Elīda

Elīdas apgabali

Elīda (sengrieķu: Ἦλις jeb Ηλεία, latīņu: Elis) ir vēsturisks novads Grieķijā, Peloponēsas ziemeļrietumu daļā. Arhaiskajā un klasiskajā periodā šo apgabalu kontrolēja Elīdas polisa. Elīdas teritorijā antīkajā laikā atradās panhellēņu svētnīca, Olimpija, kur reizi četros gados notika Olimpiskās spēles.

Hellēnisma un Romas laikā Elīda aizņēma Peloponēsas ziemeļrietumu daļu, un robežojās dienvidos ar Mesiniju pa Nedes upi, austrumos ar Arkādiju pa Erimantosas upi, bet ziemeļos ar Ahaju pa Larisu upi un Skillidas grēdu. Rietumos to apskaloja Jonijas jūra. Novads dalījās četrās daļās jeb ielejās:

• Dziļā Elīda (eoliešu Valida-ieleja), kas bija līdzenums Penejas vidustecē, un kas bija visauglīgākais apgabals,
• Akroreja, ziemeļaustrumu kalnu josla Penejas un Ladonas augštecē,
• Pisatīda, apgabala centrālā daļa starp Peneju un Alfeju,
• Trifilija, zemā dienvidu piekrastes daļa starp Alfeju un Nedu.

Apgabala robežās stiepās kalnu grēdas, kas bija Arkādijas augstienes turpinājums. Ziemeļos stiepās Skollidas grēda, Arkādijas Erimanta atzarojums. Uz dienvidaustrumiem no Skollidas grēdas, uz robežas ar Arkādiju atradās Foloja, Trifilijā — Minfa, pie Olimpijas slejas Kronijs, bet uz robežas ar Arkādiju — Lapifs. No upēm bija zināmas Larisa, Selleenta, Peneja ar pieteku Ladonu, Alfeja ar pietekām Leukāniju, Kladeju, Harpinnatu, Enipeju, Selinuntu ar Diagonu, Anigru un Nedu. Elīdas iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, ko sekmēja daudzās auglīgās ielejas. Kalnainajā Akrorejā, kurā bija daudz pļavu un ozolu mežu, zēla lopkopība. Pisatīda bija klāta ar kupliem vīnogulājiem. Elīdas piekrastei aluviālo sanešu dēļ nebija labu ostas vietu. Tā bija nosēta ar platām lagūnām, kurās bija daudz zivju. Drudzis šeit bija parasta parādība.

Olimpija.

Vēsture

Tradicionālā vēsture par valsts pamatiedzīvotājiem uzskata kaukonus un epejiešus. Vēlāk, grieķu ciltīm pārceļojot uz Peloponēsu, Elīdu ieņēma etolieši, kas valstī veidoja valdošo šķiru. Sākumā būdama nelielā teritorijā, Elīda 6. gadsimtā pr.Kr. palielinājās, pievienojot Pisatīdu, tad Akroreju un ziemeļu Trifiliju, bet pēc tam elīdieši atņēma pisatiešiem Olimpisko spēļu organizēšanu. Olimpiskā svētnīca ilgu laiku nodrošināja Elīdai mierīgu pastāvēšanu, novēršot iespējas karot, un bija valsts materiālā un politiskā uzplaukuma avots. No 5. gadsimta pr.Kr. beigām secīgi atēnieši, lakedemonieši, arkādieši un maķedonieši mēģināja atņemt Elīdai brīvību un neaizskaramību.

Elīdieši deva priekšroku dzīvošanai ciematos. Valsts miermīlīgais raksturs atbrīvoja tos no vajadzības celt nocietinātas pilsētas, un tādēļ Elīdā to ir maz. Galvenā novada pilsēta bija Elīda pie Penejas, kas bija dibināta 471. gadā pr.Kr. Šeit ap 271. gadu pr.Kr. valdīja tirāns Aristonims. No citām pilsētām nozīmīgākas bija Buprasija, Elīdas Pilosa, Piza, Olimpija (Alfejas labajā krastā pie Pizas būtībā tā nebija pilsēta, bet Zeva svētnīca, kas bija apbūvēta ar tempļiem un daudzām tiem piederošām ēkām), Letrinas, Skillunta, Trifilijas Pilosa un Lepreja. Neskatoties uz novada augsto prestižu, kas iekļāva sevī panhellēnisko svētnīcu, elīdiešiem bija ļauna slava sakarā ar nosliecēm uz žūpošanu, melošanu un pederastiju, kas pilnībā neatbilda karojošas un spēcīgas tautas ideālam.

Ievērojami ļaudis

• Elīdas Korebs — pirmo Olimpisko spēļu uzvarētājs 776. gadā pr.Kr.
• Kallons (496—456 pr.Kr.) — skulptors.
• Elīdas Hippijs (470. gadi pr.Kr. — pēc 399 gada pr.Kr.) — filozofs-sofists.
• Pirrons — sengrieķu filozofs, skepticisma dibinātājs.
• Andreass Karkavicass (1865—1922) — pazīstams grieķu rakstnieks.