Dzīvība un trīs nāves

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Dzīvība un trīs nāves ir rakstnieka Kārļa Zariņa pirmais romāns, izdots 1921. gadā. Tajā izpaužas modernisma paradigmas.

Darbība noris drīz pēc 1905. gada revolūcijas, Latvijā valda terors, soda ekspedīcijas, notiek aresti, tiek izpildīti nāvessodi. Romānā darbojas trīs personas: Maksis, Kazimirs un Valdis. Ar Valdi saistīta kāda sižetiska sānlīnija, kas labi raksturo Zariņa personības koncepciju: Valdis izplāno vecas un bagātas aktrises slepkavību, lai atņemtu viņai naudu; tomēr aktrise mirst dabiskā nāvē, un Valdis apjēdz, ka viņa iecere bijusi galīgi murgaina un nejēdzīga. Citiem vārdiem, cilvēka rīcība ne vienmēr ir loģiski pamatojama — pārlieku bieži to nosaka viņa apziņas iracionālā daļa. Līdz ar to cilvēks vienmēr spiests staigāt „maskā”, un šīs „maskas” ir vairāk vai mazāk svešas viņa cilvēciskajai būtībai. Tā ir savdabīga nejaušības un fatālisma kombinācijas, kas raksturīga Zariņa romāniem: Maksis, Kazimirs un Valdis visi tiek sodīti ar nāvi. Tikai nāves priekšā zūd visas „maskas”. Uz jautājumus, kas šajās nāvēs vainīgs, Zariņš atbild: „Tādos brīžos neviens nemeklēja vainīgos: vainīgs bija kaut kas augstāks par tiesu un bendēm, par mazo cilvēku kņadu.”

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]