Glimepirīds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Glimepirīds
Glimepiride.svg
Glimepirīda struktūrformula
Citi nosaukumi N-[4-{2-(3-etil-4-metil-2-okso-3-pirolīn-l-karboksamido)-etil}-benzolsulfonil]-N'-4-metilcikloheksilurīnviela,
1-[{p-[2-(3-etil-4- metil-2-okso-3-pirolīn-l-karboksamido)etil]fenil}sulfonil]-3-(trans-4- metilcikloheksil)urīnviela
CAS numurs 93479-97-1
Ķīmiskā formula C24H34N4O5S
Molmasa 490,617 g/mol

Glimepirīds ir ilgstošas iedarbības hipoglikēmisks līdzeklis, ko lieto cukura diabēta ārstēšanā. Glimepirīds ir indicēts kā papildinājums diētai un fiziskai aktivitātei, lai pazeminātu glikozes līmeni asinīs pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, kam cukura līmeni nevar kontrolēt tikai ar diētu un fiziskiem vingrinājumiem.[1] Pēc patenta beigām 2005. gadā ģenēriķus sāka sintezēt 140 kompānijas, pašlaik ir reģistrēti 295 zīmola nosaukumi.[2]

Indikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glimepirīdu lieto, lai ārstētu 2.tipa cukura diabētu. Tas ir stāvoklis, kad traucēta insulīna izdale un ķermenis nevar izmantot glikozi normālā veidā, kā arī nevar kontrolēt cukura līmeni asinīs. Glimepirīds pazemina glikozes līmeni asinīs, veicinot aizkuņģa dziedzera bēta šūnu insulīna izdalīšanu. Šis medikaments palīdz pazemināt cukuru asinīs tikai tiem cilvēkiem, kuru ķermenis producē insulīnu dabīgā veidā. Tāpēc glimeperīdu nevar izmantot 1.tipa cukura diabēta ārstēšanā (slimība, kad insulīns netiek producēts dabīgā veidā, un nevar kontrolēt cukura līmeni asinīs).[3]

Kontrindikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontrindicēts :

  • pacientiem ar glimepirīda vai tā sastāvdaļu nepanesamību (alerģiju).[3]
  • pacientiem ar alerģisku reakciju uz sulfonilamīdu atvasinājumiem.
  • pacientiem, kas ziņojuši par jebkādiem ādas izsitumiem ar niezi vai bez tās, kā arī par vairākām citam reakcijām kā anafilakse, tūska, Stīvensa—Džonsona sindroms (sarkani, sārti izsitumi), aizdusa.[4]

Blakusparādības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Insulīna sekretoro šūnu stimulējošo preparātu lietošanā risks pastāv hipoglikēmijai, smagākos gadījumos arī hipoglikēmiskajai komai. Pasliktinātu nieru un aknu funkciju dēļ hipoglikēmijas risks ir lielāks senioru vidū. Bieža blakus parādība ir svara pieaugums, parasti 1—3 kg. Ne tik bieži sastopamas blakus parādības ir slikta dūša, vemšana, dzelte, neitrofilo leikocītu skaita samazināšanās, anēmija, sistēmiskas alerģiskas reakcijas, dermatoloģiskas reakcijas. Retos gadījumos novērojams plašs ādas apsārtums.[5] Diskutabls ir jautājums par sulfonilurīnvielas grupas preparātu ietekmi uz kardiovaskulāro sistēmu.[6] Taču glimepirīdam šāda iedarbība nepiemīt.[5]

Farmakokinētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glimepirīds tiek uzņemts orāli un absorbēts pilnībā. Laiks, lai sasniegtu Cmax (tmax) 2. tipa diabēta pacientiem ir 2,4 līdz 3,75 stundas. Saistība ar plazmas proteīniem ir 99,4% un tā izkliedes tilpums ir 8,8 L. Medikamentu aknās metabolizē CYP2C9 enzīms, veidojot aktīvo M1 hidroksi-metabolītu un tālāk to dehidrogenējot par neaktīvo M2 metabolītu. 37 līdz 62% no sākotnējās glimepirīda devas tiek izvadīts ar urīnu kā M1 un M2 metabolīti un pārējais — ar fēcēm. Klīrenss oriģinālajam medikamentam ir 2,7 — 3,4 L/h un M1 metabolītam — 8,6 — 10,2 L/h.[7]

Darbības mehānisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā pārējie sulfonilurīnvielas grupas preparāti, glimepirīds ir insulīna sekrēcijas stimulators no aizkuņģa dziedzera beta šūnām. Tas ietekmē ATP jutīgos K receptorus, piesaistoties pie 65kD proteīna uz beta šūnu virsmas. Perifēri medikaments pēc insulīna receptoru iedarbības uz šūnu palielina glikozes transportu un GLUT-1 un GLUT-4 glikozes transportieru ekspresiju — lipoģenēzi un glikoģenēzi.[7]

Mijiedarbības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sulfonilurīnvielas grupas preparātiem, tai skaitā glimepirīdam, ir iespējamas mijiedarbības ar citiem medikamentiem. Sulfonilamīdi, fibrāti, salicilāti izkonkurē glimepirīda piesaisti proteīniem, palielinot brīvās vielas koncentrāciju un paaugstinot hipoglikēmijas risku. Hipoglikēmija var būt biežāk sastopama pacientiem, kas ar glimepirīdu vienlaicīgi lieto alkoholu, androgēnus, antikoagulantus, azola pretsēnīšu līdzekļus, hloramfenikolu, fenfluramīnu, flukonazolu, gemfibrozilu, histamīna H2 antagonistus, magnija sāļus, metildopu, monoamīnu oksidāzes inhibitorus, probenecīdu, sulfīnpirazonu, tricikliskos antidepresantus un urīnu paskābinošus līdzekļus.[5] Savukārt citas zāļu vielas var traucēt glimepirīdam veikt glikozes līmeņa samazināšanu. Tās var paātrināt preparāta noārdīšanu aknās, izvadīšanu caur nierēm vai traucēt insulīna sekrēciju. Pie šādām zāļu vielām pieder beta adrenoblokatori, kalcija kanālu blokatori, holestiramīns, diazoksīds, estrogēni, hidanitoni, izoniazīds, nikotīnskābe, fenotiazīna atvasinājumi, rifampicīns, simpatomimētiķi, tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi un urīnu pasārmojoši līdzekļi.[5]

Glimepirīds Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LZA informācija
Diagnoze E11.0 — E11.9, Insulīnneatkarīgs cukura diabēts
ATĶ kods A10BB12 — Perorāli hipoglikemizējošie līdzekļi
Zāles Glimepirīds
Kompensācija 100%
Apmaksāts, EUR 346 356 (2014. gads)
Patēriņš, DDD/1000 iedz./dienā 5.157 (2014.gads)

[8][9]

Pieejamās zāles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Amaryl, tabletes
  • Fertin, tabletes
  • Glimepiride Accord, tabletes[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]