Ibrāhīma kungs un Korāna ziedi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
"Ibrāhīma kungs un Korāna ziedi"
"Ibrāhīma kungs un Korāna ziedi"
Autors(-i) Ēriks Emanuēls Šmits
Oriģinālais
nosaukums
Monsieur Ibrahim et les Fleurs du Coran
Vāka autors Marselino Čions (Marcelino Truong)
Valsts Valsts karogs: Francija FRA
Valoda franču
Sērija Le cycle de l'invisible
Žanrs(-i) romāns
Izdevējs Albina Mišela izdevniecība
Izdota 2001
OCLC 237839457
Iepriekšējā "Milarepa" (1997)
Nākamā "Oskars un rozā dāma" (2002)

"Ibrāhīma kungs un Korāna ziedi" (franču: Monsieur Ibrahim et les Fleurs du Coran) ir Beļģijas rakstnieka Ērika Emanuēla Šmita romāns no noveļu un romānu cikla Le cycle de l'invisible. Sarakstīts franču valodā, pirmo reizi izdots 2001. gadā Albina Mišela izdevniecībā.

Grāmatas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Ēriks Emanuēls Šmits sarakstīja lugu, veidojot to kā sava drauga Bruno Abrahama Kremera bērnības atmiņu stāstu. Lugā ir tikai viens personāžs Moizs, kurš atceras savu bērnību. Vēlāk luga tika pārrakstīta romāna formā un iekļauta Albina Mišela izdevniecībā izdotajā grāmatu ciklā Le cycle de l'invisible kā cikla otrā grāmata. Romāns "Ibrāhīma kungs un Korāna ziedi" izdots daudzās pasaules valstīs un kopumā ir pārdoti gandrīz 3 miljoni eksemplāru.[1]

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna darbība norisinās Parīzē 1960. gados. Ebreju zēns Moizs dzīvo nomaļā Parīzes kvartālā kopā ar savu tēvu advokātu. Māte viņu pametusi jau tūlīt pēc piedzimšanas. Tēvs iegrimis savā darbā un nepievērš uzmanību dēlam. Zēns grib justies pieaudzis, viņš no saimniecības pirkumiem atvēlētās naudas krāj 200 franku, lai ar to samaksātu par prostitūtas pakalpojumiem.

Moizs regulāri iet iepirkties pārtikas produktus tuvējā veikaliņā, kuras īpašnieks ir arābs Ibrāhīma kungs, vienīgais arābs ebreju kvartālā. Tur viņš šad tad pie izdevības ko nočiepj, lai ietaupītu tēva iedoto saimniecības naudu. Kādu reizi Ibrāhīma kungs pasaka, ka viņš nemaz nav arābs, bet gan musulmanis. Pamazām zēns iedraudzējas ar viņu. Ibrāhīma kungs sauc zēnu par Momo.

Kādu dienu viņu ielā notiek filmēšana, pēc kuras veikaliņā ienāk pati Brižita Bardo, lai nopirktu pudeli ar ūdeni. Ibrāhīma kungs pasaka milzīgu cenu, aktrise izbrīnās, vai tad ūdens šajā kvartālā ir tik reta lieta. Ibrāhīma kungs, ka ūdens nav rets, bet zvaigznes gan šeit ir retums. Viņš to māk pateikt tik jautri, ka aktrise samaksā arī. Pēc tam Momo prasa, kāpēc Ibrāhīma kungs tā darīja, un tas paskaidro, ka viņam taču jāatgūst Momo nočiepto preču vērtība. Momo saprot, ka Ibrāhīma kungs vienmēr ir zinājis par viņa nedarbiem. Rezultātā, viņi kļūst īsti draugi. Ibrāhīma kungs daudz ko iemāca Momo, palīdz viņam gūt ticību sev. Kad Momo šad tad jautā, kā Ibrāhīma kungs visu to zina, atbilde ir, ka viņam taču ir Korāns, un tur visas gudrības ir ierakstītas. Ibrāhīma kungs ir sūfisma novirziena piekritējs islāmā.

Vienu vakaru tēvs pasaka Momo, ka ir atlaists no darba. Nākamajā dienā, atnākot no skolas, Momo atrod tēva atstātu atvadu vēstuli, kurā viņš raksta, ka dodas prom un atvainojas, ka bijis slikts tēvs. Ar atstāto naudu Momo izdzīvo vienu mēnesi, pēc tam viņš sāk pārdot antikvariātiem grāmatas no tēva bibliotēkas. Momo nevienam nesaka, ka tēvs viņu pametis. Pēc dažiem mēnešiem pie durvīm klauvē policisti, kas pastāsta, ka tēvs ir miris, izdarījis pašnāvību, metoties zem vilciena Marseļā. Policisti grib, lai Momo brauc atpazīt līķi. Momo sāk šausmās kliegt, atsteidzas Ibrāhīma kungs, un apsola policistiem pats aizbraukt uz atpazīšanu.

Pēc dažām dienām pie Momo atnāk kāda sieviete, kas meklē Moizu. Momo saprot, ka tā ir viņa māte, bet saka, ka Moizs ir aizbraucis. Māte arī saprot, ka Momo ir viņas dēls, un saprot arī, ka viņam ir grūti viņu atzīt. Viņa lūdz Momo pateikt Moizam, ka viņa to pametusi pirms daudziem gadiem, jo bijusi ļoti jauna, un iemīlējusi citu cilvēku, nevis Momo tēvu.

Ibrāhīma kungs iesniedz pieteikumu adoptēt Momo. Viņi gatavojas ceļojumam uz Turciju, uz Ibrāhīma kunga dzimto vietu. Viņi nopērk mašīnu, Momo iemācās to vadīt. Ceļā Momo uzzina daudz jauna, Turcijā viņš izjūt tās tradīcijas un reliģiju. Kad galamērķis jau tuvu, Ibrāhīma kungs palūdz Momo pagaidīt ārpus viņa dzimtā ciema, un ar mašīnu dodas turp vispirms viens. Momo gaida viņu līdz pat pusnaktij. Tad viņš dodas uz ciemu un atrod Ibrāhīma kungu avārijā smagi ievainotu, uz nāves gultas. Momo ir izmisis, bet Ibrāhīma kungs saka, ka viss ir normāli, ka viņš nemirst, bet pievienojas bezgalībai. Pēc Ibrāhīma kunga nāves Momo kādu laiku pavada Turcijā, sadraudzējas ar Abdullahu, Ibrāhīma kunga jaunības draugu.

Atgriežoties Parīzē, Momo uzzina, ka ir mantojis Ibrāhīma kunga veikaliņu. Viņš saņem arī Korānu, kuru atšķirot, atrod tajā sakaltētus ziedus. Vēlāk pie Momo atkal atnāk māte, un pamazām viņi sāk regulāri tikties, lai gan it kā, lai nodotu informāciju Moizam. Tomēr pēc daudziem gadiem, kad Momo jau ir sava ģimene, Momo bērni sauc viņa māti par vecmāmiņu.

Romāna ekranizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāns tika adaptēts ekrānam, un 2003. gadā iznāca Fransuā Dipērona (François Dupeyron) režisētā filma ar tādu pašu nosaukumu Ibrāhīma kungs un Korāna ziedi, kurā galvenās lomas tēloja Omārs Šarifs un Pjērs Bulanžē. Omārs Šarifs par Ibrāhīma kunga lomas atveidošanu saņēma Cēzara balvu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Informācija uz grāmatas Monsieur Ibrahim et les Fleurs du Coran pēdējā vāka