Intervija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Intervija radio studijā "Radio 101" ar Valdi Dombrovski

Intervija (no angļu: interview) ir publicēta saruna ar kādu personu, kurā tiek uzdoti jautājumi un saņemtas atbildes. Intervijas mērķis ir iegūt noteiktu informāciju un iepazīstināt ar to konkrētu auditoriju. Vārda sākotnēja nozīme ir sanāksme, saruna, apspriede.[1]

Intervijai, tāpat kā jebkuram citam teksta veidam, ir ievads, galvenā daļa un nobeigums.

  • Ievadā notiek sasveicināšanās, iepazīšanās, intervijas nolūka precizēšana.
  • Galvenajā daļā noris diskusija par konkrēto tēmu – jautājumi, atbildes, viedokļi, komentāri u.t.t.
  • Nobeigumā tiek apliecināts intervijas nozīmīgums, precizēta intervijas izmantošana un ar sarunas partneri atsveicinās.

Intervija žurnālistikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas ir 19. gadsimtā amerikāņu žurnālistu radīts termins.[2] Tolaik tas nozīmēja žurnālistu ierašanos pie ievērojamām personām, lai viņus iztaujātu par viņu nodomiem vai izzinātu viņu viedokli kādā redakciju interesējošā jautājumā. Mūsdienās intervija tiek uzskatīta arī par publicistikas žanru – tā ir žurnālista saruna ar kādu personu vai personām par jautājumiem, kas interesē sabiedrību. Parasti to publicē presē, pārraida televīzijā vai radio.[3] Intervija ir mērķtiecīga jautājumu un atbilžu mija. Intervija ir gan patstāvīgs žurnālistiskas žanrs, gan metode, kas tiek izmantota, lai radītu darbus, kas atbilst citiem žurnālistikas žanriem.

Intervēšana ir ārkārtīgi svarīgs aspekts žurnālistikā, jo tā ir viena no metodēm, kā žurnālists to var izmantot raksta tapšanai. Apstrādāt nepieciešamo informāciju, pārbaudīt no citiem avotiem iegūto informāciju, iegūt jaunu pieredzi un nodot to auditorijai. Svarīgi intervijai atrast pareizus avotus, lai materiāls nebūtu virspusīgs. Jāuzdod pareizi jautājumi, bet jāmācās arī klausīties. Intervējot cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi vai nākušus no atšķirīgām kultūrām, jāmēģina saprast viņu sakāmo tieši viņu personīgajā kontekstā.[4] Lai intervija izdotos, svarīgi tai sagatavoties: jāievāc informācija par intervējamo personu, par viņa darbību, izmantojot arhīvu, internetu, rokasgrāmatas, publikācijas u.c. avotus.[5] Atkarībā no intervijas veida un mērķa, to var pierakstīt, ierakstīt video vai audio formātā. Ierakstot interviju diktofonā, sarunas biedrs par to iepriekš jābrīdina. Ir vispārpieņemts, ka intervējamais drīkst norādīt, kā izmantojama viņa sniegtā informācija. Ir situācijas, kad iespējamas tikai anonīmas intervijas, proti, žurnālists saskaņā ar norunu nedrīkst atklāt informācijas sniedzēju. Tomēr tāda gadījumā vēl uzmanīgāk nekā citkārt jāizvērtē, cik uzticama būs intervijā sniegtā informācija.[6]

Intervija kā žurnālistikas žanrs var būt spēku pārbaude starp žurnālistu un intervējamo personu. Tāpēc žurnālistam iepriekš jāizveido sarunas stratēģija. Pirms intervijas jānoskaidro, cik daudz laika intervējamais sarunai var veltīt. Ja iepriekš zināms sarunas ilgums, vieglāk plānot uzdodamos jautājumus, izlemt, cik plašas atbildes uzklausīt. Tomēr sarunas laikā jābūt gatavam jauniem pavērsieniem. Intervijas laikā jācenšas neļaut intervējamai personai izvairīties no atbilžu sniegšanas, tomēr tas jādara tā, lai intervija nepārvērstos par nopratināšanu.[5] Ja plaša intervija pirms publicēšanas tiek būtiski īsināta, pārveidota, pieņemts to pirms publicēšanas parādīt intervējamai personai.

Kaut pieņemts, ka intervijas notiek klātienē, mūsdienu tehnoloģijas ļauj tām noritēt arī attālināti. Tāpēc ieviesušās arī video un telefonintervijas.

Darba intervija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā ir intervija, kuras laikā darba devējs vai personāla atlases speciālists potenciālajam darbiniekam uzdod jautājumus, lai uzzinātu ko vairāk par kandidāta personību un tādējādi noskaidrotu, cik lielā mērā kandidāts atbilst vakancei.[7] Ierasts, ka darba intervijas laikā kandidātam lūdz pastāstīt par sevi, savu izglītību un iepriekšējo darba pieredzi. Tāpat vaicā, kāpēc kandidāts vēlas strādāt tieši šajā uzņēmumā un amatā, lūdz izpaust savas vājās un stiprās puses. Jautā arī par nākotnes plāniem un vēlamo algu. Pirms darba intervijas vēlams pēc iespējas vairāk uzzināt par uzņēmumu, kura izsludinātajai vakancei kandidāts pieteicies. Personāla atlases speciālisti iesaka darba intervijai gatavoties laikus, rūpīgi pārdomājot ne tikai savas iespējamās atbildes, bet arī uzvedību un apģērbu, kas būs mugurā ierodoties uz darba interviju.[8] Pirmais iespaids un pirmā informācija, ko darba devējam sniedz nākamā darbinieka ārējais izskats un izturēšanās - žesti, mīmika, balss intonācija - ir ļoti svarīga. Tomēr vēl lielāka loma ir tam, ko kandidāts pastāsta par savu profesionālo pieredzi un kvalifikāciju.[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca, 7. burtnīca, šķirklis 13019A. Gulbja apgādībā, Rīga, 1931. -1932. gads.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca, 7. burtnīca, šķirklis 13019A. Gulbja apgādibā, Rīga, 1931. -1932. gads
  3. Politiskā enciklopēdija. Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1987, lpp.
  4. Dmitrijs Petrenko, Sigita Zankovska – Odiņa „Mediji un daudzveidība”, Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2011. gads,40.lappuse,
  5. 5,0 5,1 Ainārs Dimants, Stefans Russ – Mols "Žurnālistika, mācību un rokasgrāmata", Biznesa augstskola „Turība” 2008. gads 77.lpp
  6. Ainārs Dimants, Stefans Russ – Mols "Žurnālistika, mācību un rokasgrāmata", Biznesa augstskola „Turība” 2008. gads 158.lpp
  7. https://www.cvmarket.lv/karjeras-centrs-raksti/intervijas-jautajumi-2-1044-0-1068, skatīts 14.12.2017.
  8. Evija Šalte "Kā uzvesties darba intevijā", http://www.irdarbs.lv/info/ka-uzvesties-darba-intervija, skatīts 14.12.2017.
  9. http://www.nva.gov.lv/karjera/testi/handbook/book/page/4/3, skatīts 14.12.2017.