Imūnanalīze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Imūnanalīze ir bioķīmisks tests, ar kuru mēra makromolekulas vai mazas molekulas klātbūtni vai koncentrāciju šķīdumā, izmantojot antivielu (parasti) vai antigēnu (dažkārt). Molekulu, ko nosaka ar imūnanalīzi, bieži sauc par "analizējamo vielu", un daudzos gadījumos tā ir olbaltumviela, lai gan tās var būt arī cita veida molekulas, dažāda lieluma un veida, ja vien ir izstrādātas atbilstošas antivielas, kurām ir testam vajadzīgās īpašības. Analizējamās vielas bioloģiskajos šķidrumos, piemēram, serumā vai urīnā, medicīnā un pētniecībā bieži mēra, izmantojot imūnanalīzes.[1]

Imūnanalīzēm ir dažādi formāti un variācijas. Imūnanalīzes var veikt vairākos posmos, pievienojot reaģentus un izskalojot vai atdalot tos dažādos analīzes posmos. Daudzpakāpju analīzes bieži sauc par atdalīšanas imūnanalīzēm vai heterogēnām imūnanalīzēm. Dažas imūnanalīzes var veikt, vienkārši sajaucot reaģentus un paraugu un veicot fizikālus mērījumus. Šādus testus sauc par homogēnām imūnanalīzēm vai retāk par imūnanalīzēm bez atdalīšanas.

Imūnanalīzēs bieži izmanto kalibratoru. Kalibratori ir šķīdumi, par kuriem ir zināms, ka tie satur attiecīgo analizējamo vielu, un šīs analizējamās vielas koncentrācija parasti ir zināma. Salīdzinot analīzes reakciju uz reālu paraugu ar analīzes reakciju, kas iegūta, izmantojot kalibratorus, ir iespējams interpretēt signāla stiprumu attiecībā uz analizējamās vielas klātbūtni vai koncentrāciju paraugā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Yetisen A. K. (2013). "Paper-based microfluidic point-of-care diagnostic devices". Lab on a Chip 13 (12): 2210–2251. doi:10.1039/C3LC50169H. PMID 23652632.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]