Drošais velosipēds
.jpg)
Drošais velosipēds ir velosipēda veids, kas kļuva ļoti populārs, sākot ar 1880. gadu beigām kā alternatīva augstrata ("parastajam") velosipēdam un mūsdienās ir visizplatītākais velosipēdu veids. Agrīnie šī stila velosipēdi bija pazīstami kā drošie velosipēdi, jo tie tika atzīti un reklamēti kā drošāki nekā augstrata velosipēdi, kurus tie nomainīja.[1] Lai gan mūsdienu velosipēdi izmanto līdzīgu dizainu, termins mūsdienās tiek lietots reti un tiek uzskatīts par novecojušu ārpus augstrata entuziastu aprindām.[2]
Definīcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Termins “drošais velosipēds” tika lietots 1880. gados, lai apzīmētu jebkuru alternatīvu augstrata velosipēdam. Priekšējais un aizmugurējais ritenis ne vienmēr bija vienāda izmēra.[3] Vēlāk vēsturnieki sāka lietot šo terminu ierobežotākā veidā, lai apzīmētu dizainu, kas bija tiešs priekštecis lielākajai daļai mūsdienu velosipēdu.[4][5]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmo "drošo" velosipēdu 1876. gadā izstrādāja angļu inženieris Harijs Džons Losons (Henrijs Losons),[6] lai gan arī iepriekš tika rādīti citi terminam atbilstoši velosipēdi, piemēram 1868. gadā tādu radīja Tomass Hambers.[7] Atšķirībā no augstrata velosipēdiem, braucēja kājas varēja sasniegt zemi, atvieglojot apstāšanos. Pedāļi darbināja aizmugurējo riteni, noturot braucēja kājas drošā attālumā no priekšējā riteņa. Oriģinālajā velosipēda modelī jaudas pārnešanai uz aizmugurējo riteni tika izmantotas paminas, savukārt vēlākajā 1879. gada modelī tika izmantota ķēdes piedziņa, būtiska jauna tehnoloģija, kas iepriekš tika izmantota tikai trīsriteņiem. Losona drošais velosipēds nekļuva populārs, iespējams, izmaksu, svara un sarežģītības dēļ, salīdzinot ar augstrata velosipēdiem. Vēl viena variācija, kas parādījās aptuveni tajā pašā laikā bija pundurvelosipēdi, kam, salīdzinājumā ar augstrata velosipēdiem bija mazāka izmēra riteņi, un tika izmantota ķēdes piedziņa.
1885. gada Henrija Stērmeja drošo velosipēdu rokasgrāmatā Indispensable Handbook to the Safety Bicycle bija iekļauti septiņi velosipēdi ar paminu darbināmu priekšējo ratu, 44 ar priekšējo piedziņu un pārnesumu un tikai deviņi ar aizmugures ķēdes piedziņu.[4][5] Tajā pašā gadā Džons Kemps Stārlijs nāca klajā ar pirmo komerciāli veiksmīgo drošo velosipēdu, ko viņš nosauca par Rover.[8][9] Pirmais modernais velosipēds bija smagāks un dārgāks par augstrata velosipēdiem, bet vieglāks un lētāks nekā tā laika trīsriteņi.[10] Sākotnējā formā tas izmantoja netiešo stūrēšanu; vēlāk tika izmantota tiešā stūrēšana, un velosipēds kļuva populārs.[11]
Uzņēmums Overman Wheel Company, kas dibināts 1882. gadā, bija pirmais drošo velosipēdu ražotājs Amerikas Savienotajās Valstīs. Tam bija sava rūpnīca Čikopī, Masačūsetsā.[12] Pēc to parādīšanās Anglijā Overman jau 1887. gada beigās uzsāka drošo velosipēdu ražošanu.[13] Overman bija pazīstams ar to, ka ražoja tērauda velosipēdus bez lieta metāla daļām.[12] Tika uzsvērts, ka Overman Victor velosipēds ir kvalitatīvāks un vieglāks kā citi tā laika velosipēdi.[12] Līdz 1893. gadam Overman rūpnīcā ražoja visas velosipēda detaļas, ieskaitot riepas, sēdekļus, aploces utt.[14]
Drošais velosipēds bija liels uzlabojums salīdzinājumā ar augstrata dizainu, kuru tas aizstāja. Ķēdes piedziņa, savienojot lielu priekšējo ar mazu aizmugurējo zobratu, lai reizinātu pedāļu apgriezienus, ļāva izmantot daudz mazākus ratus un aizstāja nepieciešamību pēc liela, tieši darbināta priekšējā rata. Mazāku ratu izmantošana gan braukšanu padarīja skarbāku.[15] Kad tika izstrādātas pneimatiskās riepas, kas aizstāja iepriekš lietotās cietās riepas, šis trūkums vairs nebija problēma.[16]
Tā kā masas centrs atrodas zemu un starp riteņiem, nevis augstu un virs priekšējās rumbas, drošais velosipēds ievērojami samazināja kritiena pāri stūrei risku. Tas padarīja bremzēšanu efektīvāku un riteņbraukšana, kas iepriekš bija pārdrošu jaunu vīriešu nodarbe, kļuva drošāka un līdz ar to daudz populārāka, īpaši sieviešu vidū.
Salīdzinājumā ar tā laika trīsriteņiem, kurus bija iecienījuši braucēji, kuri nevēlējās riskēt, drošie velosipēdi bija vieglāki, mehāniski vienkāršāki un lētāki.
Tie drīz vien kļuva populārāki par augstrata velosipēdiem un trīsriteņiem kopā ņemtiem un 1890. gados. izraisīja velosipēdu bumu.[17]
Raksturlielumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Drošos velosipēdus raksturo divi vienāda vai gandrīz vienāda izmēra riteņi un ar ķēdes piedziņu darbinātais aizmugurējais rats. Vispopulārākā drošā velosipēda rāmja forma sastāv no diviem trijstūriem. Nedaudz atšķirīgs rāmis ir tā sauktais "sieviešu rāmis", kam augšējā caurule sēdekļa caurulei ir pievienota krietni zemāk (vai nepastāv vispār), padarot uzkāpšanu velosipēdam daudz ērtāku.
Neskatoties uz milzīgo mūsdienu velosipēdu daudzveidību, guļamie velosipēdi ir vienīgais nozīmīgais velosipēdu paveids, kam nav izmantots tas pats pamata dizains.
Attēlu galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Agrīns drošais velosipēds (ap 1879. gadu) Koventrijas transporta muzejā -
1884. gada McCammon drošais velosipēds -
1884. gada drošais pundurvelosipēds Kangaroo (Koventrijas muzejs) -
1885. gada Wippet drošais velosipēds -
1886. gada Rover drošais velosipēds -
1886. gada Swift drošais velosipēds (Koventrijas muzejs) -
1889. gada drošais velosipēds
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Sheldon Brown. «Sheldon Brown's Bicycle Glossary». Skatīts: 2009. gada 26. septembris.
- ↑ Simpson, John, Weiner, Edmund. Oxford English Dictionary (2nd izd.). Oxford University Press, 1989. ISBN 0-19-861186-2.
Former name for the type of bicycle now in use, differing from the ‘Ordinary’ in the lower position of the saddle, whereby greater safety is afforded to the rider.
- ↑ «Bicycle History: Birmingham». Online Vintage Bicycle Museum. Skatīts: 2013-07-23.
- ↑ 4,0 4,1 Berto, Frank J., Ron Shepherd. The Dancing Chain: History and Development of the Derailleur Bicycle (3rd izd.). San Francisco, California, United States : Cycle Publishing/Van der Plas Publications, 2008. 37–38. lpp. ISBN 978-1-892495-59-4. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 6. jūnijā. Skatīts: 2022. gada 6. septembrī.
- ↑ 5,0 5,1 Berto, Frank J. The Dancing Chain: History and Development of the Derailleur Bicycle (5th izd.). San Francisco, California, United States : Cycle Publishing/Van der Plas Publications, 2016. ISBN 978-1-892495-77-8.
- ↑ David V. Herlihy. Bicycle: the History. Yale University Press, 2004. 216–217. lpp. ISBN 0-300-10418-9.
In 1876, the British engineer Henry J. Lawson proposed a new rear-drive machine he called the Safety Bicycle.
- ↑ «Brief history of Humber». Humber Car Museum. Skatīts: 2014-01-27.
- ↑ «Icons of Invention: Rover safety bicycle, 1885». The Science Museum. Skatīts: 2010-06-05.
- ↑
Tony Hadland, Hans-Erhard Lessing. Bicycle Design, An Illustrated History. MIT Press, 2014. 160–161. lpp. ISBN 978-0-262-02675-8.
The most famous of the rear-drive safeties introduced in 1885 was the Rover, produced in Coventry by John Kemp Starley.
- ↑ «Cycle market: Moving into the fast lane». 2018. gada 26. februāris.
- ↑ David V. Herlihy. Bicycle: the History. Yale University Press, 2004. 235–240. lpp. ISBN 0-300-10418-9.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 William T. Davies. The New England States, their Constitutional, Judicial, Educational, Commercial, Professional, and Industrial History (Volume I izd.). Boston : D.H. Hurd & Co, 1897. 414–418. lpp.
- ↑ Herlihy, David (2004).
- ↑ Ben Bolder. «The Bicycle Industry (from Scientific American)». Valley Falls, Kansas : The Farmer's Vindicator, 1893. gada 29. jūlijs. 3. lpp. Skatīts: 2016. gada 8. februāris.
- ↑ «Ideal Tire Sizes by Jobst Brandt». www.sheldonbrown.com. Skatīts: 2018. gada 10. aprīlis.
- ↑ «Sheldon Brown's Bicycle Glossary Sa - So». www.sheldonbrown.com. Skatīts: 2018. gada 10. aprīlis.
- ↑
David V. Herlihy. Bicycle: the History. Yale University Press, 2004. 225. lpp. ISBN 0-300-10418-9.
...it not only prevailed as the universal bicycle style, it also triggered an unprecedented world-wide demand that culminated in the great boom.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)