Intelektuālās attīstības koeficients

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Intelektuālais attīstības koeficients jeb IQ ir vispārējā intelekta jeb saprātīguma koeficients, ko var noteikt ar intelektuāliem testiem. Šie testi palīdz atspoguļot cilvēka garīgo spēju līmeni, kā arī prasmi izmantot akadēmiskās zināšanas. Vidēji populācijā no IQ koeficients ir līmenī no 50% līdz 100%.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Psihologs Alfrēds Binē

Francūzis Alfreds Binē bija pirmais cilvēks, kas izteica teoriju, ka cilvēku garīgās spējas var izmērīt ar speciālu testu palīdzību. 1905. gadā viņš, kopā ar francūzi Teodoru Simonu izstrādāja pirmo IQ testu. Šis tests sastāvēja no 30 uzdevumiem un tika izstrādāts bērniem, lai novērtētu viņu garīgās spējas. Lai arī bija parādījušies pirmie IQ testi, zinātniekiem nebija un joprojām nav vienota viedokļa par to, kas ir intelekts. Tai laikā pastāvēja uzskats, ka intelekts ir tas, ko mēra intelekta testi.

Vēlāk, uzkrājot plašu materiālu par testu izpildi un veicot to rezultātu analīzi, Čārlzs Spirmens 1927. gadā izteica apgalvojumu, ka šo dažāda rakstura testu uzdevumu risināšanai ir nepieciešama vispārīga spēja, ko noteica risināmā uzdevuma īpatnības un saturs. Šo faktoru saistīja ar smadzeņu garīgo enerģiju. Jo vairāk cilvēkam piemita šī garīgā enerģija, jo labāk viņš varēja risināt dažāda rakstura problēmsituācijas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]