Itāļu valodas
Itāļu valodas[1][2] bija Apenīnu pussalā runātu, pie indoeiropiešu saimes piederošu valodu grupa, kurā ietilpst latīņu, osku, umbru un vairākas citas valodas.
Latīņu valoda asimilēja ne tikai izolētas, pie indoeiropiešu saimes nepiederošas valodas, piemēram, etrusku valodu, un indoeiropiešu valodas, kas nepiederēja pie itāļu grupas, piemēram, mesapiešu valodu, bet arī visas citas itāļu valodas un izplatījās visā Vidusjūras reģionā. Pēc latīņu valodas faktiskās nāves tā ilgu laiku baudīja augstu prestižu, piemēram, būdama viena no rakstvedības valodām Polijā-Lietuvā.[3]
No sākotnējām itāļu valodām oficiāls statuss kādā teritorijā mūsdienās ir tikai latīņu valodai (Vatikānā), taču no latīņu valodas cēlušās romāņu valodas, tai skaitā itāļu valoda, ir plaši izplatītas pasaulē.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «AILAB – Itāļu valodas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 1. septembrī.
(..) pārējās senās Itālijas mirušās valodas - osku (dienvidos no Latijas), sabiniešu un samnitu (ziemeļos no Latijas), umbru (austrumos no Apenīnu kalniem) un citas - pieder pie itāļu valodu nozares.
- ↑ Latviešu literārās valodas vārdnīca. Rīga : Zinātne. 1972.-1996.
Itāļi: Indoeiropiešu cilšu grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvoja Apenīnu pussalu.
[novecojusi saite] - ↑ Karin Friedrich et al., The Other Prussia: Royal Prussia, Poland and Liberty, 1569–1772, Cambridge University Press, 2000, ISBN 0-521-58335-7, Google Print, p.88
|