Franss Halss

Franss Halss Frans Hals
Fransa Halsa pašportrets
Dzimis	ap 1582. gadu Antverpene, Spānijas Nīderlande (tagad Beļģija)
Miris	1666. gada 26. augustā Hārlema, Nīderlandes Republika
Nozares	glezniecība

Franss Halss (nīderlandiešu: Frans Hals; dzimis ap 1580. gadu, miris 1666. gada 26. augustā) bija nīderlandiešu gleznotājs. Viņš piederēja pie Rubensa paaudzes un bija viens no pirmajiem brīvās Holandes portretu meistariem. Par viņa dzīvi ir saglabājies ļoti maz ziņu.

Biogrāfija

Viņš bija dzimis Antverpenē flāmu vecākiem, kas pārcēlās uz Holandi pēc tam, kad pilsētu 1585. gadā ieņēma spāņi. Kopš 1591. gada viņa vecāki bija apmetušies Hārlemā, Ziemeļholandē, un viņš turpat nodzīvoja visu mūžu. Viņš bija divreiz precējies un ar vismaz desmit bērniem.

Halss pastāvīgi bija finansiālās grūtībās, un mūža nogalē pilsētas nabagmāja atvēlēja viņam mazu ikgadēju pabalstu, jo viņš, dzīvojot tajā, bija gleznojis tās reģentu portretus. Pēc četriem gadiem viņš mira, un plašu atzinību viņa darbi atkal ieguva tikai 19. gadsimta vidū.

Mākslinieka karjera

Agrākā zināmā Halsa glezna ir Jacobus Zaffius (1611), un ir iespējams, ka viņš bija māceklis pie sava novadnieka Karela van Mandera. Halss sasniedza popularitāti ar saviem pirmajiem grupu portretiem, no kuriem pazīstamākajos ir attēlotas Sv. Adriāna (1627) un Sv. Jura (1616) strēlnieku rotas. E.H. Gombrihs par Sv. Jura strēlnieku rotas virsnieku mielasta portretu saka:

[..] grupas portrets, kas gleznots Halsa karjeras sākumā, atklāj spožumu un oriģinalitāti, ar kādu viņš risināja šādus uzdevumus. Lepno un neatkarīgo Nīderlandes pilsētu iedzīvotājiem bija pienākums dienēt strēlniekos - parasti kopienas turīgāko locekļu vadībā. Hārlemieši šo vienību virsniekus pēc dienesta pienākumu izpildes mēdza godāt ar lepnu mielastu, un bija izveidojusies tradīcija šos priecīgos notikumus iemūžināt lielā gleznās. Māksliniekam tas noteikti nebija viegls uzdevums - vienā darbā ietvert tik daudz portretu un panākt, lai rezultāts neizskatītos kokains vai samākslots, kā tas mēdza gadīties agrāk. Halss jau no paša sākuma izprata, kā atveidot līksmo svinību gaisotni un atdzīvināt ceremoniālo grupu, vienlaikus negrēkojot pret nepieciešamību katru no divpadsmit vīriem parādīt tā, lai mums liktos, ka paši esam viņus visus sastapuši - sākot no druknā pulkveža ar pacelto glāzi galda galā un beidzot ar jauno leitnantu pretējā pusē, kurš gan atstāts bez sēdvietas, taču raugās tik pašapzinīgi, it kā gaidītu komplimentus par savu lielisko ekipējumu.

Kopā Halss šajos gados bija uzgleznojis piecus lielus grupu portretus. Vienu no tiem, Trūcīgo kompānija (1633—37), viņš atteicās pabeigt, jo viņš nevēlējās doties uz Amsterdamu pozēšanai, un tam tika nolīgts kāds mazpazīstams portretists, kas paveica darbu tik labi, ka mākslas speciālisti joprojām nevar piekrist, kur sākas viena darbs un beidzas otra.

Viņš ir labi pazīstams arī ar savām spēcīgu un veselīgu tēlu gleznām, kā Smejošais kavalieris (1624). Halsa mierīgākie vēlīnākie darbi ir pielīdzināmi viņa laikabiedram Rembrantam.

Darbi

• 
  Franss Halss. Sv. Jura strēlnieku rotas virsnieku mielasts (1616)
• 
  Franss Halss. Čigāniete (1628—30)
• 
  Franss Halss. Pītera van der Berkes portrets (1633)
• 
  Franss Halss. Smejošais kavalieris (1624)
• 
  Franss Halss. Jokdaris (1620—25)
• 
  Franss Halss. Malle Babbe (1629—30)
• 
  Franss Halss. Trūcīgo kompānija (1633—37)
• 
  Franss Halss. Nabagmājas reģenti (1664)

Atsauces

• E.H. Gombrihs. Mākslas vēsture. Rīga : Zvaigzne ABC, 1997. ISBN 9984-04-645-1.
• Īans Čilvers (redaktors). «Hals, Frans». The Concise Oxford Dictionary of Art and Artists. Oksfordas Universitātes izdevniecība, 1996. Skatīts: 15.09.2007.

Ārējās saites

• Fransa Halsa muzejs