Galamērs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Galamēru komplekts

Galamērs (arī garuma galamērs, plakanparalēlais galamērs, Johansona bloki) ir garuma etalons, kas izveidots kā taisnstūra paralēlskaldnis vai cilindrs.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

36 pēc pietrīšanas salipuši galamēri

Galamēri ir mērīšanas līdzekļi izmēru kontrolei mašīnbūvē. Tos lieto kā

  1. paraugmērus, pārnesot garuma mērvienības no primārā etalona uz mazākas precizitātes galamēriem, kā arī atestējot un graduējot mēraparātus;
  2. darba mērus, iestatot mēraparātus un tieši mērot izstrādājumu lineāros izmērus.

Kombinējot dažāda izmēra galamērus un savstarpēji savienojot tos ar darba virsmām, var salikt dažāda garuma blokus. Bloks jāsastāda ar pēc iespējas mazāku galamēru skaitu — jo mazāks plāksnīšu skaits blokā, jo precīzāks tā izmērs. Sastādot bloku, ievēro šādu secību: vispirms izvēlas galamērus, kuri nodrošina nepieciešamās milimetra tūkstošdaļas, pēc tam tos, kas atbilst milimetra simtdaļām un desmitdaļām; pēc kārtas atņemot šos izmērus no nepieciešamā bloka izmēra, atlikumā iegūst veselus milimetrus, kurus saliek no atbilstošajiem galamēriem.

Galamēru turētājs ar mērtaustiem iekšējo izmēru kontrolei

Svarīga prasība galamēru darba virsmām ir to spēja savstarpēji salipt, iepriekš esot nomazgātiem ar benzīnu vai lakbenzīnu. Salipšana tiek panākta, uzbīdot vienu galamēra darba virsmu uz otra galamēra darba virsmas. Šo procesu sauc par pietrīšanu. Tā tiek veikta pretējā secībā tam, kā tiek izvēlēti galamēri vajadzīgā izmēra izveidei — vispirms uz visgarākā galamēra tiek uzbīdīts otrs lielākais, pēdējais tiek uzlikts vismazākais no izmantojamajiem galamēriem.[1] Galamērs uz galamēra tiek uzbīdīts pakāpeniski, nodrošinot putekļu un citu daļiņu aizslaucīšanu. Pietrīšana novāc gaisu starp savienojamajām darba virsmām un galamērus saspiež kopā atmosfēras spiediens. Papildus galamērus kopā satur molekulārā mijiedarbība starp uz virsmas pēc nomazgāšanas palikušām benzīna vai lakbenzīna plēvēm.

Galamēri tiek izmantoti komplektos izgatavotās palīgierīcēs, ar kurām kontrolē ārējos un iekšējos izmērus, aizzīmē augstumus un riņķa līnijas.

Izgatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galamērus izgatavo komplektos (pēc ISO 3650 vai GOST 9038, ir dažādi komplekti, kuros ir no 2 līdz 112 galamēriem), tie var būt taisnstūra paralēlskaldņi vai stieņi ar apaļu šķērsgriezumu. Tie var tikt ražoti no instrumentu tērauda, cietsakausējuma, keramikas. Uz katra galamēra tiek iegravēts tā nominālizmērs milimetros: galamēriem ar izmēru līdz 5 mm — darba virsmā, virs 5 mm — sānu virsmā.

Galamēru kvalitāti raksturo darba izmēra novirze no nominālizmēra un novirze no plakanparalelitātes. Darba izmērs ir galamēra garums starp abu darba virsmu viduspunktiem. Novirze no plakanparalelitātes ir lielākā absolūtā starpība starp galamēra izmēru jebkurā punktā, izņemot pusmilimetra joslu no malas, un tā darba izmēru. Pēc izgatavošanas precizitātes galamēri tiek iedalīti precizitātes klasēs, kuras norāda pieļaujamās galamēra kvalitātes raksturlielumu novirzes. Visa komplekta klasi nosaka tajā ietilpstošais atsevišķais galamērs ar viszemāko klasi.

Atestācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojamiem galamēriem ik pēc noteikta laika tiek veikta atestācija, pēc kuras tiek galamēru komplektam tiek pievienots atestāts ar tajā norādītajiem nominālizmēriem un novirzēm no tiem, komplekta precizitātes klasi, atestācijas kategoriju (parāda atestācijas precizitāti atkarībā no mērīšanas robežkļūdas), mērīšanas līdzekļiem, kas izmantoti atestācijā. Daļā gadījumu, ja galamērs neatbilst agrākajai klasei, tas var tikt ekspluatēts turpmāk, bet ar zemāku klasi.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Плоскопараллельные концевые меры длины». Каменский агротехнический техникум. Skatīts: 07.06.2022.
  2. Edgars Šīrons, Jānis Rudzītis, Ivars Odītis. Vispārīgās metroloģijas pamatkurss. Rīgas Tehniskā universitāte, 2008. ISBN 978-9984-32-027-4.