Sakramenta maize
Sakramenta maize jeb hostija (latīņu: hostia — 'upuris') ir kristiešu Svētajā Vakarēdienā Kristus miesas simbols. Dažādās kristīgās baznīcas konfesijās pastāv dažādas tradīcijas saistībā gan ar Sv. Vakarēdiena teoloģiju, gan izdalīšanas veidu.
Maizes izmantošanu Sv. Vakarēdienā tiek pamatota ar to, ka jūdu Pashā svētkos (Pesahs) tika izmantota neraudzēta maize, arī Neraudzētās maizes svētkos, kas bija uzreiz pēc Pashā (2.Moz.12:11) . Gan Rietumu, gan Austrumu Baznīcā ir kopīgs ieskats, ka maizei, ko lieto Sv. Vakarēdienā, jābūt gatavotai no kviešu miltiem. Pastāv dažādi ieskati par to, vai drīkst izmantot kādas papildu piedevas- garšvielas, saldinātājus utml.
Austrumu pareizticīgo un Austrumu katoļu baznīcas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sv. Vakarēdienā izmanto raudzētu maizi, kas ir kā simbols augšāmceltajam Kristum. Austrumu Baznīcā maize, kas tiek izmantota Sv. Vakarēdienā, tiek saukta par prosforu. (no grieķu valodas: prosfora - pienešana, pienestā maize). Prosfora tiek pagatavota no četrām izejvielām: kviešu miltiem, tīra ūdens, rauga un sāls. Dažkārt mīklai tiek pievienots arī nedaudz svētītā ūdens (mīklas mīcīšanas procesā).
Eiharistijai paredzēto maizi drīkst gatavot savu ticību praktizējošs pareizticīgs kristietis, kas lūdz un gavē, un neilgi pirms prosforas gatavošanas bijis uz grēksūdzi.
Pirms cepšanas katram klaipam tiek izveidota forma, saspiežot starp diviem speciāliem šķīvjiem, kas virspusē iespiež atbilstošu, liturģisku simbolu. Bieži (grieķu baznīcā) Eiharistijas svinībām ticīgie pienes vairākas prosforas, no kurām konsekrēšanai priesteris izvēlas labāko. Cits nosaukums konsekrējamai maizei ir arī Jērs, simbolizējot Jēzu Kristu kā Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. (Jņ.1:29) Pārējās pienestās prosforas, kas netiek konsekrētas Sv. Vakarēdiena sakramentam, tiek svētītas un pēc Dievišķās liturģijas tiek piedāvātas ticīgajiem; šī maize tiek saukta par antidoronu (grieķiski: αντίδωρον, antídōron), kas tiek tulkots kā atgrieztā dāvana.[1]
Rietumu Baznīcas tradīcijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sv. Vakarēdienam paredzētā maize tiek saukta par hostiju, visbiežāk tā ir plāna, apaļas formas, neraudzēta maize (līdzīga vafelei). Dažādās protestantiskajās denominācijās un konfesijās pastāv dažāda prakse saistībā ar to, kāda Eiharistijas maize tiek lietota. Ir novirzieni, kur tiek lietota raudzēti maizes klaipi. Luteriskajās baznīcās pārsvarā tiek lietotas neraudzētas vafeles veida maizes, tāpat kā tas ir Romas katoļu Baznīcā.
Instrukcijas Romas Misālē ieska Eiharistijas maizi gatavot tā, lai konsekrējamo maizi var lauzt vairākos gabalos, ko pēc tam izdalīt daļai ticīgo, jo maize, kas tiek lauzta, ir viens veselums, un tāpat visi, kas to ēd, tiek savienoti vienā kopībā. 1995.gadā kardināls Jozefs Racingers (Benedikts XVI) savā vēstulē Bīskapu konferencei aicināja paplašināt kanoniskos likumus, kas saistīti ar Eiharistijas sakramentu, norādot, ka maize ar zemu lipekļa sastāvu atzīstama kā derīga Eiharistijas svinībām. Kopš 2000. gada tiek gatavota un izmantota maize cilvēkiem, kas slimo ar celiakiju.