Grieķijas valdības krīze (1965)

Grieķijas valdības krīze 1965. gadā bija politiska krīze Grieķijas Karalistē, kas grieķiski pazīstama kā Apostāze (grieķu: Aποστασία), Jūlija notikumi (grieķu: Ιουλιανά), Karaļa apvērsums (grieķu: Βασιλικό Πραξικόπημα). Politisks skandāls, kas izraisīja centriski liberālā premjerministra Georga Papandreu atkāpšanos un karaļa Konstantīna II lēmumu par jaunas „apostātu/nodevēju” valdības iecelšanu no līdzšinējo Papandreu Centra Savienības koalīcijas partneru vidus. Ieilgusī nestabilitāte valstī noveda pie 1967. gada 21. aprīļa militārā valsts apvērsuma.

Centra Savienības izveidošana

1961. gadā vairākas liberāli centriskas partijas un kustības apvienojās Centra Savienībā (CS), jaunā partijā, kuras mērķis bija radīt spēcīgu alternatīvu kopš grieķu pilsoņu kara valdošajiem konservatīvajiem spēkiem. Kopš 1955. premjera amatā esošais konservatīvās Nacionāli Radikālās Savienības (ERE) vadītājs Konstantīns Karamanlis sasauca jaunas parlamenta vēlēšanas, kas notika 1961. gada 29. oktobrī. Lai arī vēlēšanu pārkāpumi bija notikuši, tie nebija tik ievērojami, lai mainītu vēlēšanu iznākumu kurās ERE ieguva 50,8% un 176 vietas, CS 33,7% un 100 vietas, bet EDA partneru alianse 14,6% un 24 vietas.

Centra Savienība un Apvienotie Demokrātiskie Kreisie (EDA) apstrīdēja vēlēšanu rezultātus un paziņoja, ka valdība, armija un karalim tuvās aprindas ir falsificējušas rezultātus. EDA salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām bija zaudējusi visvairāk balsu un bija pārliecināta, ka tā ir falsifikācijas upuris. CS līderis Papandreu uzsāka politisku kampaņu pret „nelikumīgo” Karamanlis valdību un pieprasīja jaunas vēlēšanas.

1963. gada novembra vēlēšanas

Personīgs strīds ar karali Pāvilu un dažādi iekšpolitiski iemesli noveda pie Karamanlis demisijas 1963. gada maijā. Lai arī premjers vēlējās nekavējoties sarīkot jaunas vēlēšanas, karalis iecēla divas pagaidu valdības, kas pieņēma jaunu vēlēšanu likumu. Karamanlis pēc demisijas devās uz Franciju, taču atgriezās, lai vadītu ERE priekšvēlēšanu kampaņu.

1963. gada 3. novembra vēlēšanās uzvarēja CS, taču neieguva absolūto vairākumu. Centra Savienība ieguva 42% balsu un 138 vietas parlamentā. ERE saņēma 39,4% un 132 vietas. EDA saņēma 14,3% un 28 vietas. Lai izvairītos no koalīcijas valdības veidošanas, Karamanlis piedāvāja izveidot neitrālu pagaidu valdību, kas sarīkotu jaunas vēlēšanas. Lielāko balsu skaitu ieguvušās CS līderis Papandreu uzstāja, ka šāda valdība ir jāveido viņam.

Karalis iecēla Papandreu par premjerministru, un viņa valdība saņēma parlamenta vairākuma atbalstu ar EDA deputātu balsīm. EDA nebija komunistu organizācija, taču tās biedru un vadītāju vidū bija komunisti. Ņemot vērā grieķu sabiedrības sašķeltību pēc pilsoņu kara un Aukstā kara bailes no jebkādiem kontaktiem ar komunistiem, Papandreu iesniedza atlūgumu, jo neplānoja valdīt ar „komunistu” EDA atbalstu.

Karalis (Pāvils (Grieķija)|Pāvils) pieņēma Papandreu izdevīgu lēmumu – iecēla viņu par pagaidu valdības vadītāju, atlaida parlamentu un izsludināja jaunas vēlēšanas. Karamanlis apstrīdēja šādu karaļa lēmumu un atkal devās uz Franciju, kur brīvprātīgi palika līdz 1974. gada jūlijam.

1964. gada februāra vēlēšanas

Papandreu pagaidu valdība pieņēma vairākus populārus lēmumus un 1964. gada 16. februāra vēlēšanas jau sagaidīja ar pārliecību par uzvaru. CS saņēma 52,7% balsu un 171 vietas parlamentā, ERE saņēma 35,3% un 107 vietas, EDA 11,8% un 22 vietas. Kreiso spēku EDA netieši veicināja šos panākumus, mudinot savus atbalstītājus balsot par CS. Vēlēšanu rezultāti deva Papandreu pārliecinošu vairākumu parlamentā un iespēju veidot stabilu valdību.

Attiecības ar karali

Pastāv spekulācijas, ka, lai saņemtu karaļa Pāvila uzticību un atbalstu, Papandreu esot piekritis karaļa lielākai ietekmei bruņotajos spēkos, kas tradicionāli bija labēji un antikomunistiski noskaņoti. Jebkurā gadījumā, centriskais Papandreu par Armijas Ģenerālštāba vadītāju iecēla galma aprindu favorītu, ģenerālleitnantu Joanni Gennimatas. Par Aizsardzības ministru 1964. gada valdībā tika iecelts Papandreu draugs un finansiāls atbalstītājs, taču politiski konservatīvais Petros Garoufalias.

Tikai pāris nedēļas pēc 76 gadus vecā Papandreu valdības darba sākšanas, 6. martā mira karalis Pāvils un tronī kāpa 24 gadus vecais Konstantīns II. Lai arī sākotnēji šķita, ka jaunā valdība un jaunais karalis ievadīs jaunu posmu Grieķijas vēsturē, attiecības starp karali un premjerministru pasliktinājās tiktāl, ka 1965. gada sākuma tie vairs nesarunājās un viņu pēdējā tikšanās pirms jūlija krīzes notika 1965. gada martā.

Situācija Centra Savienībā

Centra Savienība nebija vienota partija, bet dažādu un diezgan atšķirīgu politisko spēku koalīcija. Tajā bija gan bijušais konservatīvās ERE ministrs un premjera kandidāts Stefanopoulos, gan komunistu partizānu pagaidu valdības ministrs Tsirimokos. Tāpat bija skaidrs, ka 76 gadus vecais Papandreu ilgi nepaliks pie varas un CS iekšienē notika cīņa par līdera vietu. Situāciju sarežģīja fakts, ka pēc 20 ASV pavadītiem gadiem, Grieķijā atgriezās Papandreu dēls Andreas Papandreu, kurš kļuva par partijas kreisā spārna vadītāju.

ASPIDA skandāls

ASPIDA, grieķu valodā „vairogs”, veidots no vārdiem „Virsnieki Glābj Tēvzemi Ideālus Demokrātiju Meritokrātiju” (grieķu: Αξιωματικοί Σώσατε Πατρίδα Ιδανικά Δημοκρατία Αξιοκρατία) bija centriski orientētu armijas jaunāko virsnieku - kapteiņu un majoru – apvienība, kas vēlējās pretstāvēt labējo spēku pārliekai dominēšanai armijā. Grupas dalībnieki uzskatīja, ka labējiem spēkiem simpatizējoši virsnieki tiek negodīgi paaugstināti tikai savu politisko simpātiju dēļ. Nenozīmīgas apakšvirsnieku organizācijas pastāvēšanas atklāšana nebūtu svarīga, taču tika apgalvots, ka tās atbalstītājs ir arī premjerministra dēls, Andreas Papandreu. Aizsardzības ministrs Garoufalias nolēma izveidot izmeklēšanas komisiju, taču tam pretojās premjerministrs. Rezultātā Aizsardzības ministrs iesniedza demisiju.

Premjerministra atkāpšanās

Pēc Aizsardzības ministra atkāpšanās Georgs Papandreu izlēma pats uzņemties ministra pienākumus. Konstantīns II, kura personīgās attiecības ar premjerministru bija sasniegušas zemāko punktu, atteicās pieņemt premjera kļūšanu arī par Aizsardzības ministru brīdī, kad armijā notiek izmeklēšana, kurā viņš no aizdomās turētajiem ir premjera dēls. Karalis piedāvāja akceptēt jebkuru citu Papandreu izvirzītu Aizsardzības ministra kandidātu. Sākotnēji Papandreu šķita gatavs pieņemt šo piedāvājumu, taču tikšanās laikā ar karali atkal sastrīdējās un piedraudēja atkāpties no premjera amata, ja netiks apstiprināts par Aizsardzības ministru.

Premjerministram nezinot, karalis jau bija izvēlējies citu CS politiķi premjera amatam, kurš abu tikšanās laikā gaidīja blakus telpā. Papandreu domāja karali iebiedēt iesniedzot savu atlūgumu, taču karalis to pieņēma, un jau pēc neilga brīža uzticēja premjera pienākumus Georgios Athanasiadis-Novas. Ātrā premjeru maiņa izraisīja kritiku par to, ka karalis jau sākotnēji vēlējies atlaist Papandreu.

Jūlija nodevība

Līdzīgi kā savā protesta kampaņā pret 1961. gada vēlēšanu rezultātiem, Papandreu vērsās pie tautas ar saukli „Karalis valda, bet cilvēkiem ir vara” un aicināja iedzīvotājus atbalstīt sevi. Karalis Konstantīns II mēģināja iecelt vairākas valdības no CS „nodevēju” vidus, taču neviena no tām neizrādījās dzīvotspējīga.

Sākotnēji karalis premjera pienākumus uzticēja parlamenta priekšsēdētājam Athanasiadis-Novas, kuru atbalstīja daudzi Centra Savienības un konservatīvās ERE deputāti, taču tas nebija pietiekoši, lai valdība varētu iegūt parlamenta uzticību. 20. augustā par premjeru tika iecelts Centra Savienības pārstāvis, bijušais komunistu partizānu ministrs Tsirimokos, taču arī viņam neizdevās gūt parlamenta uzticību. 17. septembrī karalis par premjeru iecēla Stephanopouolos, kura valdība noturējās līdz 1966. gada 22. decembrim. Kad tā atkāpās, karalis iecēla pagaidu valdību Joannis Paraskevopoulos vadībā, kas izsludināja parlamenta vēlēšanas 1967. gada 28. maijā, taču nenoturējās pat tik ilgi. 1967. gada 3. aprīlī par premjeru kļuva ERE līderis Panagiotis Kanellopoulos.

Ieilgusī valdības nestabilitāte, un pārliecība, ka parlamenta vēlēšanās atkal uzvarēs Centra Savienības un EDA koalīcija, radīja situāciju, kurā valsts apvērsumu plānoja gan karalim tuvas aprindas, gan bruņoto spēku vadība un vidējā līmeņa virsnieki, kas 1967. gada 21. aprīlī veica valsts apvērsumu un izveidoja Grieķijas militāro huntu.