Digitālā arhitektūra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Digitālā arhitektūra ir reālas vai virtuālas būves, kas radītas ar datorizētās arhitektūras projektēšanas, programmēšanas un simulāciju palīdzību. Šis termins tiek lietots arī, lai apzīmētu ēkas, kurās tiek izmantotas digitālās tehnoloģijas, piemēram, ēkas ar digitālām, interaktīvām fasādēm.

Digitālā arhitektūra sevī ietver ne tikai reālas, bet arī virtuālas būves, kas veidotas nevis no fiziskiem materiāliem, bet darbojas kā no atsevišķiem elementiem veidota digitālā karte. Šādas virtuālas būves atrodamas kibertelpā, piemēram, virtuālās pasaules un tērzētavas.[1]

Veidojot digitālo arhitektūru, dators netiek lietots tikai kā idejas prezentācijas rīks un "digitāls papīrs". Ar programmatūras palīdzību forma tiek veidota un transformēta.[2]

Iespējas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvformas veidošana
Kunsthaus Graz, Austrija

Forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Digitālā arhitektūra ietver sevī sarežģītus aprēķinus, kas ļauj izveidot nepieciešāmās konstrukcijas netradicionālām arhitektūras formām. Veidojot simulācijas, iespējams ilustrēt materiālu, konstrukciju un formu mijiedarbību. Pateicoties arhitektūras projektēšanas programmatūrai (piemēram, Grasshopper spraudnis Rhinoceros; Bentley's Generative Component), digitālā arhitektūra ļauj arhitektam veidot sarežģītas brīvformas, atsakoties no tradicionālās ģeometrijas.[3] Ēkas forma var veidoties arī kā dažādu procesu, piemēram, auduma krokošanās, simulācija.[4] Izmantojot simulācijas, arhitekta pārziņā ir nevis formas veidošana, bet simulācijas parametru izvēle. Rezultātā arhitekts izvēlas kādu no programmas piedāvātajām formām.

Materiāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Digitālā arhitektūra paver iespējas būvēt ēkas, izmantojot digitāli izgatavotus materiālus. Tāpat kā, radot ēku formu, šie materiāli, izmantojot 3D modelēšanas programmatūru, var tikt veidoti netradicionālās formās. Projektējot objektu vai tā daļu, digitālie materiāli tiek veidoti nevis kā atsevišķas vienības, bet gan kā vienību kopums, kas ar algoritmu palīdzību tiek kārtoti noteiktās struktūrās. Šādi radīti materiāli tiek uztverti ne tikai kā faktūras vai plaknes, bet arī kā plastiski veidojumi ar dziļumu, paverot arhitektiem jaunas izteiksmes iespējas. Šādi materiāli tiek izgatavoti ar 3D printeru, lāzeru, robotu uc. digitālu ierīču palīdzību. Līdz ar to arhitektam ir iespēja pilnībā kontrolēt ēkas dizaina veidošanas procesus. Digitālās arhitektūras iespējas ļauj arī tradicionālus materiālus, piemēram ķieģelus, izmantot jaunos veidos un netradicionālās formās.[5]

Efektivitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Digitālā arhitektūra, projektējot ēkas, paver iespējas kā galveno izvirzīt ēkas efektivitāti. Simulācijas ļauj veidot ēkas formu, balstoties uz nepieciešamajiem efektivitātes parametriem kādā jomā, piemēram, vērtējot klimata apstākļus, izmaksas, ekoloģiju uc.[6]

Problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd galvenā problēma ir digitāli izgatavoto materiālu augstās izmaksas. To izgatavošanai nepieciešamās robotikas tehnoloģijas ir dārgas un sarežģitas. Attīstoties tehnoloģijām un izmaksām kļūstot zemākām, pavērsies iespēja plašāk lietot digitālo arhitektūru.[7]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Daniela Bertol. Designing Digital Spaces. John wiley & Sons, 1997. 57. lpp. ISBN 0-471-14662-5. Norādīts vairāk nekā |last1= un |last= vajadzīgs; Norādīts vairāk nekā |first1= un |first= vajadzīgs
  2. Branko Kolarevic. Architecture in the Digital age. Design and Manufacturing. London, UK : Spoon Press, 2003. 17. lpp. ISBN 0-203-63777.
  3. Oxman, Rivka (2008). Digital Architecture as a Challenge for Design Pedagogy: Theory, Knowledge, Models and Medium. Elsevier. 109-114. lpp. Arhivēts no oriģināla 2016. gada 5. martā. Atjaunināts: 2015. gada 12. janvārī.
  4. Kotnik, Toni. "Digital Architectural Design as Exploration of Computable Functions". International Journal of Architectural Computing 08 (01): 3-5.
  5. Digital Materiality in Architecture. Matthias. 7-11. lpp. Arhivēts no oriģināla 2013. gada 1. novembrī. Atjaunināts: 2015. gada 12. janvārī.
  6. Branko Kolarevic. Architecture in the Digital age. Design and Manufacturing. London, UK : Spoon Press, 2003. 39–40. lpp. ISBN 0-203-63777.
  7. «Architecture and Digital Fabrication». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-05. Skatīts: 2015-01-12.