīgi spēja argumentēt, ka nacionālistiem vispirms ir jākoncentrējas vispirms uz ievienojamiem republikāņu reģioniem.[27]

Ruins of Guernica.

Marta vidū sākās "Karš ziemeļos",[28] kura pirmais etaps bija Biskajas kampaņa.[29] Basku vājā vieta bija piemērotu gaisa spēku esība.[30] 26. aprīlī Kondora leģions veica vairākus uzlidojumus Gernikas pilsētai, paņemt 200 — 300 dzīvības. Pilsētas sagraušanas atstāja spēcīgu iespaidu uz starptautiskās sabiedrības viedokli[31] Baski atkāpās.[32]

Aprīlī un Maijā republikāņu kontrolētajā Katalonijā norisinājās notikumi, kas pazīstami kā Maija dienas, kuru laikā notika vairākas sadursmes starp valdību, kas rezultātā uzvarēja, un komunistu un anarhistu spēkiem. Lai arī šie notikumi nacionālistu pusē tika uzņemti ar prieku, maz kas tika izdarīts, lai izmantotu radušos situāciju savās interesēs.[33] Neskatoties uz zaudējumu pie Gernikas, republikāņi sāka izrādīt efektīvāku pretestību. Jūlijā viņu spēki [rezultātā neveiksmīgi] veica uzbrukumu, lai atgūtu Segoviju, piespiežot Franko aizturēt uzbrukumu Bilbao frontē, tomēr aizture ilga tikai divas nedēļas. Arī analoģiskā Veskas ofensīva nevainagojās ar republikāņu panākumiem.[34]

Ģenerālis Mola, kas bija otrais nacionālistu vadībā pēc Franko, 3. jūnijā gāja bojā aviokatastrofā.[35] Neskatoties uz zaudējumu Bilbao kaujā, republikāņi uzsāka spēcīgu pret uzbrukumu rietumos no Madrides, uzbrūkot Brunetes virzienā. Tomēr Brunetas kauja izvērsās republikāņiem par lielu zaudējumu, kas cīņās zaudēja daudzas vienības, kam bija iepriekšēja pieredze kaujās. Ofensīvas rezultātā republikāņi ieguva ap 50 km2 teritorijas, savukārt zaudējumi sasniedza 25 000 karavīru.[36]

Arī republikāņu ofensīva Saragosas virzienā bija izgāšanās. Neskatoties uz to, ka republikāņiem bija pārspēks uz zemes un gaisā, Belchite kaujas vienīgais sasniegums bija 10km2 iegūšana vienlaikus zaudējot lielu daļu no ekipējuma un ieročiem.[37] Augustā Franko iebruka Aragonas apgabalā un kaujā par Kantabrijau, pārņēma kontrolē reģionu.[38] Ar Santoña līgumu tika apstiprināta republikāņu armijas padošanās Basku teritorijā.[39] Hihona beidzot krita oktobra beigās Astūrijas ofensīvas laikā.[40] Tādējādi frankisti bija efektīvi pabeiguši Spānijas ziemeļu iekarošanu. Novembra beigās Franco spēkiem ielencot Valensiju, republikāņu valdībai nācās atkārtoti bēgt, šoreiz apmetoties Barselonā.[41]

1938. gads

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Map showing Spain in July 1938:
  Area under Nationalist control
  Area under Republican control

Par nozīmīgu konfrontāciju izvērsās Battle of Teruel. Šī pilsēta, kas iepriekš atradās nacionālistu rokās, janvārī tika iekarota no republikāņu puses. Frankistu spēki pret minēto punktu uzsāka uzbrukumu, atgūstot pilsētu 22. februārī, tomēr vienlaikus Franko šajās kaujās nācās lielā mērā saistīt itāļu un vāciešu gaisa spēku atbalstu.[42]

Savukārt 7. martā nacionālisti uzsāka Aragon Offensive, 14. aprīlī nacionālistiem izdevās sasniegt Vidusjūras piekrasti, tādējādi sašķelot republikāņu kontrolēto teritoriju divās daļās. Maijā republikāņu valdība izdarījas mēģinājumus noslēgt pamieru ar nacionālistiem,[43] bet Franko pieprasīja bezierunu kapitulāciju, līdz ar to karadarbība turpinājās. Jūlijā nacionālistu armijā pressed southward virzienā no Teruel un dienvidos gar piekrasti reģiona galvaspilsētas — Valensijas virzienā, tomēr viņu uzbrukums šajā virzienā tika apturēts kaujās pie XYZ Line, kas bija fortifikāciju un nocietinājumu līnija Valensijas aizsargāšanai.[44]

Republikāņu valdība no 24. jūlija līdz 26. novembrim uzsāka saspringtu kamapņu Battle of the Ebro, lai atjaunotu saziņu starp divām daļām, kurās bija sašķelta viņu kontrolētā teritorija.[45] Kampaņa bija neveiksmīga, turklāt to morāli uzspridzināja Minhenes vienošanās. Tas sagrāva republikāņu morāli, kā arī cerības uz antifašistisku aliansi ar Rietumu varām.[46] Atkāpšanās gandrīz izšķīra kara iznākumu.[45] Astoņas dienas pirms Jaunā gada Franko meta cīņā masīvus spēkus invāzijai Katalonijā. 


Eight days before the new year, Franco threw massive forces into an invasion of Catalonia.[47]

1939

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Spanish Civil War, 1938–39
Map showing Spain in February 1939:
  Area under Nationalist control
  Area under Republican control

Franco's troops conquered Catalonia in a whirlwind campaign during the first two months of 1939. Tarragona fell on 15 January,[48] followed by Barcelona on 26 January[49] and Girona on 2 February.[50] On 27 February, the United Kingdom and France recognized the Franco regime.[51]

Franco declares the end of the war. However, small pockets of Republicans fight on.

Only Madrid and a few other strongholds remained for the Republican forces. On 5 March 1939, the Republican army, led by the Colonel Segismundo Casado and the politician Julián Besteiro, rose against the prime minister Juan Negrín and formed the National Defence Council (Consejo Nacional de Defensa or CND) to negotiate a peace deal.[52] Negrín fled to France on 6 March,[53] but the Communist troops around Madrid rose against the junta, starting a brief civil war within the civil war.[nepieciešama atsauce] Casado defeated them, and began peace negotiations with the Nationalists, but Franco refused to accept anything less than unconditional surrender.[54]

On 26 March, the Nationalists started a general offensive, on 28 March the Nationalists occupied Madrid and, by 31 March, they controlled all Spanish territory.[55] Franco proclaimed victory in a radio speech aired on 1 April, when the last of the Republican forces surrendered.[56]

After the end of the war, there were harsh reprisals against Franco's former enemies.[57] Thousands of Republicans were imprisoned and at least 30,000 executed.[58] Other calculations of these deaths range from 50,000[59] to 200,000, depending on which killings are included. Many others were put to forced labour, building railways, drying out swamps, and digging canals.[59]

Hundreds of thousands of Republicans fled abroad, with some 500,000 fleeing to France.[60] Refugees were confined in internment camps of the French Third Republic, such as Camp Gurs or Camp Vernet, where 12,000 Republicans were housed in squalid conditions. In his capacity as consul in Paris, Chilean poet and politician Pablo Neruda organized the immigration to Chile of 2,200 Republican exiles in France using the ship SS Winnipeg.[61]

Of the 17,000 refugees housed in Gurs, farmers and others who could not find relations in France were encouraged by the Third Republic, in agreement with the Franquist government, to return to Spain. The great majority did so and were turned over to the Franquist authorities in Irún.[62] From there, they were transferred to the Miranda de Ebro camp for "purification" according to the Law of Political Responsibilities. After the proclamation by Marshal Philippe Pétain of the Vichy regime, the refugees became political prisoners, and the French police attempted to round up those who had been liberated from the camp. Along with other "undesirable" people, the Spaniards were sent to the Drancy internment camp before being deported to Nazi Germany. About 5,000 Spaniards died in the Mauthausen concentration camp.[62]

After the official end of the war, guerrilla warfare was waged on an irregular basis by the Spanish Maquis well into the 1950s, gradually reduced by military defeats and scant support from the exhausted population. In 1944, a group of republican veterans, who also fought in the French resistance against the Nazis, invaded the Val d'Aran in northwest Catalonia, but were defeated after 10 days.[63]

  1. ↑ Beevor (2006). p. 71.
  2. ↑ Beevor (2006). p. 96.
  3. ↑ Thomas (1961). p. 162.
  4. ↑ 4,0 4,1 Kļūda atsaucē: tika izmantota Preston1983 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  5. ↑ Red: Beevor (2006). pp. 81–87.
  6. ↑ White: Beevor (2006). pp. 88–94.
  7. ↑ Beevor (2006). pp. 73–74.
  8. ↑ Beevor (2006). pp. 116–117.
  9. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota Beevor 2006 116 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  10. ↑ 10,0 10,1 Beevor (2006). p. 144
  11. ↑ Beevor (2006). pp. 146–147.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Beevor (2006). p. 143
  13. ↑ Timmermans, Rodolphe. 1937. Heroes of the Alcazar. Charles Scribner's Sons, New York
  14. ↑ Beevor (2006). p. 121
  15. ↑ Casanova (2010). p. 109.
  16. ↑ Cleugh (1962). p. 90.
  17. ↑ Beevor (2006). p. 150
  18. ↑ Beevor (2006). p. 177
  19. ↑ Beevor (2006). p. 171.
  20. ↑ Comín Colomer, Eduardo (1973); El 5º Regimiento de Milicias Populares. Madrid.
  21. ↑ Beevor (2006). pp. 177–183.
  22. ↑ Beevor (2006). pp. 191–192.
  23. ↑ Beevor (2006). pp. 200–201.
  24. ↑ Beevor (2006). p. 202.
  25. ↑ Beevor (2006). pp. 208–215.
  26. ↑ Beevor (2006). pp. 216–221.
  27. ↑ Beevor (2006). p. 222.
  28. ↑ Beevor (2006). pp. 223–226.
  29. ↑ Beevor (2006). p. 228.
  30. ↑ Beevor (2006). p. 229.
  31. ↑ Beevor (2006). pp. 231–232.
  32. ↑ Beevor (2006). p. 233.
  33. ↑ Beevor (2006). pp. 263–273.
  34. ↑ Beevor (2006). p. 277.
  35. ↑ Beevor (2006). p. 235.
  36. ↑ Beevor (2006). pp. 277–284.
  37. ↑ Beevor (2006). pp. 296–299.
  38. ↑ Beevor (2006). p. 237.
  39. ↑ Beevor (2006). pp. 237–238.
  40. ↑ Beevor (2006). p. 302.
  41. ↑ Payne (1973).
  42. ↑ Beevor (2006). pp. 315–322.
  43. ↑ Thomas (2003). pp. 820–821.
  44. ↑ Beevor (2006). pp. 346–7.
  45. ↑ 45,0 45,1 Beevor (2006). pp. 349–359.
  46. ↑ Beevor (2006). p. 362.
  47. ↑ Beevor (2006). p. 374.
  48. ↑ Beevor (2006). p. 376.
  49. ↑ Beevor (2006). p. 378.
  50. ↑ Beevor (2006). p. 380.
  51. ↑ Beevor (2006). p. 386.
  52. ↑ Beevor (2006). pp. 391–392.
  53. ↑ Thomas (2003), pp. 879–882.
  54. ↑ Beevor (2006). pp. 394–395.
  55. ↑ Beevor (2006). pp. 396–397.
  56. ↑ Derby (2009). p. 28.
  57. ↑ Professor Hilton. «Spain: Repression under Franco after the Civil War». Cgi.stanford.edu, 2005. gada 27. oktobris. Skatīts: 2009. gada 24. jūnijs.
  58. ↑ Giles Tremlett. «Spain torn on tribute to victims of Franco». London : Guardian, 2003. gada 1. decembris. Skatīts: 2009. gada 24. jūnijs.
  59. ↑ 59,0 59,1 Beevor (2006). p. 405.
  60. ↑ Nick Caistor. «Spanish Civil War fighters look back». BBC News, 2003. gada 28. februāris. Skatīts: 2009. gada 24. jūnijs.
  61. ↑ Winnipeg, el poema que cruzó el Atlántico (spāņu)
  62. ↑ 62,0 62,1 Film documentary on the website of the Cité nationale de l'histoire de l'immigration (franciski)
  63. ↑ Beevor (2006). pp. 421–422.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dalībnieks:Zemgalietis/SandboxIV&oldid=2637904"