Helevega hronika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Helevega hronika ir pirmā Rīgas pilsētas hronika.

1452. gadā Rīgas arhibīskaps, Vācu ordeņa virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mengdens, baidoties, ka Rīga varētu pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa. Pilsētas rāte protestēja pret šī līguma noslēgšanu un 1456. gadā rātes sekretāram (sindikam) Hermanim Helevegam (Helewegh) uzdeva sarakstīt hroniku, kas pierādītu, ka Salaspils līgums uzspiests Rīgai nelikumīgi. Rīgas pilsētas ķemerejas grāmatā atrodams ieraksts: “Anno 1456. 8 mk. 12 schill. Geuen Hermanno dem Scriuer vor dat Bock der Croneken der kerkholmschen degedinge tho schriuende” (1456. gadā 8 markas un 12 šiliņi doti skrīverim Hermanim hronikas par Salaspils līgumu sarakstīšanai).

Hronika aptver laika posmu no 1158. gada līdz 1489. gadam. Historiogrāfijā pastāv uzskats, ka Helevegs hroniku sācis ar 1424. gadu, bet manuskripta sākumu sacerējis tā tulkotājs Johans Vite. Tomēr hronikas norakstos nav atrodamas nekādas norādes, ka hroniku rakstījuši divi autori. Hronikā, acīmredzot, izmantoti dokumentāri avoti. Detalizētāks notikumu izklāsts sniegts sākot ar 15. gadsimtu, jo hronikas centrālā tēma ir Salaspils līgums un autors bijis šo notikumu aculiecinieks. Visi notikumi skatīti no Rīgas patriciāta viedokļa. Hronika satur bagātīgu faktisko materiālu, īpaši par Rīgas pilsētas karu pret Livonijas ordeni XV gadsimta pēdējās desmitgadēs. Hronika ir nozīmīgākais avots par Livonijas vēsturi 15. gadsimtā un pirmā zināmā pilsētas hronika Baltijā.

Hronika sarakstīta latīņu vai viduslejasvācu valodā. Tās oriģināls gājis bojā, iespējams, 1677. gada lielajā Rīgas ugunsgrēkā. Arhīvā hronikas oriģināls ticis uzglabāts ar nosaukumu “Sarkanā grāmata starp arhibīskapijas lietām” (Das rothe Buch inter Archiepiscopalia) - hronika bijusi iesieta sarkanos vākos un uzglabāta kopā ar dokumentiem par pilsētas attiecībām ar Rīgas arhibīskapiju. Saglabājies tikai Rīgas rātskunga un Zviedrijas galma historiogrāfa J.Vites ap 1650.gadu veiktais tulkojums augšvācu valodā. Pašlaik Vites tulkojuma manuskripts glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva fondā Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība lietā ar nosaukumu Wittiana, kopā ar citiem Vites manuskriptiem (LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.l.).

Šajā fondā glabājas vēl viens nedatēts un neparakstīts hronikas noraksts, kas izdarīts no Vites manuskripta. Šo norakstu, piedēvējot tā autorību Melhioram Fuksam, daļēji publicējis Vilhelms Kristians Frībe savā 1791. gadā izdotajā grāmatā W. Chr. Friebe’s Beytrage zur Lievlandischen Geschichte aus einer neuerlichts gefundener Handschrift. Tādā pašā redakcijā Frībe 1791. gadā hroniku publicējis arī almanahā Nordische Miscellanea.

Ir eksistējis arī otrs Vites tulkojuma noraksts, ko izgatavojis Hermanis fon Breverns, kas bijis par pamati hronikas publikācijai Scriptores rerum Livonicarum 1853. gadā iznākušajā II sējumā. Salīdzinājumā ar Vites tulkojumu, minētais noraksts ir visai kļūdains.

Hronikas fragments latviešu tulkojumā publicēts žurnāla Latvijas Arhīvi 1998.gada 2. numurā.

Informācijas avots[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]