Globālā jūras negadījumu un drošības sakaru sistēma

Globālā jūras negadījumu un drošības sakaru sistēma

Globālā jūras negadījumu un drošības sakaru sistēma (angļu: Global Maritime Distress and Safety System, GMDSS) ir vispasaules sistēma automātiskai avārijas signālu pārraidei kuģiem jūrā, kuru kā daļu no Starptautiskās konvencijas par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (International Convention for the Safety of Life at Sea, SOLAS) ir izstrādājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā Jūras organizācija (International Maritime Organization, IMO).

Tā sastāv no virknes drošības procedūru, aprīkojuma tipu un sakaru protokolu, ko drošības un glābšanas operācijās lieto nelaimē esošie kuģi, laivas un lidaparāti. Tā papildina 1979. gadā pieņemto Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras (International Convention on Maritime Search and Rescue, ICMSaR) un veido radiosakaru bāzi.

GMDSS sastāv no vairākām sistēmām, kas paredzētas sekojošu funkciju izpildei: trauksmes izziņošanai (ar nelaimē esošā kuģa atrašanās vietas noteikšanu) tuvumā esošajiem kuģiem un krasta iestādēm, meklēšanas un glābšanas koordinācijai, atrašanās vietas noteikšanai, jūrniecības drošības informācijas pārraidei, vispārējiem sakariem un balss radiosakariem starp kuģiem. Īpašās radio aprīkojuma uzstādīšanas prasības ir vairāk atkarīgas no kuģošanas rajona nevis kuģa tonnāžas. Sistēma nodrošina arī rezerves paņēmienus nelaimes trauksmes izziņošanai, kā arī avārijas barošanas avotu.

Atpūtas kuģiem nav jāatbilst GMDSS radio aprīkojuma uzstādīšanas prasībām, bet tie lieto un nākotnē lietos vēl vairāk jūras ultraīsviļņu radio ar ciparu selektīvā izsaukuma (Digital Selective Calling, DSC) iespēju. Jūras kuģi var izvēlēties aprīkojumu papildināt ar citām iekārtām. Kuģi ar bruto tilpību (gross tonnage, GT) zem 300 BT, nav pakļauti GMDSS prasībām.

Vēsture

Kopš radio izgudrošanas 19. gadsimta beigās, kuģi jūrā ir paļāvušies uz Semjuela Morzes ieviesto Morzes kodu, kuru negadījumu un drošības sakaros pirmo reizi pielietoja 1844. gadā. Pēc tam kad Ziemeļatlantijā 1912. gadā nogrima laineris RMS Titanic, tika atzīta nepieciešamība pēc kuģa un krasta radiostacijām, kuras būtu aprīkotas ar radiotelegrāfa aprīkojumu un klausītos vienā frekvencē ar Morzes kodu šifrētus negadījumu izsaukumus. Drīz pēc katastrofas ASV Kongress pieņēma regulējumu, kurš ASV kuģiem uzlika par pienākumu lietot Morzes koda radiotelegrāfa aprīkojumu negadījumu izsaukumiem. Starptautiskā telekomunikāciju savienība (International Telecommunication Union, ITU), tagad ANO aģentūra, sekoja šim piemēram attiecībā uz pārējo valstu kuģiem. Ar Morzes kodu šifrēti negadījumu izsaukumi, kopš to ieviešanas gandrīz pirms gadsimta, ir izglābuši tūkstošiem dzīvību, bet to izmantošanai nepieciešami prasmīgi radio operatori, kuri pavada daudzas stundas klausoties radio negadījumu frekvenci. Pārraižu veikšanas attālums vidējo viļņu (medium frequency, MF) negadījumu frekvencē (500 kHz), dienas laikā ir ierobežots, arī informācijas apjoms, kuru var pārraidīt ar Morzes signāliem, ir ierobežots.

Ne visi radiosakari starp kuģiem un krastu bija maza attāluma. Dažas radiostacijas nodrošināja tādu liela attāluma radiotelefonijas pakalpojumu sniegšanu kā radio telegrammas un radio telekss īsviļņu (High frequency, HF) joslā (3 — 30 MHz). Šādā veidā tika nodrošināti vispasaules sakari ar kuģiem. Viena no radiostacijām bija Portishedas radio (Portishead Radio), kura bija pasaules noslogotākā radiotelefonijas stacija un nodrošināja liela attāluma HF pakalpojumus. 1974. gadā tajā strādāja 154 radio operatori, kuri apstrādāja vairāk nekā 20 miljonus vārdu gadā. Šādas lielas radiotelefonijas stacijas nodarbināja lielu skaitu cilvēku un bija dārgas uzturēšanā. 1980. gadu beigās sakaru pavadoņu pakalpojumi sāka pārņemt aizvien lielāku daļu no kuģis — krasts sakaru tirgus.

Ņemot vērā augstāk minēto, Starptautiskā Jūras organizācija (International Maritime Organization, IMO), ANO aģentūra, kura specializējusies kuģošanas drošībā un jūras piesārņojuma novēršanā no kuģiem, uzsāka meklēt jūras negadījumu un drošības sakaru uzlabošanas paņēmienus. 1979. gadā grupa ekspertu izstrādāja ICMSaR, kura aicināja izveidot globālu meklēšanas un glābšanas plānu. Šī pati grupa iesniedza arī rezolūciju ar kuru aicināja IMO izstrādāt globālo jūras negadījumu un drošības sakaru sistēmu (Global Maritime Distress and Safety System, GMDSS), lai nodrošinātu sakaru atbalstu meklēšanas un glābšanas plāna ieviešanai. Jaunā sistēma, kuru ievieš pasaules jūras valstis, ir bāzēta Zemes mākslīgo pavadoņu un virszemes radio pakalpojumu kombinācijā un tā ir izmainījusi starptautiskos negadījumu sakarus no pārsvarā starp kuģiem nodibināmiem uz kuģis — krasts (glābšanas koordinācijas centrs) sakariem. Tas ievadīja galu Morzes koda sakariem gandrīz visiem lietotājiem izņemot dažus radioamatierus. GMDSS nodrošina automātisku negadījuma trauksmes un atrašanās vietas izziņošanu gadījumos, kad radio operatoram nav laika nosūtīt SOS vai Mayday signālu un, pirmo reizi, prasa kuģiem uztvert jūrniecības drošības informāciju, kura varētu novērst iespējamās katastrofas nākotnē. 1988. gadā IMO papildināja Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (International Convention for the Safety of Life at Sea, SOLAS), prasot apgādāt ar GMDSS aprīkojumu tos kuģus uz kuriem attiecas konvencija. Sākot ar 1993. gada 1. augustu šādiem kuģiem bija jāuzstāda NAVTEX un pavadoņu avārijas vietu norādošās radiobākas (emergency position-indicating radio beacon, EPIRB), bet sākot no 1999. gada 1. februāra bija jāuzstāda pārējais GMDSS aprīkojums. 1996. gada telekomunikāciju akts ļāva ASV kuģiem Morzes telegrāfa vietā uzstādīt GMDSS atbilstošu aprīkojumu.

GMDSS sastāvdaļas

Pamata GMDSS aprīkojuma tipi ir sekojoši:

Avārijas vietu norādošā radiobāka (EPIRB)

Avārijas vietu norādošā radiobāka

COSPAS-SARSAT ir starptautiska Zemes mākslīgajos pavadoņos bāzēta meklēšanas un glābšanas sistēma, ko izveidojusi Kanāda, Francija, ASV un Krievija. Šīs četras valstis kopā palīdzēja izstrādāt 406 MHz avārijas vietu norādošo radiobāku (Emergency Position-Indicating Radio Beacon, EPIRB), kas ir GMDSS sastāvdaļa un paradzēta darbam COSPAS-SARSAT sistēmā. Šīs automātiski aktivizējošās EPIRB radiobākas, kuras šobrīd jāuzstāda uz starptautiskajai konvencijai par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras pakļautajiem kuģiem, komerciālajiem zvejas kuģiem un visiem pasažieru kuģiem, paredzētas trauksmes signāla nosūtīšanai uz glābšanas koordinācijas centriem caur pavadoņu sistēmu no jebkuras pasaules vietas. Sākotnēji COSPAS-SARSAT sistēma izmantoja polārās orbītās esošus pavadoņus, bet pēdējos gados tā ir tikusi papildināta iekļaujot četrus ģeostacionāros pavadoņus un 50 vidējās orbītas navigācijas pavadoņus. Jaunākās iekārtas ir apgādātas ar iebūvētu GPS uztvērēju, lai pārraidītu ļoti precīzu atrašanās vietu (tuvāk par 20 metriem no negadījuma vietas). EPIRB ražotāji piedāvā arī radiobākas ar iebūvētu AIS (Automātiskā identifikācijas sistēma). 406 MHz EPIRB pārraida identifikācijas numuru, kurš ir sasaistīts ar datu bāzi, kurā atrodama informācija par konkrēto kuģi. Parasti kuģiem ir unikāls identifikācijas numurs, ko sauc par kuģa identifikācijas kodu (Maritime Mobile Services Identity Number, MMSI). Šo iekārtu atrašanos darba kārtībā pārbauda reizi mēnesī uz kuģa un reizi gadā krasta apkopes stacijā. To baterijām ir ierobežots uzglabāšanas laiks, starp diviem un pieciem gadiem, un parasti izmanto litija baterijas.

NAVTEX

NAVTEX ir starptautiska, automatizēta sistēma steidzamai jūrniecības drošības informācijas (Marine Safety Information, MSI) izplatīšanai, kura iekļauj navigācijas brīdinājumus, meteoroloģiskās prognozes un brīdinājumus, meklēšanas un glābšanas informāciju, kā arī citus kuģiem noderīgus ziņojumus. Uz tiltiņa, vai vietā no kurienes vada kuģi, uzstāda mazu, lētu augsto tehnoloģiju radiouztvērēju ar iebūvētu printeri, kurš pārbauda katru ienākošo ziņojumu, lai noskaidrotu vai tas jau nav bijis uztverts agrākas pārraides laikā, vai arī ziņojums pieder pie tādas kategorijas, kura kapteini neinteresē. Šo ziņojumu pārraides frekvence angļu valodā ir 518 kHz, bet dažreiz pārraidēm vietējā valodā izmanto 490 kHz. Ziņojumu preambulā iekļauj kodu, kurš sastāv no atsevišķiem alfabēta burtiem ar kuriem norāda pārraidošo staciju un ziņojuma tipu, kā arī diviem cipariem, kuri, savukārt, norāda attiecīgās stacijas un ziņojuma tipa kārtas numuru. Piemēram kods FA56 nozīmē, ka ziņojumu noraidījusi stacija ar identifikatoru F, burts A nozīmē, ka ziņojuma tips atbilst navigācijas brīdinājumiem, bet 56 ir ziņojuma numurs pēc kārtas.

Pavadoņi

Inmarsat C terminālis (centrā)

2020. gada janvārī bija divi sertificēti GMDSS pavadoņu pakalpojumu sniedzēji: Inmarsat ar vairākiem tā sakaru pavadoņiem ekvatoriālās, ģeostacionārās orbītās un Iridium ar tā 66 pavadoņu zvaigznāju zemajā Zemes orbītā (low Earth orbit, LEO), kura var pārklāt augstākus ģeogrāfiskos platumus un strādāt ar zemāku sakaru aizturi. Iridium sertifikācija 2020. gadā izbeidza jūras negadījumu sakaru, pavadoņos bāzētās daļas, pakalpojumu sniegšanas monopolu, kāds līdz tam piederēja Inmarsat, jau kopš sistēmas ieviešanas ekspluatācijā 1999. gadā.

Inmarsat uzņēmuma vadītās un Starptautiskās Mobilo pavadoņu organizācijas pārraudzītās pavadoņu sistēmas ir svarīgas GMDSS sastāvdaļas. Vienīgais Inmarsat kuģu Zemes staciju (Ship Earth Station, SES) terminālis, kuru atzīst GMDSS, ir Inmarsat C. Līdz 2020. gada 1. decembrim darbojās arī Inmarsat F77 termināļi, kuri bija tagad no ekspluatācijas izņemto termināļu Inmarsat A un B modernizētās versijas, kuras nodrošināja telefona sakarus no kuģa uz krastu, no kuģa uz kuģi un no krasta uz kuģi, kā arī teleksa un liela ātruma datu pārraides pakalpojumus, tajā skaitā negadījumu prioritātes telefona un teleksa pakalpojumus sakariem uz un no glābšanas koordinācijas centriem. Fleet77 pilnībā atbilda globālās jūras negadījumu un drošības sakaru sistēmas (GMDSS) prasībām un ietvēra tādu progresīvu iespēju kā ārkārtas zvanu prioritizāciju. 2024. gadā nebija skaidri formulētu F77 alternatīvu. Inmarsat C nodrošina datu un e-pasta ziņojumapmaiņu, ar uzkrāšanas un nosūtīšanas metodi, no kuģa uz krastu, no krasta uz kuģi un no kuģa uz kuģi, kā arī iepriekš sagatavota nelaimes ziņojuma nosūtīšanu glābšanas koordinācijas centram un Inmarsat C SafetyNET pakalpojumu. Inmarsat C SafetyNET ir pavadoņos bāzēts vispasaules jūrniecības drošības informācijas (Marine Safety Information, MSI) pārraidīšanas pakalpojums tāljūras meteoroloģiskajiem brīdinājumiem, NAVAREA navigācijas brīdinājumiem, radionavigācijas brīdinājumiem, ledus ziņojumiem, ASV Krasta apsardzes Starptautiskās ledus patruļas brīdinājumiem un citai līdzīgai informācijai, kādu nesniedz NAVTEX. SafetyNET strādā līdzīgi NAVTEX rajonos ārpus NAVTEX pārklājuma.

Inmarsat C aprīkojums ir salīdzinoši mazs un viegls, kā arī maksā daudz mazāk par F77 staciju. F77 kuģu Zemes stacijām vajag nosacīti lielas žirostabilizētas vienvirziena antenas, bet Inmarsat C antenas izmērs ir daudz mazāks un tā ir omnidirekcionāla. Inmarsat C, esot mazas jaudas sistēma, avārijas gadījumā spēj darboties no kuģa avārijas 24 voltu baterijām. Šī īpatnība kopā ar uzstādītu omnidirekcionālu antenu sniedz garantētu atbildi uz nosūtītu nelaimes trauksmi starp 76 grādiem ziemeļu platumā un 76 grādiem dienvidu platumā (jūras rajons A3).

Pamatojoties uz sadarbības līgumu ar Nacionālo okeānu un atmosfēras administrāciju (NOAA), kombinētie meteoroloģisko novērojumu un Automatizētās savstarpējās palīdzības kuģu glābšanas (Automated Mutual-Assistance Vessel Rescue, AMVER) ziņojumi tagad var tikt nosūtīti gan uz ASV Krasta apsardzes AMVER centru, gan NOAA izmantojot Inmarsat C kuģa Zemes staciju bez maksas.

SOLAS prasība ir, lai Inmarsat C aprīkojums būtu apgādāts ar iebūvētu pavadoņnavigācijas uztvērēju vai arī pievienots ārējam pavadoņnavigācijas uztvērējam. Šāds savienojums nodrošinās precīzu atrašanās vietas informāciju, ko pārraidīt glābšanas koordinācijas centram, ja kādreiz tiktu nosūtīta nelaimes trauksme.

Tālās darbības identifikācijas un sekošanas sistēma (long-range identification and tracking, LRIT) ziņojumu nosūtīšanai izmanto GMDSS Inmarsat C, kura apkalpo arī ar kuģī iebūvēto kuģu aizsardzības trauksmes sistēmu (Ship Security Alert System, SSAS). SSAS dod iespēju slēpti nosūtīt aizsardzības trauksmes nelaimes ziņojumu vietējām varas iestādēm dumpja, pirātu uzbrukuma vai citu naidīgu darbību gadījumā pret kuģi vai tā komandu.

Īsviļņi

GMDSS sistēma var iekļaut īsviļņu (high-frequency, HF) radiotelefonu ar ciparu selektīvā izsaukuma (Digital Selective Calling, DSC) ierosinātu izsaukumu iespēju un radio teleksa (īsviļņu šaurjoslas tiešās drukas teleksa (narrow band direct printing, NBDP)) aprīkojumu. Vispasaules jūrniecības drošības informācijas pārraides var veikt arī HF šaurjoslas tiešās drukas kanālos. Visiem kuģiem, kuri strādā jūras rajonā A4, jābūt apgādātiem ar HF DSC un NBDP aprīkojumu, kurš var darboties arī no kuģa avārijas barošanas avota (parasti 24 V baterijām). HF aprīkojums ir nepieciešams, jo Inmarsat pārklājums nesniedzas polārajos reģionos.

Meklēšanas un glābšanas radara atbildētājs (SART)

GMDSS aprīkojums uz kuģa iekļauj vienu (vai divus uz kuģiem virs 500 BT) meklēšanas un glābšanas atrašanās vietas noteicēju, kuru sauc par meklēšanas un glābšanas radara atbildētāju un to lieto, lai noteiktu glābšanas līdzekļa vai kuģa nelaimē atrašanās vietu parādot divpadsmit punktus uz glābšanas kuģa 3 cm radara ekrāna. Atklāšanas attālums starp šīm iekārtām un kuģiem ir atkarīgs no kuģa radara antenas augstuma un meklēšanas un glābšanas atrašanās vietas noteicēja augstuma, kas normāli ir 15 km (8 jūras jūdzes). Kad meklēšanas un glābšanas atrašanās vietas noteicēju apstaro radars, tas izdod vizuālus un skaņas signālus nelaimē esošajām personām.

Ciparu selektīvais izsaukums (DSC)

Ultraīsviļņu ciparu selektīvā izsaukuma iekārta

IMO kā daļu no GMDSS sistēmas ir ieviesis arī ciparu selektīvo izsaukumu (digital selective calling, DSC) MF, HF un jūras ultraīsviļņu radio. DSC primāri ir paredzēts, lai ierosinātu radiotelefona un MF/HF radio teleksa izsaukumus sakaros starp kuģiem, starp kuģi un krastu un starp krastu un kuģi. DSC izsaukumi var tikt veikti uz individuālām stacijām, staciju grupām vai "visām stacijām" radio uztveršanas rādiusā. Katram ar DSC aprīkotam kuģim, krasta stacijai un grupai tiek piešķirts unikāls deviņu ciparu kuģa, krasta radiostacijas vai kuģu grupas identifikācijas kods (Maritime Mobile Services Identity Number, MMSI).

DSC negadījumu trauksmes, kuras sastāv no iepriekš sastādīta negadījuma ziņojuma, lieto, lai ierosinātu avārijas radiosakarus ar kuģiem un glābšanas koordinācijas centriem. DSC bija domāts, lai izslēgtu vajadzību pēc personāla uz kuģa tiltiņa vai krastā, kurš nepārtraukti klausītos radio uztvērēju balss radio kanālus, tajā skaitā UĪV 16. kanālu (156,8 MHz) un 2182 kHz, kurus pašreiz izmanto briesmu un drošības radiosakariem, kā arī staciju izsaukumam. Klausīšanās sardze, ar GMDSS iekārtām aprīkotiem kuģiem, 2182 kHz beidzās 1999. gada 1. februārī. 2002. gada maijā IMO izlēma uz kuģiem pārcelt UĪV klausīšanās sardzes beigas. Tika plānots, ka prasība pēc radio sardzes tiktu atcelta 2005. gada 1. februārī, bet tādu nodrošināt tiek rekomendēts vēl joprojām.

Gan IMO, gan ITU prasa, lai ar DSC aprīkotie MF/HF un UĪV radio tiktu ārēji pieslēgti pavadoņu navigācijas uztvērējam (GPS). Šāds savienojums nodrošinās to, ka glābšanas koordinācijas centram tiks nodota precīza atrašanās vietas informācija, ja tiktu pārraidīta negadījuma trauksme. ASV federālā sakaru komisija (Federal Communications Commission, FCC) pieprasa, lai visi jaunie UĪV un MF/HF jūras radiotelefonu modeļi, kuri sertificēti pēc 1999. gada jūnija, būtu apgādāti ar vismaz pamata DSC iespējām.

UĪV ciparu selektīvajam izsaukumam bez tām iespējām, kuras prasa GMDSS, var piemist arī citas. ASV Krasta apsardze izmanto šo sistēmu kuģu izsekošanai Aļaskas prinča Viljama līča kuģu satiksmes vadības centrā. IMO un ASV Krasta apsardze plāno noteikt, ka kuģiem jābūt apgādātiem ar universālu kuģa automātisko identifikācijas sistēmu, kura ir saderīga ar DSC. Valstīm, kurām ir GMDSS jūras rajons A1, jāspēj savos ūdeņos identificēt un izsekot ar automātisko identifikācijas sistēmu (AIS) aprīkotus kuģus bez jebkāda cita papildus aprīkojuma. Ar DSC aprīkotu radio nevar aptaujāt un izsekot, ja vien šādu iespēju nav paredzējis izgatavotājs un, ja vien lietotājs nav iekārtu iestatījis tā, lai šāda izsekošana būtu iespējama.

GMDSS radiosakaru aprīkojumam nav jābūt rezervētam izmantošanai tikai avārijas gadījumos. Starptautiskā Jūras organizācija iedrošina jūrniekus izmantot GMDSS aprīkojumu ikdienas, kā arī drošības radiosakaros.

Barošanas avoti

GMDSS aprīkojumam jābūt pieslēgtam sekojošiem trīs barošanas avotiem:

• kuģa standarta ģeneratoriem;
• kuģa avārijas ģeneratoram (ja tāds uzstādīts) un
• tieši radio paredzētām baterijām.

Atbilstoši SOLAS prasībām, bateriju ietilpībai jābūt tādai, lai barotu radio aprīkojumu vienu stundu uz kuģiem ar avārijas ģeneratoru vai būvētiem pirms 1995. gada februāra un sešas stundas uz kuģiem, kas nav apgādāti ar avārijas ģeneratoru vai būvēti pēc 1995. gada februāra. Baterijas jālādē ar automātisku lādētāju, kuru tāpat baro standarta ģeneratori un avārijas ģenerators. Pārejai no maiņstrāvas uz bateriju barošanu jānotiek automātiski un tādā veidā, lai netiktu pazaudēti vai bojāti jebkādi aprīkojumā uzglabātie dati (nedrīkst būt pārrāvums barošanā).

ASV Krasta apsardzes veiktās sertifikācijas laikā, baterijas no pilnībā izlādēta stāvokļa jāspēj pilnībā uzlādēt ne vairāk kā desmit stundās. Kuģa darbības laikā nepārtraukti jābūt pieejamam lādētājam un to periodiski pārbauda, lai pārliecinātos par lādētāja esamību darba kārtībā. Ja rezerves enerģijas avotu veido baterijas, to ietilpību pārbauda ne retāk kā reizi 12 mēnešos. Ja pēdējā pārbaude veikta vairāk nekā pirms 12 mēnešiem, to veic ASV Krasta apsardzes veiktās apskates laikā.

Baterijas, kuras paredzētas izmantošanai kā avārijas barošanas avots, tiek uzstādītas atbilstoši piemērojamajām elektroinstalācijas uzstādīšanas vadlīnijām un labai praksei. Tās jāpasargā no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un fiziskiem bojājumiem. Tāpat baterijām uzstādīšanas vietā tiek nodrošināta piekļuve apkopes veikšanai un, nepieciešamības gadījumā, nomaiņai.

GMDSS jūras rajoni

GMDSS jūras rajoni

GMDSS jūras rajoniem ir divi uzdevumi: aprakstīt rajonus, kur GMDSS pakalpojumi ir pieejami un noteikt ar kādu radio aprīkojumu GMDSS kuģiem jābūt apgādātiem. Pirms GMDSS ieviešanas, drošības radio aprīkojuma tipu un skaitu, ar kādu kuģim jābūt aprīkotam, noteica tā tonnāža. Pēc GMDSS ieviešanas, drošības radio aprīkojuma tipu un skaitu nosaka GMDSS rajoni, kuros kuģi izmanto. Pastāv sekojoši GMDSS jūras rajoni: A1, A2, A3 un A4.

• Jūras rajons A1 — rajons, kurā pastāv vismaz vienas UĪV krasta stacijas, kura nodrošina pastāvīgu radio sardzi ciparu selektīvā izsaukuma kanālā (70. kanāls 156,525 MHz) un sniedz radiotelefonijas pakalpojumus, pārklājums. Šāds rajons parasti sniedzas 30 līdz 40 jūras jūdzes (56 līdz 74 km) no krasta stacijas.
• Jūras rajons A2 — rajons, kurā pastāv vismaz vienas krasta stacijas, kura nodrošina pastāvīgu sardzi MF ciparu selektīvā izsaukuma frekvencē (2187,5 kHz), pārklājums, bet kurš atrodas ārpus A1 rajona.
• Jūras rajons A3 — rajons ārpus jūras rajoniem A1 un A2, kurā ir Inmarsat ģeostacionāro pavadoņu pārklājums. Šis rajons stiepjas apmēram no 76 grādiem ziemeļu platumā līdz 76 grādiem dienvidu platumā. Inmarsat garantē savas sistēmas darbību starp 70 grādiem ziemeļu platumā un 70 grādiem dienvidu platumā, lai gan bieži tā darbosies arī līdz 76 grādiem dienvidu vai ziemeļu platumā.
• Jūras rajons A4 — rajons ārpus jūras rajoniem A1, A2 un A3 tiek saukts par jūras rajonu A4. Pamatā tie ir polārie rajoni uz ziemeļiem un dienvidiem no apmēram 76 grādu platuma.

Papildus uzskaitītajam aprīkojumam, uz visiem kuģiem, kuri aprīkoti atbilstoši GMDSS prasībām, jābūt pavadoņu EPIRB, NAVTEX uztvērējam (ja kuģi tiek ekspluatēti rajonos, kurus apkalpo NAVTEX), Inmarsat C SafetyNET uztvērējam (ja kuģi tiek ekspluatēti rajonos, kurus neapkalpo NAVTEX), ar DSC aprīkotam UĪV radiotelefonam, divām (kuģiem virs 300 un zem 500 BT) vai trijām pārnēsājamajām UĪV radiostacijām (kuģiem ar 500 vai vairāk BT) un diviem 9 GHz meklēšanas un glābšanas radara atbildētājiem (SART).

ASV piekrastes reisiem nepieciešamais GMDSS radio aprīkojums

Pirms tika noteiktas jūras rajonu A1 un A2 robežas, GMDSS prasībām pakļautajiem kuģiem, kuri tika izmantoti ASV piekrastē, vajadzēja būt aprīkotiem atbilstoši rajoniem A3 (vai A4) neatkarīgi no tā, precīzi kurā vietā kuģi tika izmantoti. ASV kuģi, kuru reisi tiem ļāva vienmēr atrasties ASV Krasta apsardzes staciju UĪV 16. kanāla pārklājumā, varēja pieteikties federālajā sakaru komisijā individuālajam izņēmumam, kurš ļāva aprīkot kuģus tikai atbilstoši jūras rajona A1 prasībām. Līdzīgi kuģi, kuri vienmēr atradās ASV Krasta apsardzes 2182 kHz staciju pārklājumā, varēja pieteikties izņēmumam, lai aprīkotu tos atbilstoši jūras rajona A2 prasībām.

2013. gada augustā ASV Krasta apsardze nodrošināja jūras rajona A1 pakalpojumus izmantojot tās Rescue 21 sistēmu.

Operatoru sertificēšana (ASV)

Nacionālās jūras administrācijas var izdot dažādas sertifikātu klases. Uz SOLAS konvencijas prasībām pakļautiem kuģiem, kuri tiek izmantoti ārpus GMDSS jūras rajona A1, radio operatoriem jābūt universālajiem operatora sertifikātiem. Savukārt, ja SOLAS kuģi tiek izmantoti tikai GMDSS jūras rajonā A1, nepieciešami ierobežotie operatora sertifikāti.

SOLAS konvencijai nepakļautiem kuģiem, kuri tiek izmantoti ārpus GMDSS jūras rajona A1, var tikt izdoti un tiek pieprasīti tāljūras radio operatoru sertifikāti. Bet SOLAS konvencijai nepakļautiem kuģiem, kuri tiek izmantoti tikai GMDSS jūras rajonā A1, nepieciešami piekrastes radio operatoru sertifikāti.

Visbeidzot pastāv arī ierobežotā radiotelefona operatora sertifikāts, kurš ir līdzīgs piekrastes radio operatora sertifikātam, bet ar ierobežotu apmācību UĪV DSC izmantošanā. Dažas valstis neatzīst šo sertifikātu kā pilnvērtīgu GMDSS kvalifikāciju.

Amerikas Savienotajās Valstīs izdod četrus dažādus GMDSS sertifikātus:

• GMDSS radioelektroniķa sertifikāts (GMDSS Radio Maintainer's License) ļauj personai apkalpot, uzstādīt un remontēt GMDSS aprīkojumu jūrā;
• GMDSS radio operatora sertifikāts tiek pieprasīts, lai persona varētu izmantot nepieciešamo GMDSS aprīkojumu;
• abu sertifikātu īpašniekiem var tikt izdots viens GMDSS radio operatora/radioelektroniķa sertifikāts;
• visbeidzot, GMDSS ierobežotais operatora sertifikāts ir pieejams darbībām UĪV diapazonā tikai 20 jūras jūdzes (37 km) no krasta.

Lai iegūtu jebkuru no šiem sertifikātiem, personai jābūt ASV pilsonim vai jābūt atļaujai legāli strādāt valstī, jāzina angļu valoda un jānokārto federālās sakaru komisijas apstiprināts eksāmens. Tāpat kā ar radioamatieru eksāmeniem, tos organizē privātas, FCC apstiprinātas grupas. Parasti tās nav tās pašas organizācijas, kuras pieņem radioamatieru eksāmenus. Operatora sertifikāta iegūšanai sekmīgi jānokārto rakstveida eksāmena 1. un 7. sadaļa, bet ierobežotā operatora sertifikāta iegūšanai jānokārto eksāmena 1. un 7R. sadaļa. 1. sadaļas nokārtošana pretendentam automātiski dod iespēju saņemt jūras radiotelefona operatora sertifikātu (Marine Radiotelephone Operator Permit, MROP).

Radioelektroniķa sertifikāta iegūšanai jānokārto eksāmena 9. sadaļa. Tomēr, lai iegūtu šo sertifikātu, pretendentam jābūt iepriekš saņemtam universālajam radiotelefona operatora sertifikātam (General radiotelephone operator license, GROL), kuru var iegūt nokārtojot komerciālā rakstveida eksāmena 1. un 3. sadaļu (tādējādi vienlaikus iegūstot arī MROP). Turpinot mācības un papildus nokārtojot rakstveida eksāmena 8. sadaļu, GROL un radioelektroniķa sertifikātam var pievienot kuģu radaru apstiprinājumu. Tas ļauj sertifikāta īpašniekam apkalpot un remontēt kuģa radarus.

Līdz 2008. gada 25. martam GMDSS operatoru un radioelektroniķu sertifikātus izsniedza ar piecu gadu derīguma termiņu, kuru, samaksājot nodevu, varēja pagarināt. Pēc šī datuma jaunos sertifikātus izsniedz uz neierobežotu laiku. Attiecībā uz tiem derīgajiem sertifikātiem, kuri iepriekš tika izsniegti ar noteiktu derīguma termiņu, FCC saka:

jebkurš GMDSS radio operatora sertifikāts, ierobežotais GMDSS radio operatora sertifikāts, GMDSS radioelektroniķa sertifikāts, GMDSS radio operatora/radioelektroniķa sertifikāts vai jūras radio operatora sertifikāts, kurš bija derīgs, tas ir, kura derīguma termiņš nebija beidzies, 2008. gada 25. martā, nav jāatjauno.

Tā kā uz vecākiem sertifikātiem redzams derīguma termiņš, kuģu komandas locekļiem, kuri veic starptautiskus reisus, var būt vērts samaksāt nodevu (2010. gadā $60), lai iegūtu sertifikātu bez norādīta derīguma termiņa un tādējādi izvairītos no pārpratumiem ārzemju ostās.

Visbeidzot, lai praktiski strādātu par GMDSS operatoru uz vairuma tirdzniecības kuģu, ASV Krasta apsardze prasa pabeigt papildus teorētisko un praktisko apmācību pat pēc sertifikāta iegūšanas.

Operatoru sertificēšana (Apvienotā Karaliste un Eiropa)

Apvienotajā Karalistē un Eiropā tiek izdoti četri dažādi GMDSS kompetences sertifikāti:

• piekrastes radio operatora sertifikāts (Short Range Certificate, SRC);
• tāljūras radio operatora sertifikāts (Long Range Certificate, LRC);
• ierobežotais operatora sertifikāts (Restricted Operator Certificate, ROC);
• universālais operatora sertifikāts (General Operator Certificate, GOC).

Katru no šiem sertifikātiem izsniedz pēc kursu pabeigšanas un sekmīgas eksāmena nokārtošanas. Sertifikāti tiek atzīti starptautiski.

Kurš no kompetences sertifikātiem jūrniekam vajadzīgs, ir atkarīgs no diviem faktoriem. Pirmkārt, SOLAS kuģu (kuriem obligāti jābūt apgādātiem atbilstoši GMDSS prasībām) virsniekiem nepieciešams ROC vai GOC. Tādu kuģu, kuri nav pakļauti SOLAS prasībām (starp kuriem ir arī atpūtas kuģi), operatori var izvēlēties piekrastes radio operatora vai tāljūras radio operatora kursus.

Otrais ietekmējošais faktors ir kuģa paredzētais darbības rajons. Uz kuģošanas līdzekļiem, kurus izmanto tikai jūras rajonā A1, var lietot SRC un ROC sertifikātus, bet uz kuģiem, kuri iet tālāk no krasta, jūras rajonos A2, A3 un/vai A4, jābūt operatoriem ar LRC vai GOC sertifikātiem.

Ārējās saites

• Video par globālo jūras negadījumu un drošības sakaru sistēmu (angliski)
• Tāljūras radio operatoru eksāmenu tēmas (angliski)