Hadings

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1514. gadā Parīzē drukātā varianta Danorum Regum heroumque Historia ... titullapa.

Hadings (latīņu: Hadingus) bija viens no teiksmainajiem dāņu vikingu ķēniņiem, kura piedzīvojumus savā hronikā Gesta Danorum 12. gadsimta beigās aprakstījis Saksis Gramatiķis. Teiksmā par Hadingu vēstīts par dāņu vikinga Hadinga sirojumiem uz Kursu un "Hellespontu" (Austrumu ķēniņvalsti pie Daugavas).

Uzskata, ka hronists šī varoņa tēla radīšanai izmantojis daudz senākas sāgas un senāku autoru manuskriptus, kuros aprakstītie notikumi notikuši ap 866.-894. gadu, kad no arheoloģiskajiem izrakumiem ir zināms par dāņu vikingu iebrukumiem Kursā un Daugavas lejtecē. Vikings ar vārdu Hastings ir pazīstams arī no citiem viduslaiku rakstiskiem avotiem kā vikingu jūras sirotājs Itālijā ap 859.–862. gadu, kur viņš apmānījis Lunas pilsētas iedzīvotājus. Hastings izlicies par mirušu un viņa kara draudze pierasījusi pilsētā rīkot bēres. Pēc tam, kad atvērti pilsētas vārti, jūras laupītāji to ieņēmuši.

Teiksmas atstāsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hadings ir dāņu vikingu ķēniņa Grama un viņa sievas Signes dēls. Kad Gramu nogalina norvēģu ķēniņš Svipdags, Hadingu pie sevis pieņem milzis Vagnofthus un viņa meita Harthgrepa. Hadings vēlas kļūt par karavīru, bet Harthgrepa mēģina viņu no tā atrunāt un palikt par viņas mīļāko. Hadings ļaujas Harthgrepas apskāvieniem un, kad viņš dodas atpakaļ uz Dāniju, viņa tam seko. Harthgrepa iet bojā pēc tam, kad pieceļ no mirušajiem kādu vīru. No šī brīža par viņa aizbildni kļūst dievs Odins, kas pareģo viņam nākotni un dod padomus.

Hadings nolēdz asinsbrālību ar veco vienacaino jūras laupītāju Lizeru (Liserus) un kopā ar viņu dodas sirojumā uz kuršu vadoņa Lokera (Loker, Curetum tyrannus) zemi.

Karagājiens ir neveiksmīgs un Hadings nokļūst pie Vecā vienača (Odina), kas aizved viņu uz savām mājām un padzirda viņu ar patīkamu dzērienu, pareģojot to, ka viņš iegūšot pārdabiskas spējas. Pēc tam Hadings nokļūst iepriekšējā vietā, kur kuršu vadonis Lokers viņu sagūsta. Tālāk piepildās ikviens Vecā vienača pareģojums un, sekojot tam, Hadings atbrīvojas no gūsta.

Pēc tam Hadings uzbrūk Hellesponta ķēniņam Anduanam (Handwanus, Hellesponti rex). Viņš aizdedzina Dunas (Daugavas vai Donas[1]) pilsētu (Duna urbs), sagūsta ķēniņu un prasa no viņa līdzību zeltā. Pēc tam viņš uzvar vēl vairākus austrumu valdniekus.

Ieguvis slavu, Hadings atgriežas dzimtenē, nogalina sava tēva slepkavu Suibdageru un kļūst par dāņu ķēniņu. Viņš karo ar norvēģiem un zviedriem, apvaino dievus, nogalinot svēto dzīvnieku. Viņš izglābj princesi Regnildu no milžiem un apņem viņu par sievu. Hadings piedalās karos un mirst savu padoto priekšā, izdarot pašnāvību nožņaudzoties.

Par viņa pēcnācēju kļūst viņa dēls Frodi, kas atkal dodas karagājienā uz Kursu un ķēniņa Anduana Austrumu zemi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • H. R. Ellis Davidson (ed.) and Peter Fisher (tr.) (1999). Saxo Grammaticus : The History of the Danes : Books I-IX. Bury St Edmunds: St Edmundsbury Press. ISBN 0-85991-502-6. First published 1979-1980.
  • Elton, Oliver (tr.) (1905). The Nine Books of the Danish History of Saxo Grammaticus. New York: Norroena Society. Available online
  • Olrik, J. and H. Ræder (1931). Saxo Grammaticus : Gesta Danorum. Available online

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dumézil, Georges (1973). From Myth to Fiction : The Saga of Hadingus. Trans. Derek Coltman. Chicago: U. of Chicago Press. ISBN 0-226-16972-3.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Viktors Ivbulis. Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi. Rīga: Zinātne, 2014