Garozas kauja
| Garozas kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Livonijas krusta kariem | |||||||
 Garozas kaujas vieta meklējama uz dienvidiem no Rīgas. | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Zemgales zemju konfederācija |
Livonijas ordenis, Rīgas pilsēta, leti un līvi ("zemes ļaudis") | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Zemgaļu karavadonis† | Villekens fon Endorps† | ||||||
| Spēks | |||||||
| 1400 zemgaļi karavīri | vairāk kā 40 bruņinieku, vairāk kā 50 krustnešu, nezināms skaits "zemes ļaužu" | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| vairāk kā 20 nogalināti | nogalināti 33 ordeņa bruņinieki, tai skaitā ordeņa mestrs Villekens un vairāki ordeņa pilsnovadu komturi, 6 (vai 16 pēc Rusova hronikas) bruņinieki krita gūstā | ||||||
Garozas kauja vai Kauja Garozas silā (arī kauja pie Garozes vai Griezes) bija viena no lielākajām kaujām Ziemeļu krusta karos, kurā Livonijas ordenis cieta smagu sakāvi. Tā notika 1287. gada 26. martā starp Livonijas ordeņa mestra Villekīna vadīto krustnešu karaspēku un zemgaļiem. Kaujā ordeņa karaspēks tika pilnīgi sagrauts, kaujā krita ordeņa mestrs un vairāki komturi, tomēr bojā gāja arī zemgaļu karavadonis, kura vārds palicis nezināms.
Kaujas norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Livonijas krusta karu laikā 1287. gadā aptuveni 1400 vīru liels zemgaļu karaspēks uzbruka krustnešu nocietinājumiem Ikšķilē. Ordeņa mestrs Villekens fon Endorps pieņēma lēmumu iebrukt Zemgalē un atriebties par zemgaļu uzbrukumu Rīgai un Ikšķilei. Pēc trīs dienu maldīšanās cauri mežu biezokņiem un slīkšņām krustnešu karaspēks, kurā bez ordeņa brāļiem bija arī Rīgas pilsoņi un "zemes ļaudis" (kristītie līvi un latgaļi), ierīkoja apmetni mežā pie Garozes upes tagadējā Salgales pagastā.
Zemgaļu karavadonis pēc nakts izlūku sniegtajām ziņām nolēma uzbrukt krustnešiem un aicināja savus karavīrus būt stipriem un beidzot sakaut iebrucējus, kas bija Tērvetes Svētkalnā izvietojuši savu garnizonu un jau vairākus gadus postīja Zemgali. Ordeņa mestrs rīta sanāksmes laikā saņēma ziņu par pretinieka karaspēka tuvošanos un pavēlēja organizēties kaujai. Sākumā cīņa noritēja ar mainīgām sekmēm, bet pamazām zemgaļi guva virsroku un aplenca krustnešus. Kaujā krita vismaz 33 ordeņa bruņinieki un lielāks daudzums viņu sabiedroto. 16 bruņiniekus un lielāku daudzumu viņu sabiedroto zemgaļi saņēma gūstā, Rīgā atgriezās vien nedaudz karotāju uz zirgiem. Tuvcīņās bojā gāja arī ordeņa mestrs Villekīns un zemgaļu karavadonis.
Dokumenti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]"1281. gadā Vilandē ievēlēja par mestri Vilhelmu Šurborgu, alias Endorfu. Viņš veda lielus kaŗus ar leišiem, šamaišiem un zemgaļiem, un uzcēla Svētā kalna pili Zemgalē un trīs pilis: Valmieru, Burtniekus un Trikātu. Beidzot zemgaļi viņu kādā kaujā uzvarēja un nokāva kopā ar 33 ordeņbrāļiem. Sešpadsmit ordeņbrāļus zemgaļi saņēma gūstā, no kuŗiem dažus piesēja kailus uz zirgiem un sita ar nūjām, kamēr nenosita; dažus uzsēja uz koka režģiem, lika uz uguns un sadedzināja. Šis mestris valdīja 5 gadus un 5 mēnešus".
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Garozas kauja popkultūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1998. gadā izdotajā latviešu folkmetāla grupas Skyforger albumā Kauja pie Saules ir iekļauta dziesma "Kauja Garozas silā. 1287", kas stāsta par kaujas notikumiem.