Dokumentālā hipotēze

Vikipēdijas lapa
Mūsdienu DH diagramma
* ietver lielāko daļu 3. Mozus grāmatas
ietver lielāko daļu 5. Mozus grāmatas
Deuteronomic history: Jozuas, Soģu, 1. un 2. Samuēla un 1. un 2. Ķēniņa grāmatas.

Dokumentālā hipotēze (DH, angļu: documentary hypothesis) ir vēsturiski kritiska teorija, kas apgalvo, ka Pentateihs (Tora jeb piecas Mozus grāmatas) ir cēlies no sākotnēji neatkarīgiem, paralēliem un pabeigtiem stāstījumiem, kurus vēlāk pašreizējā formā apvienoja redaktori. Parasti tiek uzskatīts, ka to skaits ir četri, bet tā nav būtiska teorijas daļa.

Mēģinot saskaņot neatbilstības Bībeles tekstā un atsakoties pieņemt piespiedu skaidrojumus, 18. un 19. gs. Bībeles pētnieki, izmantojot avotu kritiku, beidzot nonāca pie teorijas, ka Tora tika sastādīta no sapītām kopā vairāku, reizēm pretrunīgu avotu (sākotnēji neatkarīgu un pabeigtu dokumentu) atlasēm. Teorija attīstījās lēni 19. gadsimta gaitā, kura beigās tika pa lielākai daļai piekrists tam, ka ir četri galvenie avoti, kurus galējā formā apvienoja virkne redaktoru (R).[1] Šie četri avoti kļuva zināmi kā Jahvists (J), Elohists (E), Deiteronimists (D, Piektās Mozus grāmatas autors) un Priestera rakstnieks (P).[2]

Jūliuss Vellhauzens (1844—1918) bija sakārtojis šos avotus hronoloģiski kā JEDP, piešķirot tiem saskaņotu uzstādījumu evolucionējošajā Izraēlas reliģiskajā vēsturē. Vellhauzena formulējums bija sekojošs:

Šī teorija dominēja Bībeles pētniecībā lielākajā 20. gs. daļā, un, kaut arī 20. gs. 2. pusē tā tika aizvien vairāk apstrīdēta ar citiem modeļiem, tās terminoloģija un ieskati turpina nodrošināt pamatus mūsdienu Toras izcelšanās teorijām.[3]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]