Diskusija:Saules kauja

Lapas saturs netiek atbalstīts citās valodās.
Vikipēdijas lapa

Negribu iejaukties rakstā - nacionālais mīts ir ļoti svarīgs, - taču interesentiem varu norādīt, ka nav ne mazāko ziņu par zemgaļu klātbūtni kaujā pie Saules. Pēc Žemaites izlaupīšanas Ordeņa karaspēks (ordeņbrāļi, igauņi, latgaļi, pleskavieši un līvi) devās atpakaļ uz Rīgu caur Sauli, kur tiem ceļu nogrieza žemaišu karaspēks. Kristiešu karaspēks cieta sakāvi. Atskaņu hronikā ir teikts, ka zemgaļi sakāva to jau knapi dzīvo un noasiņojošo krustnešu karaspēka daļu, kas atkāpās caur viņu zemēm, bet nekur nevienā vēstures avotā nav teikts, ka zemgaļi ņemtu tiešu dalību pašā kaujā. --anonīms (diskusija) 2019. gada 19. septembris, plkst. 20.07 (EEST)[atbildēt]

Zemāk esošais citāts no Atskaņu hronikas (01936.-01969.) gan ir pretrunā ar Jūsu apgalvojumu, ka nav ne mazāko ziņu par zemgaļu klātbūtni kaujā pie Saules, pie kam teksta daļa par Folkvīna un brāļu bruņinieku sakāvi un bojāeju ir pēc zemgaļu pieminēšanas. Nu nav tur teikts, ka zemgaļi sakāva to jau knapi dzīvo un noasiņojošo krustnešu karaspēka daļu, kas atkāpās caur viņu zemēm.--Pirags (diskusija) 2019. gada 19. septembris, plkst. 23.35 (EEST)[atbildēt]


Tiem apkārt ātri salasījās pulks pagānu, un otrā rītā nu sākās cīņa negaidītā ar pagāniem, vai tīk vai ne. Tos nesargāja purvaine, tur tos kā sievas apkāva. Man žēl ir daža varoņa, ko neaizsargātu tur sita. Daudz citu izmisumā krita un mājup muka, ko vien spēja. Zemgaļi nu nekavēja bez žēlastības apsist tos, gan nabagos, gan bagātos. Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs gan pretojās vēl itin jestrs, līdz viņiem zirgus nomaitāja. Tad kājās viņi cīņā gāja un dažu vīru nogāza, līdz beidzot viņus pieveica. Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja un savus brāļus mierināja. Četrdesmit astoņi bojā gāja varoņi. Tos leiši apkārt gaiņāja, līdz virsū kokus uzgāza. Dievs, pieņem viņu dvēseles! Tie aizgāja no pasaules ar godu nāvē un tiem līdz daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz to dvēselēm no posta celties un viņa žēlastību smelties! Tāds mestram Folkvīnam bij gals. Nu apklususi viņa balss. Deviņpadsmit gadu mestrs sabija viņš itin jestrs. Viņš valdīja ar uzcītību, un rādījis bij žēlastību tam dievs, ko slavēt nenostāšu. Es nu vairāk nerunāšu par šo lielo nelaimi, par ko visi kristieši Līvzemē tur noskuma."