Hiperinflācija

Hiperinflācija Argentīnā

Hiperinflācija ir ekonomikas termins, kas apraksta ļoti augstu procentu inflāciju, kurā kādas valūtas patiesā vērtība strauji sarūk un līdz ar to preču un pakalpojumu cenas nemitīgi kāpj. Hiperinflācija pēc ekonomikas definīcijas iestājas brīdī, kad ikmēneša inflācijas procenti ir lielāki par 50%, kas nozīmē, ka katru mēnesi cenas pieaug vismaz par 50%. Parasti tā seko pēc kādiem katastrofāliem satricinājumiem valsts ekonomikā – pasaules vai pilsoņu kariem, revolūcijām u.tml. Hiperinflācija noved pie tik straujas naudas vērtības krišanās, ka nauda vairs nespēj pildīt savas funkcijas.

Hiperinflācijas iemesls

Vistipiskākais hiperinflācijas rašanās iemesls ir strauja naudas daudzuma palielināšana apgrozībā. Šādu situāciju bieži rada pārāk izšķērdīga valsts fiskālā politika, kuras dēļ valsts parādi pieaug tik ļoti, ka kļūst neatmaksājami, tāpēc valdība izdod rīkojumu papildus emitēt naudu. Strauju naudas daudzuma palielināšanos apgrozībā var radīt arī slēgtas tautsaimniecības atvēršana preču un pakalpojumu deficīta apstākļos, kā tas bija, piemēram, Latvijā 20. gadsimta 90. gadu sākumā.

Hiperinflācijai raksturīgi procesi

• strauji palielinās naudas daudzums apgrozībā;

• nauda pārstāj būt vērtības mērs – grūti noteikt preču cenas un iedzīvotāju ienākumu līmeni;

• nauda pārstāj būt uzkrāšanas līdzeklis, iedzīvotāji cenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no saņemtajiem ienākumiem, jo naudas pirktspēja strauji krītas. Piemēram, 20. gadsimta 20. gados Vācijā cilvēki algu saņēma nevis reizi mēnesi, bet katru dienu, jo naudas vērtība kritās katru stundu – tūlīt pēc algas saņemšanas bija jāsteidzas to iztērēt, jo varēja gadīties, ka nākamajā dienā par šodien nopelnīto naudu neko nevarēs nopirkt;

• nauda nefunkcionē kā pilnvērtīgs maksāšanas līdzeklis: tiek slēgti bartera (prečmaiņas) darījumi – prece tiek mainīta pret preci, samazinās ražošana un kopējā ekonomiskā attīstība.

Hiperinflācijas ietekme

Sociālā ziņā hiperinflācija ir ļoti destruktīva parādība ar tālejošām sekām gan attiecībā uz indivīdiem, gan sabiedrību kopumā. Hiperinflācijas laikā cilvēki mēdz uzkrāt preces, tostarp tas, kas ātri bojājas (piemēram, pārtiku), cenu pieauguma dēļ, kas savukārt var radīt krājumu iztrūkumu. Naudas ietaupījumi kļūst nevērtīgi, ietekmējot patērētāju pirktspēju. Tāpēc, ka cilvēki pārstāj ieguldīt savu naudu, finanšu iestādes un aizdevēji var būt spiesti izbeigt savu darbību. Samazinās arī nodokļu ieņēmumi, kas nozīmē, ka valdības nespēj turpināt normāli sniegt pamatpakalpojumus. Naudas drukāšana kļūst par vienīgu iespēju, padarot hiperinflāciju vēl lielāku.

Vēsturiski piemēri

20. gadsimtā bijuši vairāki hiperinflācijas un ļoti augstas inflācijas periodi. Tālāk minētas dažas valstis, kas pieredzējušas šādu augstu gada inflāciju (norādīts inflācijas līmenis attiecīgajā gadā).

• Vācijai 1920. gadu sākumā pēc sakāves 1. pasaules karā bija lieli parādi, turklāt Rūras apgabala okupācijas dēļ valsts bija spiesta pastiprināti importēt rūpniecības preces, maksājot par tām ārvalstu valūtā, kuras trūka. Valdība pastiprināti emitēja naudu, un tās vērtība attiecībā pret citām valūtām kritās, sadārdzinot importu. Augot cenām, palielinājās arī valdības izdevumi, un to segšanai atkal emitēja naudu. Izveidojās hiperinflācija. No 1923. gada jūlija līdz novembrim inflācijas pieaugums bija 854 milj. procentu.

• Arī Grieķijā 1940. gadu vidū hiperinflāciju izraisīja kara sekas, jo Grieķija bija spiesta finansēt ne tikai nacistiskās Vācijas okupācijas spēkus savā valstī, bet arī karadarbību Dienvideiropā. No 1943. gada jūlija līdz 1944. gada jūlijam vidējā mēneša inflācija Grieķijā bija 365%, bet lielākā mēneša inflācija sasniedza pat 8,55 mljrd. procentu.

• Ungārijā 2. pasaules kara sekas izraisīja arī visaugstāko inflāciju pasaulē. No 1945. gada augusta līdz 1946. gada jūlijam cenas Ungārijā pieauga vidēji par 19 800% mēnesī, bet 1946. gada jūlijā bija pat 4,19 kvintiljoni procentu.

• 1980. gados pārāk izšķērdīgas ekonomiskās politikas (lielo parādu), nestabilas politiskās situācijas un ārvalstu investoru neuzticamības dēļ hiperinflācija bija vērojama Latīņamerikas valstīs Bolīvijā, Brazīlijā, Peru un Argentīnā. Piemēram, Bolīvijā hiperinflācijas periods turpinājās no 1979. gada līdz 1985. gadam, Peru – no 1979. gada līdz 1991. gadam (1990. gada vairākos mēnešos hiperinflācija pārsniedza 10 000%).

• Pārejot no plānveida tautsaimniecības uz tirgus tautsaimniecību, hiperinflācija bija vērojama arī dažās Austrumeiropas valstīs, t.sk. Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. 1992. gadā patēriņa cenas tajās pieauga attiecīgi par 1070%, 1020% un 951%.

• Latvijā visaugstākā mēneša inflācija fiksēta 1992. gada janvārī, kad cenas pieauga par 64,1%. Hiperinflācijas galvenais iemesls Latvijā bija plānveida tautsaimniecībā noteikto cenu liberalizācija, piedāvājuma nodrošināšana ar importu no valstīm ar augstāku ienākumu un cenu līmeni, turklāt 1990. gadu sākumā Baltijas valstis vēl ietekmēja PSRS Valsts bankas īstenotā izšķērdīgā un ekonomiski nepamatotā politika.