Jani

Janu apdzīvotā teritorija līdz 19. gadsimta vidum.

Jani ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju cilšu grupa, kura dzīvoja ziemeļu Kalifornijā Sjerra Nevadas kalnu rietumu pusē. Janu valodās runājošo tautiņu veidoja četras ciltis: Ziemeļu jani, centrālie jani, dienvidu jani un jahi. Nosaukumos "jan" un "jah" kopīgā sakne ya- nozīmē '" cilvēks", savukārt ziemeļu janu dialektos lietoja piedēkli -na, bet dienvidu dialektos piedēkli -hi [xi]. Kā etnoss janu ciltis ir izzudušas, taču daži janu izcelsmes pārstāvji ir izdzīvojuši līdz mūsdienām.

Vēsture

Saskaņā ar antropologa Alfrēda Krēbera aplēsēm 1770. gadā bija ap 1500 janu. Citi avoti min no 1850 līdz 1900 janu šajā pat laikā. Pirms Zelta Drudža sākuma 1948. gadā bija ap 3000 šīs tautiņas pārstāvju. Janu pamatnodarbošanās bija medības, lašu zvejniecība, augļu, ozolzīļu un ēdamo sakņu vākšana. Viņu apdzīvotā teritorija stiepās 45 un 70 km platībā un to klāja kalnu upes, šauras aizas, akmeņaini kalni un leknas pļavas. Katrai janu grupai bija savas robežas, atšķirīgs dialekts un paražas.

Dienvidu cilts jahi dzīvoja nelielās grupās bez centralizētas vadības. Viņu dzīvesveids bija savrups un noslēgts, un jahi nikni aizstāvēja savu nelielo, starp kalnu grēdām norobežoto teritoriju.

1848. gadā Kalifornijā atklāja zeltu un desmitiem tūkstošu zelta meklētāju un rančo īpašnieku ieplūda janu zemēs. Zelta raktuves izpostīja upes un zivju ceļus, brieži pameta ļaužu pārpildīto apgabalu, atstājot janus bez iztikas avotiem. Cīņā ar kolonizatoriem par savu zemi janu skaits strauji samazinājās.

Jahu sākotnēji bija ap 400. Būdami slikti apbruņoti un pilnīgi bez šaujamieročiem, viņi tika sakauti četros balto ieceļotāju organizētos reidos. Vienu vērienīgu uzbrukumu jahu ciematam 1865. gada 6. augusta rītausmā veica 17 kolonisti. Lielāku skaitu jahu nogalināja 1866. gadā, kad viņus nesagatavotus pārsteidza kādā aizā. Ap 1867. gadu 33 jahus nošāva alā, kas tiem slaktiņā bija kļuvusi par lamatām. Beidzot, aptuveni 1868. gadā, četri kovboji kādā citā alā pārsteidza un nošāva vēl aptuveni 30 jahus.

Iši (ap 1860.-1916.)

Iši

Iši bija pēdējais zināmais izdzīvojušais jahs. Saskaņā ar cilts tradīcijām, indiāņi nedrīkstēja atklāt savu vārdu svešiniekiem. Taču to drīkstēja darīt viņu paziņas. Tā kā nebija vairs neviena, kas varētu iepazīstināt apkārtējos ar pēdējo jahu cilts pārstāvi, Kalifornijas antropologi nosauca viņu par Iši, - tulkojumā no jahu valodas "vīrietis, cilvēks". Lielāko dzīves daļu Iši pavadīja kopā ar citiem jahiem, slēpjoties no baltajiem. Apmēram 49 gadu vecumā pēc mātes un citu radinieku nāves viņš palika viens. 1911. gada 29. augustā, bada un izmisuma spiests, Iši pameta kalnus un ieradās kādā fermā netālu no Orovillas Kalifornijā.

Pirmās rūpes par nobijušos indiāni uzņēmās Kalifornijas Universitātes pārstāvji. Nosaukts par "pēdējo mežonīgo indiāni", viņš tika izrādīts ziņkārīgajai publikai. Par Iši aizbildni līdz pat viņa nāvei kļuva slavenais antropologs, Antropoloģijas muzeja direktors Alfrēds Krēbers. Iši nomira no tuberkulozes 1916. gadā. Viņa dzimto valodu 1911. gadā pierakstīja un studēja valodnieks Edvards Sapīrs, kurš jau agrāk bija veicis to pašu ar ziemeļu dialektiem.

Iši pieņēma savu jauno vārdu un vēlāk, pietiekami iemācījies angliski, akceptēja uzrunu "misters Iši". Viņš strādāja par asistentu Antropoloģijas muzejā. Iši apmācīja medicīnas profesoru un psihologu Sakstonu Poupu izgatavot bultas un lokus, kā arī devās kopīgās medībās. Pateicoties Poupa plašajām publikācijām, viņš tiek uzskatīts par mūsdienu modernās loku medīšanas pamatlicēju.

Sērijā "Apvārsnis" latviski izdota Alfrēda Krēbera dzīvesbiedres Teodoras Krēberes grāmata "Iši divās pasaulēs" (angļu: Ishi in two Worlds). Grāmatā aprakstīts gan pēdējā jahu indiāņa dzīvesstāsts, gan visas jahu tautiņas vēsture, tradīcijas un traģiskā bojāeja 19.gs. otrajā pusē.

Literatūra

• Teodora Krēbere. Iši divās pasaulēs. Rīga. Zinātne. (sērija "Apvārsnis"). 1976.
• Deivids Mērdoks. Ziemeļamerikas indiāņi. Rīga. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984046206