Sūfisms

Vikipēdijas lapa
Sūfiju simbols.

Sūfisms (arābu: ‏تصوف‎‎, taṣauwuf; صوفية, ṣūfīya) ir mistisks islāma ticības virziens[1] un prakse, kurā musulmaņi cenšas noskaidrot patiesību par dievišķo mīlestību un iegūt zināšanas, izmantojot tiešu personisko pieredzi ar Dievu. Par pirmajiem sūfistiem uzskata 8. gadsimta beigās un 9. gadsimta sākumā Irākā un Sīrijā dzīvojošos askētus.[2]

Sūfisma nosaukums arābu valodā ir taṣauwuf, kas burtiskā tulkojumā nozīmē "vilnā ģērbies". Rietumu pasaules valodās nosaukums "sūfisms" parādījās tikai 19. gadsimta sākumā.

Lai arī sūfisms ir ļoti tuvs islāmam, cilvēkam, kurš iet sūfija ceļu, nav jābūt musulmanim vai piederīgam kādai citai reliģijai, jo patiesībā sūfisms ir ceļš. Sūfismu var saukt arī par mācību. Sūfisms paredz cilvēka garīgo pārveidi, kura notiek māceklim veicot dažādas garīgās prakses, kuras dod skolotājs. Sūfisma mācības mērķis ir no nepilnvērtīga cilvēka izveidot pilnvērtīgu cilvēku.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autentiski avoti: grāmata krievu valodā - Idriss Šahs Sūfisms (Idriss Šahs ir sava laika redzamais sūfijs)

  1. «LLVV». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. novembrī. Skatīts: 2010. gada 30. oktobrī.
  2. "Dzejas dienas 2000", R. Daugava, 2000, 96. lpp. ISBN 9984-644-76-6