Romāņu valodas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Romāņu valodas
Valodu lieto: Sākotnēji Eiropas dienvidos, mūsdienās arī Rietumāfrikā, Okeānijā, Ziemeļamerikas austrumos un Latīņamerikā.
Pratēju skaits: 700-900 miljoni[1]
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Itāliskās
  Latīņu–falisku
   Latīņu valoda
    Romāņu valodas 
Rakstība: Latīņu alfabēts
Valodas kodi
ISO 639-1: nav
ISO 639-2: roa
ISO 639-3: — 
Map-Romance Language World.png
Lielāko romāņu valodu pēc runātāju skaita izplatība:

 franču   itāļu   spāņu   portugāļu   katalāņu   rumāņu 

Romāņu valodas ir valodas, kuras attīstījušās no latīņu valodas. Tās sastāda itālisko valodu grupas apakšgrupu indoeiropiešu valodu saimē. Aptuveni 900 miljoniem pasaules iedzīvotāju dzimtā valoda ir kāda romāņu valoda, savukārt kopējais romāņu valodu runātāju skaits, ieskaitot tos, kuriem tā ir otrā dzimtā valoda, sasniedz aptuveni 1,5 miljardus. Izplatītākā no tām ir spāņu valoda, kuru lieto ap 480 miljoniem cilvēku.[2] Lingvistiski vistuvākā latīņu valodai ir sardīniešu valoda, kura saglabājusi visvairāk latīņu valodas īpatnību[3]. Romāņu valodas veido dialektu ķēdi, kas rietumu–austrumu virzienā stiepjas no Portugāles līdz Moldovai, sakarā ar ko ir neiespējami noteikt precīzu romāņu valodu skaitu, taču tiek uzskatīts, ka pastāv vismaz 23 atsevišķas romāņu valodas.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāņu valodu izplatība Eiropā.

Romāņu valodu izplatības zona Eiropā aptuveni atbilst bijušās Romas impērijas teritorija DienvideiropāPireneju pussala, Apenīnu pussala, mūsdienu Francijas teritorija ar Beļģijas un Šveices rietumdaļām, Balkānu reģiona ziemeļdaļa, kā arī vairākas nošķirtas kopienas Balkānu pussalā. Līdz arābu iebrukumam Ziemeļāfrikā 8. gadsimtā, arī Ziemeļāfrikā tika runāta kāda romāņu valoda, pēc tam to pilnībā nomainīja arābu valoda. Arī Dalmācija līdz 19. gadsimta vidum, mirstot pēdējam dalmāciešu valodas runātājam[5], ietilpa romāņu valodu izplatības areālā.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā eiropiešu ceļojumi un sekojošā viņu emigrācija izplatīja romāņu valodas uz Āfriku un Ameriku. Mūsdienās romāņu valodās runā Ziemeļamerikas rietumos un dienvidaustrumos, Centrālamerikā, Karību salās, gandrīz visā Dienvidamerikas teritorijā, kā arī Rietumāfrikā un Okeānijā. Romāņu valodās runājošo Centrālamerikas un Dienvidamerikas daļu sauc par Latīņameriku.[6] Zemāk tabulā dota informācija par valstīm, kurās kāda no romāņu valodām ir valsts valodas statusā.

Romāņu valodu likumiskie statusi
Valoda Valstis, kurās tā ir valsts valoda Valstu skaits, kurās tā ir valsts valoda
Franču skatīt šeit 32
Spāņu skatīt šeit 21
Portugāļu Portugāle, Brazīlija, Angola, Mozambika, Kaboverde, Austrumtimora, Ekvatoriālā Gvineja, Gvineja-Bisava, Santome un Prinsipi 9
Itāļu Itālija, Šveice, Sanmarīno, Vatikāns, Slovēnija (reģionāli), Horvātija (reģionāli) 6
Rumāņu Rumānija, Moldova, Serbija (reģionāli) 3
Katalāņu Spānija (reģionāli), Andora 2
Romanšu Šveice 1
Haitiešu Haiti 1

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasifikācijas nepilnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāņu valodu izplatība salīdzinājumā ar romiešu valdījuma ilgumu Eiropā

Romāņu valodu klasifikācija ir strīdīgs jautājums bez viennozīmīgas atbildes. Romāņu valodas veido dialektu ķēdi, proti, starp katru divu valodu runātāju apdzīvoto teritoriju pastāv viens vai vairāki starpniekdialekti – valodas variācijas, kas lingvistiski ir tuvs abām valodām. Piemēram, galisiešu valoda ir vienādi tuva gan spāņu, gan portugāļu valodām. Citā gadījumā – jo ģeogrāfiski tuvāk valodas atrodas viena otrai, jo tās ir līdzīgākas. Situāciju vēl sarežģī valodas ietekmējoši ģeopolitiskie aspekti, piemēram, valodu oficiālais statuss, standartizācijas centieni, asimilācija vai superstrāti, politiskās ideoloģijas, robežu pārzīmēšana utt., līdz ar ko dialektu ķēdes pastāvēšana neatvieglo valodu klasifikāciju. Pastāv dažādi klasifikācijas modeļi, balstoties uz dažādiem kritērijiem, kuros jebkurā gadījumā pastāv izņēmumi.

Klasifikācija pēc kritērijiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāņu valodas var klasificēt pēc dažādiem kritērijiem, kuri cits citu neizslēdz:

  • pēc daudzskaitļa formas: dažas no romāņu valodām veido daudzskaitļa formas, galotnes beigās pievienojot skaņu /s/, iespējams, latīņu valodas daudzskaitļa akuzatīva formas ietekmē, kamēr citas veido daudzskaitļa formu, pievienojot vai mainot galotnes patskani, visbiežāk /i/, latīņu valodas nominatīva daudzskaitļa formas ietekmē. Cita teorija gan postulē, ka patskanis /i/ kā galotne veidojies no skaņas /s/ pakāpeniskas vokalizācijas, proti, /s/ - /j/ - /i/, salīdzinot ar latīņu nos attīstību uz itāļu noi;
  • pēc saliktajā pagātnes formā izmantotajiem palīgdarbības vārdiem: dažās valodās tam izmanto darbības vārdu, kas attīstījies no latīņu habere, dažās – gan habere, gan esse.
    • Tikai habere: portugāļu, galisiešu, spāņu, katalāņu, rumāņu, sicīliešu, neapoliešu valodās;
    • Habere un essere: friulu, itāļu, sardīniešu, oksitāņu, franču valodās.
  • pēc neuzsvērto patskaņu redukcijas vai zuduma: franču valodā lielākā daļa galotnes patskaņu ir pilnībā zuduši, savukārt, piemēram, katalāņu valodā beigu patskanis zudis tikai vīriešu dzimtes formā;
    • Beigu patskaņa redukcija/zudums: neapoliešu, franču valodās;
    • Beigu patskaņa zudums vīriešu dzimtē: katalāņu, oksitāņu, venēciešu, pjemontiešu, lombardiešu, ligūriešu, emiliešu;
    • Beigu patskanis saglabāts: portugāļu, spāņu, galisiešu, sardīniešu, korsikāņu, itāļu, sicīliešu valodās.
  • pēc vārda, kas tiek izmantots pārākās salīdzināmās pakāpes veidošanai. Zūdot latīņu valodas salīdzināmajām pakāpēm, tiek izmantotas perifrāzes ar vārdu, kas attīstījies no viena no diviem latīņu vārdiem: plus vai magis;
    • plus: sardīniešu, korsikāņu, franču, itāļu, neapoliešu, friulu;
    • magis: katalāņu, rumāņu, spāņu, galisiešu, portugāļu, leoniešu valodās.
  • pēc vārda "jā". Šis iedalījums ir drīzāk tradicionāls, taču saistīts ar pirmo mēģinājumu klasificēt romāņu valodas – Dante Aligjēri savā grāmatā De vulgaris eloquentia min trīs romāņu valodu grupu eksistenci – oïl valodas, òc valodas un valodas, kuros vārds "jā" attīstījies, respektīvi, no latīņu hoc ille, hoc un sic.[7] Rumāņu valodu Dante savā sarakstā nemin, bet rumāņu valoda veidotu vēl ceturto grupu – da valodas, vārdam, visticamāk, esot aizguvumam no slāvu valodām[8].

Tradicionālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāņu valodas bieži arī iedala pēc tradicionālajiem grupējumiem, sagrupējot tuvu radniecīgas valodas pēc to aptuvena hipotētiska attīstības ceļa un iespējamas vai apliecinātas pēc–latīņu pirmvalodas eksistenci, no kuras dotās valodas attīstījušās. Zemāk dotajā tabulā dots pilnīgs romāņu valodu uzskaitījums, iekļaujot arī valodas ar strīdīgu statusu. Mirušās valodas dotas slīprakstā.

Rietumromāņu valodas Dienvidromāņu valodas Austrumromāņu valodas Sardīniešu valoda
  • Ibēriešu–romāņu valodas
    • spāņu valoda
    • galisiešu valoda
    • portugāļu valoda
    • leoniešu valoda
    • astūriešu valoda
    • aragoniešu valoda
  • Oksitāniešu–romāņu valodas
    • katalāņu valoda
      • baleāriešu valoda
      • valensiešu valoda
    • oksitāņu valoda
      • gaskoniešu valoda
  • Gallu–romāņu valodas
    • arpitāņu valoda
    • franču valoda
    • oïl valodas
      • normandiešu valoda
      • pikardu valoda
      • valoņu valoda
      • burgundiešu valoda
      • frankomtiešu valoda
      • galliešu valoda
  • Ziemeļitāliešu valodas
sardīniešu valoda

Leksiskā līdzība starp romāņu valodām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāņu valodas lielākoties saglabā vairāk vai mazāk laika gaitā pārveidojušos vārdu sakņu no latīņu valodas, taču Romas impērijas izplešanās laikā latīņu valodai nonākot kontaktā ar jauniekarotajā vietā runātajām valodām, daudzi vārdi no vietējās valodas ienāca konkrētajā vietā runātajā latīņu valodā, laika gaitā izveidojot jaunu valodu, kura arī pēc tam daudzos gadījumos nonāca kontaktā ar vēl citām valodām, piemēram, itāļu valodas gadījumā – ar ģermāņu valodām, barbaru iekarojumu laikā pēc Romas impērijas krišanas. Tā, piemēram, franču valoda veidojusies kā latīņu valodas forma ar galvenokārt ģermāņu un ķeltu[9] valodu substrātu, savukārt itāļu valoda – ar etrusku un grieķu valodu substrātu. Zemāk tabulas formā attēloti dati[10] procentos par dažu romāņu valodu leksisko līdzību.

% Katalāņu Franču Lombardiešu Itāļu Portugāļu Romanšu Rumāņu Spāņu Sardīniešu
Katalāņu 85 85 87 85 76 73 85 76
Franču 85 89 89 75 78 75 75 80
Lombardiešu 85 89 89 77 85 75 77 80
Itāļu 87 89 89 80 78 77 82 85
Portugāļu 85 75 77 80 74 72 89 76
Romanšu 76 78 85 78 74 72 74 75
Rumāņu 73 75 75 77 72 72 71 74
Spāņu 85 75 77 82 89 74 71 76
Sardīniešu 76 80 80 85 76 75 74 76

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. CIA World Factbook
  2. Instituto Cervantes. «El español: una lengua viva – Informe 2019», 2019.
  3. Pei, Mario A. (1949-01). "A New Methodology for Romance Classification". WORD 5 (2): 135–146. doi:10.1080/00437956.1949.11659494. ISSN 0043-7956.
  4. Dalby, David. The linguasphere register of the world's languages and speech communities. Linguasphere Press, 2000. ISBN 0-9532919-0-1. OCLC 1015446474.
  5. Roegiest, Eugeen. Vers les sources des langues romanes : un itinéraire linguistique à travers la Romania. Acco, 2009. ISBN 978-90-334-7380-7. OCLC 781231542.
  6. RAE, RAE. «Latinoamérica | Diccionario panhispánico de dudas». «Diccionario panhispánico de dudas» (spāņu). Skatīts: 2020-09-25.
  7. Dante Alighieri, 1265-1321. De vulgari eloquentia. Mondadori, 2017. OCLC 987014604.
  8. «dexonline». dexonline.ro. Skatīts: 2020-09-26.
  9. Posner, Rebecca. Green, John N. Romance comparative and historical linguistics. Mouton Publishers, 1980. ISBN 978-3-11-081410-1. OCLC 811372550.
  10. Gordon, Raymond G. Grimes, Barbara F. Ethnologue : languages of the world. SIL International, 2005. ISBN 1-55671-159-X. OCLC 60338097.