Eiharistija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par sakramentu. Par notikumu skatīt rakstu Pēdējais vakarēdiens.

Eiharistija[1][2] (grieķu: Ευχαριστία, Eucharistía — ‘pateicība’), Svētais Vakarēdiens[3] jeb Vissvētākais sakraments ir sakraments, kas kristietībā nosaka Vakarēdiena svinēšanas procedūru. Tas izpaužas kā rituāls, kurā kristietis maizes un vīna veidā it kā saņem Jēzus Kristus patieso miesu un asinis.

Katoļu baznīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katoļu baznīcā Euharistiju uzskata par sakramentu, saskaņā ar baznīcu Euharistija ir "visas kristīgās dzīves avots un virsotne". "Pārējie sakramenti, kā arī visi Baznīcas kalpojumi un apustuliskie pienākumi ir saistīti ar Euharistiju un ir tai pakārtoti, jo Svētā Euharistija sevī ietver Baznīcas bagātību, tas ir, pašu Kristu, mūsu Lieldienu Upuri." [4]

Euharistija kā upuris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Euharistija ir Kristus Pashas upura piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija un sakramentālā upurēšana Baznīcas - Viņa Miesas - liturģijā.[5] Svētajos Rakstos vārds piemiņa nav tikai pagātnes notikumu atcere... Šo notikumu liturģiskajā svinēšanā tie savā veidā kļūst klātesoši tagadnē.[6] Kad Baznīca svin Euharistiju, tad tā piemin Kristus Pashas upuri, kurš kļūst patiesi klātesošs: upuris, kuru Kristus uz krusta upurēja vienu reizi un uz visiem laikiem, vienmēr notiek tagadnē.[7] Tātad Euharistija ir upuris tādēļ, ka tā dara klātesošu krusta upuri, tādēļ, ka tā ir šī upura piemiņa, un tādēļ, ka tā dāvā šī upura augļus.[8]

Kristus upuris un Euharistijas upuris ir viens vienīgs upuris : "Tas ir viens un tas pats upuris, un tas ir Tas pats, kas tagad upurē ar priesteru starpniecību un kas toreiz sevi upurēja uz krusta, atšķiras tikai upurēšanas veids": "Šajā dievišķajā upurī, kas tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts Tas pats Kristus, kurš uz krusta altāra, 'asinis izlejot, pats sevi uzupurēja' [..]; tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī." [9]

Vienīgi priesteri, kuru ordinācija ir derīga, var vadīt Euharistijas dievkalpojumu un konsekrēt maizi un vīnu, lai tie kļūtu par Kunga Miesu un Asinīm.[10] Euharistijas sakramenta būtiskās zīmes ir kviešu maize un vīnogu vīns, pār kurām tiek piesaukta Svētā Gara svētība un pār kurām priesteris izrunā konsekrācijas vārdus, kurus Jēzus sacījis Pēdējo vakariņu laikā: "Tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota. [..] Tas ir manu [..] Asiņu biķeris."[11]

Euharistija kā reāla klātbūtne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Euharistiskajās zīmēs Kristus ir klātesošs pilnīgi īpašā veidā. Šis klātbūtnes veids paaugstina Euharistiju pāri visiem sakramentiem un dara to par "garīgās dzīves pilnību un visu sakramentu galamērķi". Vissvētais Euharistijas sakraments patiesi, reāli un substanciāli satur mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis vienībā ar Viņa dvēseli un dievišķību, tātad - Kristu visā pilnībā. [12] Šajā sakramentā Kristus kļūst klātesošs, maizei un vīnam pārvēršoties Kristus Miesā un Asinīs. Baznīcas tēvi stingri apliecinājuši Baznīcas ticību Kristus Vārda un Svētā Gara iedarbīgumam šīs pārvēršanas īstenošanā.[13]

Tridentas koncils katolisko ticību izteica īsumā, apliecinot: "Tā kā Kristus, mūsu Pestītājs, sacījis, ka tas, ko Viņš upurēja zem maizes zīmes, patiesi ir Viņa Miesa, tad Baznīcā vienmēr ir valdījusi šī pārliecība, kuru svētais Koncils pasludina no jauna: konsekrējot maizi un vīnu, visa maizes substance pārvēršas par mūsu Kunga Kristus Miesas substanci, bet visa vīna substance - par Viņa Asiņu substanci. Svētā katoliskā Baznīca šo pārvēršanu pienācīgi un tieši ir nosaukusi par transsubstanciāciju."[14]

Saskaņā ar katoļu baznīcas doktrīnu to var saņemt tikai tie, kas atrodas labvēlības stāvoklī, tas ir, bez jebkāda mirstīga grēka. Balstoties uz 1. Korintiešiem 11: 27-29, viņš paziņo: "Tas, kam uz sirdsapziņas ir nāvīgs grēks, nedrīkst saņemt svēto Komūniju, kaut arī viņš pārdzīvotu lielu nožēlu, pirms sakramentālās grēku piedošanas, izņemot gadījumu, ja viņam ir kāds nopietns iemesls, kādēļ jāsaņem Komūnija un viņam nav iespējams izsūdzēt grēkus." [15]

Tā kā Kristus pats ir klātesošs Altāra Sakramentā, tad Viņu pienākas godināt ar pielūgsmi. Vissvētā Sakramenta apmeklēšana ir "pateicības pierādījums, mīlestības zīme un pienākuma veltīt pielūgsmi Kristum, mūsu Kungam, izpildīšana".[16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]